Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Kārumniece. 24. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Grāmatvede Ilona ieradās ar milzīgu baltu koferi un vēl divām baltām somām.

„Man jau likās, ka es nokavēšu. Taksometra šoferis brauca lēnāk par lauku traktoru. Kā jūtaties? Vai visi jau atbraukuši?” viņa runāja vienā laidā. Diez, pa kuru laiku viņa vispār elpo? „Kā lai iztiek trīs stundas bez cigaretes?”

„Nopērc kaut ko graužamu, kādus sausiņus vai ko līdzīgu,” Ivo uzsāka lekcijas vērtu runu. „Man jau arī nebūs viegli, tāpēc esmu nolēmis atdoties vīnam. Kas tā būs par savienību! Kur tad Martiņa?” viņa brunču mednieka skatiens klīda pa lidostas telpu.

„Ivo, liec to meiteni mierā. Tev tik un tā vairāk neko par seksu nevajag,” es iebakstīju, lai viņš bīdās uz priekšu.

„Ko tad vēl vajag?? Tas taču ir vislielākais dārgums, ko mēs, vīrieši, varam jums sievietēm sniegt.”

„Nu, protams, protams, jūs vīrieši, nabadziņi, seksa vergi,” Daiga iespraucās pa vidu.

„Kur tad Roberts?” Ivo pagriezās pret mani. „Vai tu savu priekšnieku neesi redzējusi. Man ir plānā kopā ar viņu atdoties Grieķijas kaislībām.”

„Vai kāds pieminēja uzdzīves karali?” pēkšņi pazīstama balss ieskanējās. Roberts kā vienmēr izskatījās lieliski. Zils T-krekls un zilas džinsa bikses, gaiši brūna ādas jaka un gaiši brūnas sporta kurpes. Vienkārši perfekti. Un man ar šādu perfekti ģērbtu vīrieti būs jāpavada divpadsmit dienas?    

„Beidzot! Es jau domāju, būsi metis mieru, un palicis mājās,” Ivo smaidot noteica.

„Čau, eņģelīt,” viņš iečukstēja man ausī.

Es pagriezos un vārgi uzsmaidīju. Tik pat labi mani varēja iemest cietumā. Justos pilnīgi tāpat.

Pēc nepilnām četrdesmit minūtēm visa mūsu skaļā kompānija bija rezervējusi vietas lidmašīnā un devās uz pārbaudi, lai tiktu ātrāk līdz beznodokļu zonai.

Mēs visi samērā ātri tikām cauri, viss apstājās pie Ilonas. Tad viņai josta zvanīja, tad pulkstenis bija aizmirsts novilkt, finālā, visiem apriebās un mēs devāmies uz pirmo bāru.

„Kā jūs varējāt mani tur pamest?? Svešas sievietes mani grābstīja vienā laidā.” Viņa bija sašutusi.

„Vai tad nebija laba sajūta,” Roberts vaicāja, meklējot veikalā vīnus.

„Ļoti smieklīgi, Robert. Es eju uzpīpēt. Man pirms lidojuma sākas migrēna.” Ilona pagriezās un lepnā solī devās uz pīpētāju zonu.

Pēc pusstundas mēs visi bijām sapulcējušies pie iekāpšanas vārtiem B7. Marta joprojām ar Gintu apsprieda kādu svarīgu tēmu. Ik pa laikam Ivo piegāja klāt, lai apķertu Marta vai kaut kādā veidā izradītu savus nākamo divpadsmit dienu mērķus.

“Man bija pilnīgi vienalga, ko par mani padomās. Vai esmu pārāk piedzērusies, vai esmu pārāk atklāta, pārrunājot ar savu priekšnieku kādas krāsas apakšveļu esmu apņēmusi līdzi. Rīt es to nožēlošu.”

No malas mēs bijām kā liela itāļu ģimene. Darbā mēs varējām kašķēties par sīkumiem un svarīgām lietām, bet, atpūšoties, bijām vienkārši cilvēki, katrs ar savām vēlmēm, kuras respektējām. Mēs bijām tik saliedēti, cik vien tas ir iespējams. Brīžiem cilvēkam ir grūti izpaust savas emocijas, parādīt, ka citi viņam rūp, bet tikai atpūtā mēs bijām cilvēki bez maskām, tādi, kādi mēs esam ikdienā. Mēs varējām sakliegt viens uz otru par sīkumiem un pēc pāris minūtēm smieties līdz asarām.

Es biju atspiedusies pret galdu un kopā ar Gintu un Juri malkojām vīnu.

„Fenomenāli, pulkstens rāda divpadsmit, bet mēs jau dzeram,” Juris klusām noteica. „Ja mana mamma to tagad redzētu, būtu sūdi.”

„Juri, cik man tev reizes jāsaka, ka mammai nav nekādas daļas, cik un kur tu dzer. Galvenais, lai tas nemaina tavu attieksmi pret viņu kopumā. Pārējais ir pupu mizas,” Daiga gudri noteica.

Tika pasludināta mūsu čarterreisa iekāpšana un mēs visi paklausīgi izveidojām rindu.

Somā man sāka zvanīt telefons.

„O, tas cilvēks gan zina, kad zvanīt,” noteicu, meklējot telefonu, kuru kā vienmēr manā somā atrast nevarēja.

„Čau, skaistulīt!” Edgars ierunājās.

„Čau,” nemaz nebiju aptvērusi, ka šodien man viņa bija pietrūcis. Bet tikko izdzirdēju viņa balsi, man palika tik silti un skumīgi vienlaikus.

 „Gribēju tev novēlēt superīgu atpūtu Grieķijā un jauku lidojumu.”

„Paldies tev. Cik tas ir mīļi no tavas puses, ka piezvanīji,” es kusu no laimes.

„Ja vīrietis grib, viņš vienmēr atrod laiku sev tīkamai sievietei,” izteicis pravietiskos vārdus, Edgars iesmējās.

„Tur, jums, jurista kungs, ir pilnīga taisnība. Zini, man tagad jākāpj lidmašīnā. Kad būšu nosēdusies, es tev piezvanīšu, labi?”

„Jā, lieliski, es gaidīšu.”

„Vai tik tas nebija puķu zēns, kas tikko zvanīja,” Daigas vērīgajai ausij nepaslīdēja nekas garām.

„Vai tev neviens nav mācījis, ka noklausīties svešas sarunas ir nepieklājīgi?” es smaidot noteicu. „Jā, tas bija viņš, un viņš ir kolosāls!” Vārdu kolosāls biju, laikam, izteikusi pārāk skaļi, jo Ivo ar Robertu vienlaicīgi pagriezās pret mani, ejot uz lidmašīnu.

„Es ceru, ka runa ir par mani,” Ivo noteica.

„Liecies mierā,” es atmetu ar roku un mēs visi sabirām lidmašīnā. Tā kā bijām iečekojušies visi vienlaicīgi, tad viss lidmašīnas pakaļgals bija mūsējais. Man blakus apsēdās Ivo un Daiga. Pāri celiņam apsēdās Roberts, Marta un Ginta, bet pirms viņiem Ilona ar Juri un vecāku kungu, kas uz mums sāka aizdomīgi skatīties, saprotot, ka miera šajā lidmašīnas galā nebūs.

Tikko lidmašīna bija pacēlusies manī ieplūda pilnīgs miers. Viss, iepriekšējo nedēļu stress saistībā ar darbu un Robertu likās izzudis. Bija patīkamas priekšnojautas par jauku atpūtu Grieķijā un vēl patīkamākas sajūtas, zinot, ka tevi kāds gaida atpakaļ. Sievietei ir svarīgi apzināties, ka viņu kāds gaida atgriežamies, ka ir kāds, kas vēlas dalīties ikdienas priekā tāpat vien, no sirds. Ir brīži, kad saproti, pasaulē eksistē arī vienkārši cilvēki.

„Un tā, kolēģi,” Ivo paaugstināja balsi, lai mēs visi viņu varētu sadzirdēt. „Kā jau es lidostā minēju, šis ir mūsu pirmais, šāda veida, komandējums un es vēlos, lai jūs aizmirstu visus savus kompleksus un uzskatus par pareizu dzīves veidu. Es visiem novēlu izbaudīt šīs dienas, un par šo mums ir jāiedzer pirmā glāze.”

Visiem tika saliets sarkanvīns. Ar to arī viss sākās. Esmu no tām, kurām nepatīk lidot. Lai gan tiek uzskatīts, ka uz zemes notiek divreiz vairāk sadursmju nekā debesīs, saziņas līdzekļi, nezin’ kāpēc, stāsta tikai par to, cik lidmašīnas ir avarējušas, nevis par to, cik ir veiksmīgi nosēdušās. Jūtos kā ieslodzīta lidojot, jo lidmašīnu, kurā mēdz sēdēt vidēji ap 100 pasažieru, vada viens cilvēks, tikai cilvēks. Doma vien par to, ka cilvēciskais faktors var kļūt par manu pēdējo dienu šajā pasaulē, dara mani diezgan nemierīgu. Ko darīt, ja pilotam pirms lidojuma ir sanācis strīds ar mīļoto, viņš dusmīgs vada savu lidmašīnu, un, nedod Dievs, stress izpaužas kā negadījums. Un vainīgs būs tikai cilvēciskais faktors. Tāpēc, lai justos kaut cik droša, parasti mēdzu lidmašīnā iedzert, lai nomierinātu manī mostošos velnēnu.

Šoreiz viss izvērtās savādāk. Daiga, kā vislielākā lidošanas pielūdzēja, nekavējoties atvēra galdiņu, lai gatavotos garai maltītei.

„Vai tu ēdusi neesi?” Ivo stāvēja ejā ar pudeli sarkanvīna vienā rokā un glāzi otrā.

„Es, Ivo, visu nedēļu badojos, lai tā kārtīgi paēstu uz kompānijas rēķina.”

Pēc stundas ilga lidojuma mūsu kompānija bija jau manāmi iedzērusi, izņemot Juri, kurš ik pa laikam piesauca mātes vārdu un visiem bija apriebies ar savu pareizo uzvedības modeli. Ivo bija apsēdies blakus Martai un klāstīja Grieķijas salu skaistumu. Ginta un Daiga, dalot pudeli sarkanvīna, pārrunāja iespējas iztērēt nepieklājīgas naudas summas.

„Esmu nolēmusi iegādāties pāris tērpus vasarai un pludmales somu,” Ginta plaši žestikulēja malkojot vīnu – „Un man vienalga, cik tas maksā.”

„Man gan nav plānu neko nopirkt, bet ja ieraudzīšu kaut ko skaistu, tad šaubu nav, jāpērk.” Daiga nopietni noteica, gaidot pusdienas. Par iepirkšanās tēmām sievietes var runāt stundām ilgi. Tas atbrīvo garu un nomierina. Un to nesaprast ne vienam vīrietim, jo tā ir mūsu privātā pasaule, kurai, laimīgas sagadīšanās pēc, nav ne kā kopīga ar vīrieti.

Pa eju tuvojās stjuarte stumjot ratiņus ar produktiem, kurus var iegādāties.

„Mīļumiņ, vai tuvākā laikā būs iespējams sagaidīt arī pusdienas?” Daiga nīgri pajautāja. „Mēs esam jau virs Polijas, bet neko vairāk kā iespēju iegādāties smaržas, jūs neesat piedāvājuši.

„Kundze. Pusdienas tiks piedāvātas pēc minūtēm divdesmit,” stjuarte laipni atbildēja, bet smaids momentā pazuda, kad Daiga viņas seju vairs neredzēja. Lūk tev, pasaules laipnība. Kamēr mūs redz, mēs valkājam laipno masku, bet, kad mūs neviens vairs neredz, esat tādi kādi esam, nervozi, ievainojami un cilvēcīgi. Cilvēcīgais faktors.

Es jutu, ka vīns ir mani pamatīgi apreibinājis un nolēmu doties uz tualeti, lai atsvaidzinātu seju.

„Mīļā, neej tālu, mums ar tevi vēl jāiedzer,” Ivo, atmetis galvu, paņēma mani aiz rokas.

„Tālāk par lidmašīnu, Ivo, es netikšu.”

Tualete bija šaura kā pieliekamais. Gribētu paskatīties tam cilvēkam acīs, kurš apraksta kaislīgas seksa ainiņas lidmašīnā.

Kad atgriezos manu vietu bija aizņēmusi Daiga un vienīgā vieta, kas bija brīva, bija blakus Robertam, kurš pacēlis galvu, smīnot paklapēja pa krēslu.

„Es šo vietu sargāju jums, mana dārgā. Gaidu jūs veselu mūžību, bet jūs kā nenāciet, tā nenāciet.”

„Robert, jūs esat piedzēries un, man par nelaimi, es arī, tāpēc lūdzu nesāc man glaimot, jo es noticēšu visam un rīt to nožēlošu.”

„Tev ieliet?”

„Jā, lūdzu. Lidojot es nejūtos droši. Ceru, ka alkohols drusku notrulinās manus nervus. Ja tu zinātu, kā es ienīstu lidot. Ienīstu!!” Laikam biju izteikusi savas emocijas drusku par skaļu, jo priekšā sēdošās onkulis demonstratīvi pagriezās pret mani.

„Kas jūs audzinājusi, vilku māte vai?”

„Ej, liecieties mierā, ja?” Roberts iejaucās sarunā.

„Nē,” es pārliecos viņam pāri. Alkohols bija manī atmodinājis karotāju. „Lai vecais kungs izsaka savas domas. Jums ir kaut kas pret manu māti?”

Labi, ka strīdā iejaucās stjuarte, kas skarbā balsī paziņoja, ka, ja mēs tūlīt nebeigsim kašķēties, tiksim izsēdināti katrs savā lidmašīnas daļā. Es kā maza skolniece nosarku un iedzēru malku vīna par savu dievišķo uzvedību.

„Kad tu iedzer, tu kļūsti kā Žanna D’Arka,” Roberts iečukstēja man ausī, pārslidinot roka pāri manam gurnam.

Nezinu, cik bija pagājis laiks, bet viens bija skaidrs – ja mēs atrastos autobusā, mūsu kompānija sen būtu izsēdināta pie pirmā staba un tālāk mēs varētu mērot ceļu ar kājām. Tā kā šajā gadījumā šī iespēja bija vienlīdzīga nullei, citiem pasažieriem nācās samierināties gan ar Ivo skaļo smiešanos un nepārtrauktajiem tostiem gan par mūsu kolektīva labklājību, gan arī par lidmašīnas kapteiņa veselību. No Ivo tālu neatpalika Ginta, kura tandēmā ar Ilona centās atcerēties latvju dainas, un no kurām vecajam onkulim, kas sēdēja pirms viņām laikam, sāka sāpēt galva, jo viņš demonstratīvi masēja savus sirmos deniņus. Juris bija aizmidzis un turēja mammai doto solījumu, daudz nedzert. Marta bija arī iemigsi, maigi atbalstījusi galvu Ivo uz pleca.

Varēja redzēt, ka katrs no mums ikdienā bija tā noguris, ka bija gatavs izbaudīt visas emocijas pirmajās trīs komandējuma stundās. Mēs bijām kā bērni, kas pirmo reizi vasarā tiek uz pludmali un joņo pa to kā nebēdņi. Mums bija vienalga, kā izskatāmies, ko par mums padomās, jo par šādām lietām mēs raizējāmies ikdienā, bet komandējums bija lieliska iespēja atlaist bremzes un ļaut cilvēkam parādīt savu iekšējo es.

Man bija pilnīgi vienalga, ko par mani padomās. Vai esmu pārāk piedzērusies, vai esmu pārāk atklāta, pārrunājot ar savu priekšnieku kādas krāsas apakšveļu esmu apņēmusi līdzi. Rīt es to nožēlošu. Jutu, ka solījums, ko biju sev devusi, turēt Robertu tālāk no sevis, izzuda kā sniegs pirmajos saules staros. Mēs atradāmies tūkstošiem kilometru no mājām un neviens nebija tiesīgs mani nosodīt par to, ka biju gatava flirtēt ar viņu visu laiku. Kāpēc? Es tā vienkārši gribēju! Es ņēmu no dzīves to, ko vēlējos un es vēlējos nedalītu vīrieša uzmanību.

„Es nevaru vien sagaidīt, kad tiksim uz viesnīcu. Dievs tomēr ir vīrietis, ja viņš mūs salika vienā numuriņā,” Roberts murmināja.

„Varbūt mēs varētu kaut ko izdomāt jau pa ceļam uz viesnīcu?” es neķītri ierunājos.

Paldies Dievam, ka manu idiotisko piedāvājumu pārtrauca kapteiņa piedāvājums piesprādzēties un gatavoties lidmašīnas nolaišanai.

Ilona iedunkāja Jurim sānos tik stipri, ka viņš salēcās ar troksni.

„Kas notiek? Avārija?” viņš berzēja acis.

„Tu tiec izsēdināts par ilgu gulēšanu,” Ilona skaļi iesmējās. „Ivo! Ivo!!!”

„Kas ir, kas noticis?” Ivo strauji piecēlās, pamodinot arī Martu.

„Jēzus! Vai tad nevar uzmanīgāk?” viņa skarbi noteica.

Visjautrākais bija tas, ka starp mums bija zudusi jebkāda veida subordinācija. Mēs bijām vienkārši cilvēki, nevis priekšnieks un padotie.

„Vai nav kolosāli? Ceru, ka tu nenožēlo, ka mūsu dvēseles atdusēsies vienā telpā?” viņš murrāja man pie auss.

Lidmašīna grasījās nosēsties, bet mēs ar Robertu turpinājām flirtēt kā kaķi maijā. Tam cilvēkam, kurš saka, ka lidmašīnā dzert nav vēlams, ir pilnīga taisnība, jo vīns kopā ar tev patīkamu vīrieti, sabiezina krāsas līdz neiespējamībai. Manī bija pazudušas visas bailes no lidojuma un no iemīlēšanās vīrietī, kurš man nesolīja burvīgu nākotni kopā. Viņš nesolīja neko izņemot šeit un tagad un tas mani pilnībā apmierināja. Es biju gatava piedot visu, ko iepriekš biju tik kvēli Ilvijai solījusies, ka nepārkāpšu, un aizmirsties viņa skavās. Viņš bija mana sāpe un prieks, mana laime un nolemtība, no kuras šoreiz es pati nevēlējos iziet. Es skaidri apzinājos, būdama labā reibumā, ka mūsu rīcībā būs divas nedēļas un pēc tam būs skaudrā atmošanās, bet par to es domāšu lidojot atpakaļ, kad stjuarte paziņos: „Laipni lūdzam Rīgas lidostā!”

„Laipni lūdzam Korfu lidostā,” noteica stjuarte. „Āra temperatūra ir 27 grādi. Pareizs laiks četri un trīsdesmit divas minūtes.”

„Mīļie, laižam uz pludmali! Šitāds laiciņš, kolosāli,” Ivo nokliedzās pa visu lidmašīnu piespiedis seju pie iluminatora.

„Jums vajadzētu izgulēt dzērumu,” vecais kungs pagriezās pret viņu.

„Paldies, kungs! Ko gan es bez jums darītu?” Ivo sarkastiski noteica, demonstratīvi izdzerot pēdējās pudeles atliekas.

Mēs kā pēdējie izklunkurējām no lidmašīnas. Manu ķermeni nekavējoties apņēma Grieķijas tveice. Es aizvēru acis un uz sekundi izbaudīju šo sajūtu stāvot uz trapa. Absolūta brīvības sajūta. Bija pazudusi jebkura ierobežotības sajūta, kas liktu man vairākas reizes pārdomāt kā uzvesties, ko atbildēt. Šo sajūtu es vēlējos paturēt arī ikdienā, bet tā atmodās tikai atvaļinājuma laikā, kad tevi neviens nebakstīja, necentās pārveidot.

„Tu ilgi te taisies salutēt?” Ginta noprasīja stumdoties lejā pa trapu.

„Eju, jau eju. Beidziet bakstīties. Es izbaudu sauli, vai neredziet?” es pārmetu somu pāri plecam, uzliku lielās saulesbrilles un kāpu lejā. Roberts stāvēja lejā un smaidot sniedza man roku. Mans džentelmenis uz divām nedēļām.

„Jaunkudz, vai drīkst jūs pavadīt līdz mašīnai? Es jūs visu ceļu vēroju.” Viņš piemiedza man ar aci un mēs abi iespurdzāmies kā mazi bērni.

„Es ceru, ka tu vismaz līdz vakariņām saglabāsi uzticību sev un nelēksi ar viņu gultā,” Daiga iečukstēja man ausī, ejot garām.

Es piemiedzu viņai ar aci, jo šobrīd mani viss uzjautrināja. Lai domā, ko grib, jo es daru to, ko vēlos. Šeit un tagad.

Sadalījāmies pa vairākiem taksometriem. Mums ar Robertu pievienojās Jolanta un Juris. Jolanta visu ceļu uz viesnīcu nepārtraukti sajūsminājās par katru palmu, par katru vīrieti, kurš gāja pa ielu.

„Varētu padomāt, ka mēs strādājam četrās sienās un pasauli redzam tikai internetā,” Juris noburkšķēja, tīrot brilles.

„Beidz muldēt,” Jolanta dusmīgi noteica. „Varētu padomāt, ka tu esi redzējis kaut ko vairāk par Purvciema lielveikalu.”

Es sēdēju pie loga blakus Jurim un klusējot vēroju zilās debesis. Atbalstīju roku pret pieri un samiegusi acis centos saskatīt vai tik zilām debesīm var saskatīt robežu. Vai tādam skaistumam mēdz būt robeža, aiz kuras sākas realitāte? Roberts priekšā bija iedziļinājies kartē.   

„Vai tiešām taksometriem nemēdz būt navigācija? Kā lai šai kartē atrod, kur atrodas mūsu viesnīca?” Roberts nervozi raustīja papīra gabalu.

Es pārliecos pāri krēslam un man bija jāsāk skaļi smieties. Mans priekšnieks vieglā reibumā turēja karti otrādi un rādīja ļoti nopietnu seju, meklējot nepieciešamo. Kāpēc vīrietis vienkārši nevar atzīties, ka nevar atrast un iedot karti kādam citam? Bet laikam iedot karti šajā gadījumā sievietei tiktu traktēta kā brīvprātīga kapitulēšana maigā dzimuma priekšā. Un Juris arī ietilpa šajā kategorijā.

„Kā būtu, priekšniek, ja tu apgrieztu katri otrādi un tad mēģinātu sasniegt mērķi?”

Roberts negribīgi apgrieza karti otrādi.

„Kurš normāls vīrietis var kaut ko šajā kartē atrast? Nolādētie grieķi.”

„Ja es tevi nepazītu, varētu padomāt, ka tu flirtē ar savu priekšnieku,” Jolanta skaļi noteica pārliekdamās pāri Jurim.

„Jolanta, vai tad tu nezināji, ka šā brauciena devīze ir atdoties priekšniekam?” Roberts pagriezies pret Jolantu nopietni noteica. Pieskāries viņas celim, Roberts dziļi ieskatījās viņai acīs. „Mūs vēl gaida karstas naktis šeit.”

„Kaut gan es esmu iedzērusi par daudz, es apzinos, ka tev man vajadzēs piemaksāt, lai atļaujos kaut vai tevi noskūpstīt,” Jolanta lepni uzlika savu roku uz Roberta pirkstiem.

„Nu, tad man nāksies pievērsties Līves jaunkundzei, jo Juris tiešām nav manā gaumē, piedod.”

Juris nosarka un nervozi sakārtoja savas brilles.

Taksometrs strauji nogriezās līkumā un mēs sabiruši vienā pusē ieraudzījām fantastisku skatu. Balta viesnīca slējās kalna malā. Apkārt slējās alejas ar palmām, virs galvas spurdza bezdelīgas un kaijas. Šveicars jau gaidīja pie ieejas, lai paņemtu mūsu somas. Likās, ka katrs mirklis, ko pavadījām šajā salā pārspēja iepriekšējo. Nav brīnums, ka grieķi vienmēr ir tik omulīgi. Es šādā atmosfērā jutos kā septītajās debesīs. Likās, ka pats liktenis dara visu, lai ievirzītu manu atvaļināju neaizmirstamā gultnē.

„Mīļie, kas par skatu! Man liekas, esmu nokļuvusi paradīzē,” Ilona skaļi spiedza skriešus metoties uz viesnīcas durvīm. „Vai, Jurīt, paķer manas somas,” nokomandējusi vīrieti viņa devās dziļāk viesnīcā.

Roberts pārmetis somu pār plecu pienāca man klāt.

„Vai nav kolosāli? Ceru, ka tu nenožēlo, ka mūsu dvēseles atdusēsies vienā telpā?” viņš murrāja man pie auss.

Nu, ko tu varēji atbildēt uz šādu jautājumu. Apkārt paradīze, pie sāniem īsts vīrietis. Vienīgā nelaime, ka šis man bija dots uz noteiktu laiku un paredzēju, ka ar noteiktām sekām, bet vai tas likās svarīgi šobrīd? Nē! Un kuru gan tas šobrīd uztrauca? Vismaz mani nē.

„Nu, pagaidi, mēs vēl neesam redzējuši numuriņu. Kaut gan izklausās, ka mēs esam kā jaunlaulātie,” man bija jāsāk smieties. Tik komiska likās šī situācija.

„Ei, balodīši, beidziet maigoties. Jāsāk svinēt šīs viesnīcas iekarošana,” Ivo auroja no viesnīcas vestibila. Grieķi pavērās uz viņa pusi, bet laikam sapratuši, ka ir lielākas problēmas dzīvē, turpināja savu ierasto ritmu.

Dalīties.

19 komentārs

  1. anne-maija r. on

    Vai nu vainojams Ziemassvētku noskaņojums, vai kas cits, taču 24. daļu nespēju palasīt. Goda vārds, mēģināju 3 reizes, līdz pusei laikam tiku…. Kā saprotu, autore izpaudās iecienītajā žanrā – liela daudzuma alkoholisko dzērienu lietošanas aprakstam. Sāk jau garlaikot.<br><br>P.S. Varone varbūt justos labāk (un dzertu mazāk), ja zinātu, ka lielāko lidojuma daļu lidmašinas lido autopilota vadībā. Tā kā tas cilvēciskais faktors nemaz tik nozīmīgs nav.<br>P.P.S. Uh, kā man ir paveicies, ka līdz šim esmu lidojusi ar aviosabiedrībām, kuru stjuarti profesionāli tiek galā ar piedzērušajiem pasažieriem.

  2. Man arī sāk apnikt šitas alkoholisma apraksts…. Cienītā autore, pamēģiniet nākamo daļu uzrakstīt bez kāda dzēriena pieminēšanas. Galu galā, literāriem darbiem ir jāiedvesmo, nevis jāveicina degradācija. Un nemēģiniet aizbildināties, ka tā ir cilvēku ikdiena…diemžēl ne visiem…

  3. Tāda jau ir tā aizraušanās – savstarpējās pievilkšanās spēks ātri vien neitralizē visas apņemšanās nedarīt to un šito…

  4. Ui, kādi pareizie ļautiņi te salasījušies!! Dārgumiņi, nu bet nelasiet tak, ja tādējādi tiek iedragāta Jūsu morāle! Šis ir tas gadījums, kad ir izvēles iespējas. Paldies autorei, es esmu no tās latvju tautas daļas, kura redzot pieminam alkoholu, pareizībā nesaviebj degunu. Laimīgu Jauno gadu, "saulainās"! 😀

  5. zizi, galigi saspiedusies. Laikam pati biezji ieshauj pa 100 gramiem, ja tev shaads alkoholiku romaainjs tiiri iet pie sirds. Autore parak daudz aizravusies ar tiem dzerstinjiem, jau lasot vien slikti metaas no taa izdzertaa kvantuma. Un galvenaa varone tiek paraadiita kaa galiigaa njunjnje, kas bez pudeles iztukshoshanas neko nav speejiiga paveikt. Nemaz nerunajot par sava vaarda tureeshanu, kas aizmirstaas jau peec alkohola paostiishanas. Lasu taalaak vien tapec, lai zinatu, vai galvenaa varone beigaas nonaaks Straupee.

  6. Bet varbūt tur arī ir atrisinājums nosaukumam "Kārumniece"? Ka nebūt runa nav par seksu, bet gan mīlestību uz sīvo? :)) Un tur arī būs visa problēmu sakne? Tas gan būtu ļoti drosmīgs un pamācošs romāna atrisinājums, no sērijas "Ja tu, draudzen, nezini, kur ir laime tava // pudelē to nemeklē – pudelē tās nava" 🙂

  7. Labs domu gājiens Pinkijai :DD<br>Beigās nebūs ne vīrieša, ne darba, ne šikā dzīvoklīša Jūrmalā, jo visu būs nodzērusi :DDDDDD

  8. anne-maija r. on

    Žetons Pinkijai! <br>Jo tā laikam nepilnās trīs(?) nedēļas, ko autorei labpaticies atklāt no mūsu varones dzīves, viņa katru nedēļas nogali ir piedzērusies līdz stāvoklim, ko pati raksturo kā būšanu "diezgan lielā ķēmā". Tad vēl piedzeršanās līdz smagām paģirām (fiziskajām) kopā ar Robertu, interesanti, cik reizes? Regulārā vīna glāze (kā minimums) vakarā, lai atslābinātos pēc grūtās darba dienas. Tad nav arī jābrīnās, ka pēc vīna pudeles iztukšošanas (bez ēšanas!) mūsu brašā varone pati vada automašīnu. Cik nu vairs tālu līdz dipsomānijai… Bet krasā domu maiņa attiecībā uz seksu ar Robertu ir viens no nedaudzajiem loģiskajiem pavēsieniem – alkohols lieliski darbojas kā jebkādu bremžu noņēmējs. <br><br>P.S. Beidzot izlasīju arī 24. daļu. Tā arī nesapratu, no kurienes Korfu taksometrā uzradās Jolanta (un vēl tik veikli atšuvusi Juri no Ilonas)? Jo skrupulozajā lidojuma dalībnieku uzskaitē viņa izpalika????

  9. A man arī negribētos stāstu turpināt, jo tas ir iegājis tādā stagnācijas fāzē – piedzērās – atjēdzās – morālās paģiras; piedzērās – atjēdzās – morālās paģiras…

  10. Nu tiešām, šķiet nevajadzēja nemaz sākt ja jau pulveri tik ātri izšāva un tālāk par dzerstiņu aprakstiem netiek. Tiešām rodas iespaids ka autorei nekas cits neliekas uzmanības vērts, kā tikai ko , un cik daudz katrs izdzēra, un ko dzērumā sastrādāja. Skumji.

  11. Mīļās dāmas, nezinu gan vai vispār kāds pēc Jūsu uzbrūkošajiem komentāriem gribētu vēl turpināt kaut ko rakstīt. Nepatīk? Nelasiet un ejiet garām, bet nemetiet komentāros savu lieko žulti! Atvainojiet, bet to, ko var izlasīt zemāk, nekādi par veselīgu kritiku nenosauksi.<br>Inga, nemet plinti krūmos, galu galā tas ir Tavs pirmais šāds darbs un lielākā daļa lasītāju neatrod nemaz laika nokomentēt Tevis rakstīto. Skumīgi, protams, ka labie darbi reti, kad tiek atzīmēti, tie visbiežāk tiek uztverti kā pašsaprotami. Saprotams, ka arī es esmu pamanījusi šādas tādas neprecizitātes rakstītajā, bet to norakstu uz to, ka esi tikai iesācēja. Bet tas, ka kādas dzīves modelim nepakļaujas Kārumnieces sižets, tas nenozīmē ka pasaulē nav dažādības un pat nepieņemamas lietas. Tādējādi, kas nespēj pieņemt nemaz nelasa, bet šeit taču lasa un kā vēl!!! Inga, turies un domājams, ka Tev ir aiztaupīti pavisam negaidīti pavērsieni Kārumnieces dzīvē, jo, lai arī ne visām gribas atzīt, bet reizēm mūsu dzīves ir gluži seriāla cienīgas 🙂

  12. Hmm ironiski…lai gan ir tik daudz žultainu vārdu, tomēr acīmredzami romāns tiek lasīts. Nu vai ziniet, dāmas, tas ir tā kā bišku zemiski kritizēt to, ko lielākā daļa nekad nav uzdrošinājuisies darīt! Vienkārši padomājiet, varbūt kāpēc tad lasiet, ja viss ir tik galīgi garām…un vai ikdienā viss ir saskaņots un vienmēr absolūti izprotams???!!! Šeit ir ieguldīts ļoooooti liels darbs…ir kļūdas…bet nekļūdās tas, kas nedara…

Atbildēt a man po Atcelt