Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Romāns Kārumniece. 25.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ienākot vestibilā pavērās komiska aina. Marta ar Daigu un Gintu aktīvi sarunājās ar grieķu apkalpojošo personālu. No tālienes varēja dzirdēt, ka runa gāja par numuriņu skatu uz jūru. Ivo bija atgūlies klubkrēslā un vēdinot cepuri mēģināja saskatīt kristāla lustras lampiņu skaitu. Juris bija apkrāvies ar Ilonas somām un stāvēja stūrī kā pamests bērns. Toties Ilona bija redzama verandā sajūsminoties par vareno skatu uz jūru.

„Robert! Šitas tev ir jāredz! Viņiem ir baseins ar lapiņām apkārt. Romantika!” Ilona, nākot iekšā viesnīcā, paziņoja.

„Meičas, jūs tur ilgi? Es vēlos ieiet dušā un iedzert kādu glāzi grieķu vīna,” Ivo piecēlās.

Pēc pusstundas, kas man likās kā vesela mūžība, Marta beidzot bija nokārtojusi visas formalitātes un mūsu skaļā grupa iegāzās liftā, kurā mūs jau sagaidīja šveicars.

„O! Hello, mister!” Ivo paklanījās. „Mūs lūdzu uz devīto stāvu. Mēs redziet esam no Latvijas.” Viņš nostājās tuvu šveicaram.

„Man ir aizdomas, ka šīs vīrietis nesaprot nevienu vārdu, ko tu runā,” Ilona pievērsās šveicaram, veltot viņam visseksīgāko smaidu.

„Tev nav izredzes,” es iečukstēju Ilonai ausī.

Daiga iespurdzās, kamēr lifts apstājās devītajā stāvā.

Katrs izklīda pa saviem numuriņiem ar norunu, ka tiekamies pēc stundas bārā pie baseina.

„1290, 1291..ā, redz kur arī mūsu ligzdiņa 1292,” Roberts atslēdza numuriņu. „Kas tad mums te ir…”

Nav iespējams aprakstīt šo fantastisko skatu. Numuriņš bija sadalīts divās zonās, vienā tāda kā viesistaba ar lielu dīvānu un klubkrēsliem un lielu plazmas televizoru, stūrī atradās bāra lete ar augstiem krēsliem un glāzēm. Otrā telpas malā atradās milzīga gulta. Pretī bija lielie logi, no griestiem līdz grīdai, aiz kuriem atradās plaša terase ar krēsliem un galdiņu, un tam visam fonā elpu aizraujošs skats: jūra, kurai nebija ne gala, ne malas.

„Ko teiksi?” Roberts jautāja verot logus vaļā. Telpā ielija cikāžu skaņas.

„Fenomenāli!” es noelsos izejot uz terases. Flīzes bija sakarsušas, kas raisīja manī patīkamas sajūtas. Es atspiedos pret terasi, lai pavērtos pāri. Viņš pienāca pie manis, apķēra no aizmugures un klusēja. Mēs stāvējām apķērušies un baudījām skatu, kas pildīja mūs ar neizsakāmu laimes sajūtu. Vismaz man gribējās domāt, ka arī viņā šī situācija raisīja tādas pašas emocijas kā man. Kurš ir teicis, ka vīrietis nav spējīgs būt sentimentāls? Man gribējās ticēt, ka mēs visi, neatkarīgi no dzimuma, emocionālos brīžos esam vienādi. Tikai vieni to māk noslēpt, bet citi vēlas to izrādīt.

„Ir tik kolosāli, baudīt šo skatu ar tevi,” Roberts noteica, pagriežot mani pret sevi. Viņa roka atglauda manus matus. Likās, ka viņš manā sejā cenšas izlasīt ko vairāk nekā tikai laimes sajūtu.

„Es tiešām esmu laimīga. Šeit un tagad. Es nezinu, kas būs rīt, bet es gribu būt laimīga šobrīd, šeit.”

„Tūlīt mēs apskatīsimies, cik laimīga tu spēj būt,” Roberts pārvilka savu pirkstu pāri manām lūpām.

Aiz muguras man skanēja cikādes, saule sildīja manu muguru un Roberta lūpas kausēja manu ādu. Kaut spētu šo sajūtu iemūžināt! Mēs izģērbām viens otru turpat uz terases, aizmirstot par kaimiņiem, par jebko citu apkārt. Tā bija kaisle, kurai nebija līdzvērtīgu. Tādu kaisli varēja radīt tikai divas dvēseles, kuras atradās vienā attīstības un emociju līmenī. Mēs mīlējāmies ilgi un intensīvi, likās, ka ir atvērusies jauna pasaule, ka esam atguvuši ilgi gaidīto brīvību. Mēs dzērām to pilniem malkiem nedomājot, ko nesīs rītdiena.

„Pilnīgs kosmoss,” Roberts noelsās, atguldamies uz dīvāna. Es gulēju blakus viegli drebēdama no kaisles. Uzskatu, ka jebkura sieviete var sasniegt orgasmu, tikai tās, kuras saka, ka nezina kas tas par zvēru, nekad nav vēlējušās tam pilnībā atdoties, aizmirst par to, kas ir pieklājīgi un kas nē. Esot kopā ar Robertu, man viņa vienmēr bija par maz. Katra minūte, ko pavadīju viņa skavās, likās kā svētlaime. Īstenībā nekas nespēj piepildīt sievieti kā atdošanās tam vienīgajam un īstajam vīrietim, tas, kuram tu atdod sevi, bet iegūsti divreiz vairāk.

Roberts noskūpstīja manu vēderu.

„Es esmu nežēlīgi izsalcis. Varbūt ejam lejā kaut ko uzkost? Starp citu, cik ir pulkstenis?” viņš mēģināja pastiepties līdz galdam, uz kura mētājās viņa rokas pulkstenis. „Johaidī, jau seši,” viņš piepeši pieleca kājās. „Mums jau pusstundu atpakaļ bija jābūt lejā bārā. Ceru, ka Ivo nav sacēlis trauksmi.”

„Kas tad nu? Paldies, mīļā, sekss bija labs, bet mani gaida citur?” es nosmējos. Izstaipījos uz dīvāna, sasienot matus astē. „Man pilnīgi negribas iet lejā, bet zinu, ka Ivo man samazinās prēmiju, ja neieradīsimies.”

Klausījos, kā Roberts atgrieza ūdens krānu un sāka dungot kādu dziesmu. No terases puses varēja dzirdēt cikādes, cilvēku balsis pie baseina un trauku skaņu. Tas viss radīja manī absolūtas svētlaimes sajūtas. Bija bail pat pakustēties. Ja nu šis ir sapnis, kuram lemts beigties tiklīdz es pakustēšos? Es skaidri apzinājos, ka šim sapnim ir lemts ilgt tieši divpadsmit dienas un pamošanās būs smagākās paģiras manā mūžā. Es nevarēju atteikties no šī vīrieša, jo visa mana būtība kliedza, ka tas ir tas īstais. Viņš ir tas, kuru esmu gaidījusi, kuru esmu izsapņojusi un izdomājusi.

„Ja mums nevajadzētu jau tagad atrasties lejā pie bāra, es tevi apēstu,” Roberts ģērbjot gaiši zilu T kreklu noteica.

„Tu varbūt ej lejā, es, kamēr izčammāšos, būsi jau izdzēris kokteili,” noteicu, iedama uz dušu. „ Un nedomā flirtēt ar grieķietēm, viņām ir pārāk liels krampis.”

„Ļoti asprātīgi, jaunkundzīt,” Roberts uzmeta man dvieli uz pleca. „Labi, es dodos lejā. Nečammājies. Nav jēgas daudz ko vilkt mugurā, ja pēc tam nāksies tik un tā vilkt nost,” viņš piemiedza man ar aci un projām bija.

Iznākdama no dušas, nolēmu pazvanīt mammai, jo tagad, kad galva bija kļuvusi skaidrāka, varēju normāli parunāt.

„Jā, lūdzu,” mammas balss kā vienmēr bija nopietna.

„Čau!”

„Vai, dūdi! Nu tad beidzot! Es jau domāju, kur tu esi palikusi. Kā lidojums? Kā viesnīca? Kā vakariņas?” jautājumu gūzma gāzās pār mani.

„Mammu, tev kā vienmēr jautājumi nebeidzas. Man iet kolosāli, lidojums bija burvīgs, miglā tīts, un viesnīca ir kā paradīze. Vārdu sakot, esmu kā septītajās debesīs.”

„Varētu padomāt, ka tev uzradies mīļākais?”

„Nē,” noķiķinājos. „Vienkārši, es šeit jūtos fantastiski.” Nebija jēgas stāstīt par Robertu, jo es negribēju dzirdēt vārdu salikumu „Es Tev jau to teicu!”

„Vārdu sakot, viss ir kārtībā, ja? Kāds laiks? Nē, nesaki. Mums līst lietus un pavasaris ir pavisam skumjš. Man šodien bija tāds slimnieks, neko nesaprotu. Kāpēc visi smagie nāk pie manis?”

„Man liekas, ka tu esi vienīgā, kas var izārstēt. Tāpēc. Labi, mammu, man ir jāiet. Lai tev foršs vakars! Buča.”

Piegāju pie spoguļa. Uzvilku savu rozā kleitu ar baltām pumpiņām uz lencītēm. Sieviete tiešām ir skaista, ja skaisti jūtas. Pārvilku pāri lūpām sarkano lūpu spīdumu, iesmaržojos ar savām mīļākajām Escada smaržām un biju gatava šim vakaram.

Braucot lejā ar liftu jutu, ka visu laiku smaidu. Likās, ka savā laimē varu dalīties ar visiem, tik piepildīta biju.

No bāra puses plūda maigas grieķu melodijas. Bārs bija izvietots jūras krastā. Tas bija iekārtots vienkāršā stilā, vienkārši koka galdi, koka bāra lete, aiz kuras saimniekoja resns grieķis.

„Nu, tad beidzot! Mēs jau tevi necerējām sagaidīt. Jau tumšs paliek,” Ivo, mādams ar roku, aicināja mani pie garā galda. Kolēģi bija omulīgi sasēduši ap ēdieniem un dzērieniem bagāto galdu. Omulīga grieķiete veikli iznēsāja bagātīgi pasūtītos kokteiļus, ik pa laikam piemiedzot ar aci Ivo un skaļi iesmejoties.

„Nāc blakus,” Daiga pamāja, paklapējot pa koka krēslu. „Ko dzersi? Vīnu? Kādu kokteili?”

„Vīns būs tieši laikā, negribu neko jaukt,” apsēdos sabužinot matus. Kas par dievīgu vakaru! Apkārt čaloja cilvēki, liegs vējiņš pūta no jūras puses un likās, ka Dievs radījis šo vietu tieši tādiem cilvēkiem kā mēs.

Roberts bija apsēdies blakus Martai un kaut ko emocionāli žestikulēja. Marta bija aiz auss aizspraudusi rozā ziedu un atlieca galvu skaļi smejoties. Sen es viņu nebiju redzējusi tik atbrīvotu. Meitene no laukiem atpūšas Grieķijas salās. Vai tas nav lieliski? Ginta kopā ar Ilonu un Juri pētīja dzērienu karti, skaļi spriežot, kurš no dzērieniem būtu interesantāks.

„Man liekas es pasūtīšu slaveno „Sex on the beach” kokteili,” Ginta skaļi noteica bungojot ar pirkstiem pa galdu. „Varbūt kaut ko piesaukšu, kā jūs domājiet, kolēģi?” viņa vērsās pie mums.

„Domāju, ka Grieķija varbūt nav tā īstā vieta, kur meklēt seksu pludmalē, bet kas to lai zina, kad te paliek tumšs un zvaigznes sāk spīdēt,” Ivo sapņaini sāka klāstīt savas domas, veroties debesīs.

„Ļoti smieklīgi,” Ginta norūca.

No malas veroties, varētu padomāt, ka mēs esam skolnieku bariņš, kurš aizmucis no mammas bargās pieskatīšanas. Mēs bijām aizmirsuši savu ikdienu, lai katrs piedzīvotu kādu nerealizētu fantāziju, kaut tā būtu sēdēšana naktī mitrās smiltīs, klausoties jūras šņākoņā, skaļi smejoties par otra jokiem, nedomājot, kā tas izskatās no malas, vienalga kas.

„Cik gardas garneles, vāks,” es noelsos. „Kas to būtu domājis, ka Grieķijā kaut kas tāds ir pieejams.”

„Atstāj man arī kādu,” Jolanta nokliedza no galda otras puses. „Mēs ar Juri dosimies izpētīt Korfu salas piekrasti. Ja neesam atpakaļ pēc stundas, ar mums ir noticis kaut kas nelabs un ir jāizsauc policija.” Jolanta parāva Juri uz savu pusi no nozuda krēslā.

„Domā tā bija laba doma?” es pieliecos pie Ivo. „Juris taču nobīsies no savs ēnas, kur nu vēl no grieķa.”

„No likteņa neizbēgsi,” Ivo klusām noteica. „Kā jūties? Negribi iet pastaigāties gar jūru?”

Uzaicinājums nāca tik pat pēkšņi kā mana atbilde:

„Jā, labprāt. Paķer līdzi kādu pudeli vīna,” es piemiedzu ar aci Robertam un piecēlos no galda.

„Ko tu tagad dari?” Daiga parāva mani aiz rokas. „Lidmašīnā salaid ar Robertu un vakaru pabeigsi ar Ivo? Tādā tempā tev pietrūks vīriešu jau pēc vienas dienas.”

„Viss kārtībā, es vienkārši iešu pastaigāties. Vai tad tas nav atļauts?”

„Ej jau ej, izbaudi savu brīvību.”

„Varu iedomāties, kā Roberts tagad vārās, ka esmu tevi nozadzis,” Ivo ierunājās, kad mēs nonācām pie jūras. „Kas jums tur notiek?”

„Tad tāpēc tu mani uzaicināji? Lai uzzinātu manu privāto dzīvi?” es dusmīgi ierunājos.

„Nē, muļķīte,” Ivo iesmējās, ieķēries man rokā. „Es vienkārši redzu, ka tu roc sev bedri, kurā esi gandrīz iekritusi. Kas tev par vainu? Kāpēc nevari atrast normālu veci, bet slaisties ar šo tēviņu?”

„Paklau, man nav galīgi nekāda noskaņojuma, lai tēlotu tēva meitas dialogu. Ivo, tā ir mana privātā darīšana, ar ko es guļu, ar ko tiekos. Es taču tev nejautāju par tavām sievietēm. Kaut gan varētu, vai ne?”

Ap mums iestājās klusums. Sāka satumst, tālumā dzirdēja cilvēku smieklus, cikādes un bezgalīga jūra. Mēs apsēdāmies uz akmeņiem, joprojām katrs iegrimis savās domās.

Es paņēmu pudeli, lai iedzertu malku vīna. Vai biju iekritusi bedrē, kuru pati biju sev tik rūpīgi izrakusi?

„Zini, es viņu mīlēju,” Ivo klusu noteica, veroties tālumā. „Mīlēju bez ierobežojumiem, bet tad man viss tas kļuva par daudz. Viņa bija izplānojusi visu, manu dzīvi, manu darbu. Viņa zināja, kas man jāvelk, kas jāēd. Man likās, ka es nosmakšu. Man nebija savas vietas, nekā, saproti?”

Es pirmo reizi dzirdēju, ka Ivo runā par savu privāto dzīvi.

„Par ko tu smaidi?” viņš pavērās manī. „Es tev savu sāpi stāstu, bet tu, nepateicīgā, smaidi.”

„Man ir prieks, ka tu dalies ar mani savās domās, izrādās, ka tu esi cilvēks, kuram ir sirds. Tam neviens darbā netic. Bet, redzi, ko dara atvaļinājums, tas atver cilvēku.”

„Tikai nestāsti nevienam to, citādi viņi sapratīs, ka esmu no tās pašas planētas, no kuras mēs visi. Lai domā, ka esmu dīvainis no Plutona,” Ivo ironiski noteica. „Man tā ir vieglāk.”

„Kur viņa ir tagad?” mana sievietes ziņkārība bija neizmērojama.

„Lauma ir Berlīnē. Strādā kaut kādā tūrisma aģentūrā un dzīvo kopā ar turku, kuru var komandēt pēc sirds patikas.”

„Tev viņas pietrūkst?”

„Jā un nē. Nezinu. Eh, lai nu paliek, ko tur vairs.”

„Es viņu mīlu. Viņš ir daļa no manis, ko nevaru palaist vaļā. Ko negribu palaist vaļā.” Es vēros tālumā. „Viņš ir mana atkarība.”

„Tu zini, ka atkarība ne pie kā laba nenoved?”

„Zinu, bet nespēju pateikt nē. Es stāvu pie durvīm un gaidu, kad viņš tās atvērs. Tikai man nav tās atslēgas. Man nav atslēgas no viņa durvīm, nolādēts,” es iešņukstējos. Ivo aplika roku man ap plecu, un pieglauda manus matus.

„Nu, gan, izbeidz. Kas tad nu? Kur pazudusi lielā prieka meitene?”

„Forši,” es iesmējos, slaukot asaras. „Tu tikko mani nosauci par palaistuvi. Vai es varu tevi iesūdzēt tiesā?”

„Droši,” Ivo papliķēja man pa muguru.

Kad atgriezāmies bārā, tur vairs neviena nebija. Bārmenis vāca nost galdu un sniedza mums čeku.

„Lieliski. Esam nodzēruši milzīgu summu. Ja tā turpināsim, būs jāslēdz firma ciet. Ejam?”

Es pamāju ar galvu un devāmies katrs uz savu numuriņu. Diez, kur visi bija palikuši? Un kur bija Roberts?

Atslēdzu durvis un iegāju numuriņā. Balkona durvis bija atvērtas. Vējā plivinājās aizkars, bet no Roberta nebija ne miņas. Lieliski. Viņš atkal ir pazudis no mana redzesloka, pirms es kaut ko paspēju izdarīt.

Telefonā mirdzēja īsziņas.

„Ceru, ka Grieķijā ir lielisks laiks un tu smaidi. Esmu atkorķējis grieķu vīnu un malkoju to domājot par tevi, lieliskā sieviete. Jurists.” Tāds bija Edgars. Vienkāršs un mīļš, bez mīklām un noslēpumiem. Viņš bija tas, uz kuru tu vari paļauties, kad līst lietus un kad spīd saule. Ar viņu bija labi. Bet man kā normālai sievietei pietrūka asuma. Nu, kas man par vainu?

Pēkšņi noskanēja atslēga un Roberts ienāca istabā.

„Tu jau esi pārradusies no sava randiņa?” viņš drūmi noteica, apsēžoties krēslā.

„Kur biji? Kur jūs visi pazudāt?”

„Mēs iedzērām un nolēmām arī iet pastaigāties, tāpat kā, jūs balodīši, to darījāt.”

Es piecēlos, lai ielietu sev ūdeni. Bija skaidrs, ka Roberts ir aizskarts.

„Tava ironiskā piezīme ir nevietā.”

„Nevietā? Nevietā??” viņš aizsvilās. „Tu jau esi tā, kas aiziet ar svešu vīrieti klaiņot gar jūras krastu. Es kā tāds muļķis paliku sēžot. Tu vispār padomāji par to?” viņš piecēlās un pienāca man klāt. Acīs bija redzamas tādas dusmas, ka man palika bail.

„Vai es par to padomāju? Es aizgāju pastaigāties ar savu priekšnieku, bet tu dzīvo kopā ar citu sievieti. Vai tu par to esi padomājis?”

Viņš nodūra acis un izgāja uz balkona.

„Nav ko teikt?” es sekoju, jo nespēju apstāties. „Taisnība kož acīs?”

„Ko tu jauc divas dažādas lietas? Es taču tagad esmu kopā ar tevi, kas tev nepatīk? Tu jau mūc no manis.”

„Es?? Es mūku no tevis? Vai tu maz zini, kā es jūtos brīžos, kad tu ej projām un es palieku viena savā dzīvoklī? Vai tu par to esi domājis?” es jutu, ka sāku kliegt. Es gribēju, lai viņš mani beidzot sadzird. Lai viņš apķer mani un neļauj iet projām. Nekad. Bet viņš atkāpās soli atpakaļ. Skatījās uz mani un klusēja.

„Tu taču zini, ka bez tevis es nevaru.”

„Jā, to es zinu, bet bez manis tu vari tīri labi. Vai viņa zina par tavām jūtām?”

Viņš klusējot pienāca, atglauda manus matus no pieres un laiks apstājās, nebija nekā, tikai es un viņš.

„Viņa zina, ka man ir cita, viņa zina, ka tā cita man nozīmē ļoti daudz un jā, viņa ziņa par manām jūtām pret citu.”

Te nu man nebija ko teikt. Ja vīrietim sieviete patīk, ja viņam ir jūtas, kāpēc viņš dzīvo ar citu? Roberts iegāja atpakaļ istabā, bet es nevēlējos sekot. Še tev nu bija, lielisks atvaļinājums. Es biju pārāk lepna, lai ietu pie viņa un pārāk bailīga, lai būtu gatava iedziļināties šajā tēma. Es atkal atkāpos un bēgu. Lai nesajuktu pavisam prātā, nolēmu aizsūtīt īsziņu Edgaram.

Grieķija ir jauka, bet skarba. Man pietrūkst tevis. Gaidi mani atpakaļ.”

Kad iegāju atpakaļ istabā Roberts jau bija aizmidzis. Klusītēm aizgāju uz otru istabu (nu kāpēc Ilvija nevarēja braukt līdzi? Šajā plašajā numurā pietiktu vietas vienai lielai zviedru ģimenei), apgūlos gultā un dusmojos uz sevi. Vienmēr visiem saku, ka esmu pieaugusi, spēju pieņemt lēmumus, bet kad ir jālemj par pašai svarīgiem lēmumiem, es labāk kā strauss, ierokos zemē.

No rīta mani pamodināja apdullinošs troksnis. Pirmajā mirklī nevarēju saprast, kas notiek. Dzirdēju, ka Roberts lamājoties aiziet pie durvīm. Tātad kāds gribēja izlauzt mums durvis?

„Robert, kas notiek?” es iesaucos.

„Laid mani tūlīt iekšā,” dzirdēju Daigas balsi. „Kur tu esi?”

„Esmu te,” es iesaucos, izlecot no gultas. „Kas notiek?” es berzēju acis. Pat atvaļinājumā nevarēja normāli izgulēties. Ar vienu aci žigli pavēros pulkstenī, Jēzus, astoņiem pāri!

„Jolanta ar Juri joprojām nav atgriezušies viesnīcā! Visu nakti neviens viņus nav redzējis! Tu iedomājies, ar to švabraku Juri, kuram noteikti liekas, ka viņa māte ir spēcīgāka par pašu Muhamedu Ali,” Daiga staigāja pa istabu no viena gala uz otru. „Un mobilo arī neceļ.”

„Pagaidi, tagad apsēdies un sāc visu no gala,” es piegāju pie Daigas.

„Meitenes, kamēr jūs skaidrosities, kur pazuduši Juris un Jolanta, es labāk piezvanīšu un recepciju, varbūt tie kaut ko zina,” Roberts nīgri noteica. Lieki teikt, ka viņš bija sliktā noskaņojumā un izskatījās, it kā visu nakti būtu pavadījis reidā.

„Kas tad šim noticis? Izskatās, ka nav dabūjis ēst veselu nedēļu,” Daiga čukstēja. „Bet atgriežoties pie mūsu kolēģiem…”

Nākamās desmit minūtes aizritēja spraigā detektīva gaisotnē. Kā Daiga ir vēlējusies pārsteigt Jolantu, kā viņa pati ir bijusi pārsteigta, kad neviens nav atvēris durvis. Kā viņa sacēlusi gaisā visu mūsu grupu. Es iedomājos, kāds bija Ivo, kurš ikdienā ātrāk par desmitiem neceļas, jo darbs būs tik un tā, vai tu ierodies ofisā astoņos vai divpadsmitos. Stāvēju, klausījos Daigā un domāju, kādas šausmas, tas viss notiek atvaļinājuma otrajā dienā. Man gribējās aizdzīt viņu projām, palīst zem segas un vienkārši izgulēties. Laikam tiešām esmu egoiste.

„Es domāju, ka viss nokārtosies. Redzēsi, Jolanta ar Juri padusē, ieradīsies viesnīcā it kā nekas nav bijis. Varbūt viņi vakar pilsētā iepazinās ar jaukiem cilvēkiem un nosvinēja to?” Es apsēdos uz gultas gala. „Necelsim jezgu. Tu redzēsi, viss nokārtosies.”

„Man liekas, ka kaut kas ir noticis,” Daiga drūmi noteica. Ar tādu intonāciju parasti runāja vai nu par bezvēsts pazudušajiem vai mirušajiem.

„Man liekas, ka tu drusku pārspīlē. Varbūt..” nepaspēju tālāk neko pateikt, jo ienāca Roberts.

„Dāmas, beidziet ņemties. Jūsu bēdu brāļi sēž lejā, ēd brokastis. Izskatās viņi tādi drusku samocīti, bet tas ir piedodams, ņemot vērā, ko šie darījuši. Nezinu kā jūs, bet es eju gulēt,” noskaitījis visu kā dzeju Roberts pazuda zem segas.

Mēs abas stulbi viena uz otru blenzām. Cik garlaicīgi, nebūs nekāda action? Vai nav

cilvēks viena jocīga būtne? Pazūd cilvēks- traki, atrodas- arī nav labi.

„Es eju lejā. Mana ziņkārība ir lielāka nekā miegs te dažam labam,” pēdējie vārdi tika izrunāti īpaši skaļi.

„Es visu dzirdu, Daiga, visu,” Roberts nomurmināja.

„Tas tā arī bija domāts. Tu nāc?” Viņa durvīs apstājās.

„Es tomēr arī pagulēšu. Domāju, ka viņi arī jutīsies neērti, ja vesela cilvēku varza uzbruks ar jautājumiem,” es skaļi nožāvājos. Tiešām, tā nāca miegs. Ņemot vērā, ka pusi nakts biju pavadījusi domājot par Robertu.

„Jums abiem nekas cits kā paši nerūp. Egoisti!” skaļi to noteikusi Daiga pazuda aiz durvīm.

„Dzirdēji, mēs abi esam egoisti. Tu arī,” Roberts noteica. „Nāc pie manis.”  

Es apgūlos blakus, pieglaudos viņa plecam un aizmigu. Sapnī redzēju mūs abus laimīgus, plecu pie pleca ejam pa zaļu pļavu. Varbūt arī dzīvē mēs abi kādu dienu iesim plecu pie pleca un apkārt mums ziedēs puķes.

Ap vienpadsmitiem ieradāmies vēlās brokastīs. No mūsējiem nevienu nevarēja manīt, jo zālē valdīja salīdzinošs klusums.

„Cik labi, ka var tā vienkārši slaistīties, ēdiens tiek pagatavots, gultas saklātas pirms tu kaut ko paspēj pateikt,” Roberts filozofēja veroties jūrā.

„Vai tas nav Ivo, kas tur nāk no jūras?” es norādīju ar pirkstu tuvojošās vīrieša virzienā.

Tas tiešām bija Ivo. Pārmetis dvieli pāri pleciem viņš lēnā garā nāca uz mūsu pusi.

„Kas tad te sēž. Labdien, kolēģi. Skatos, esiet izgulējušies, vai ne?” Ivo sarkastiski noteica apsēžoties pie mūsu galda. „Jāpasūta kāds minerālūdens. Šorīt slāpst.”

„Ko tu tāds bez garastāvokļa?” Roberts vaicāja, ēdot omleti.

Dalīties.

8 komentāru

  1. Domāju, ka tā nav mīlestība. Kārumniecei vēl rozā brilles. Tā r kaislīga aizraušanās, jo neesmu redzējusi/dzirdējusi par attiecībām, kur trīs stundas pēc kaismīga seksa vīrietis jau var mesties virsū aiz kaut kādas muļķīgas greizsirdības.

  2. sekretāre on

    Man viss tas kolektīvs izskatās pēc tādas zviedru ģimenītes – šķiet, vienam ar otru tur pamīlēties nav problēmu! Nevaru iedomāties, ka mēs savā kolektīvā tā varētu..

  3. Nu mīlīši, cik tad var gaidīt? Autore varbūt aizmirsusi par savu plānu un apņemšanos rakstīt 😀

Atbildēt sekretāre Atcelt