Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns Kārumniece. 22. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es nostājos pretī pušķim un nopētīju savas kolēģes.

„Es saprotu, ka nav trakākas īpašības kā sieviešu ziņkārība, bet šīs puķes stāv uz mana galda, tātad tās ir manas. Ja es vēlēšos, es jums to pateikšu, ja nē – neteikšu. Vai viss ir skaidrs?” salikusi rokas sānos, nopētīju vēlreiz kolēģes.

„Skopule, negribi dalīties priekā ar mums…” Margarita, galvenā grāmatvede noteica.

„Labi, dāmas,” Daiga noteica „lieciet viņu mierā. Nopērciet pašas sev puķes un priecājieties.”

Sapratušas, ka noslēpuma atklāšana nenotiks, kolēģes atkāpās.

„Paldies tev,” noteicu pagriezdamās pret vāzi.

Jutu, ka Daiga un Ginta saspicēja ausis. Man bija jāsāk smaidīt.

„Vai tās ir no Roberta?” Ginta nevarēja nociesties.

Es centos pušķī atrast kartiņu.

„Sūtu vissiltākos sveicienus visskaistākajai Jūrmalas sieviete. Tavs smaids spēj apburt jebkuru vīrieti, pat pieredzējušu juristu.”

Paraksta apakšā nebija, bet tik un tā bija skaidrs, kurš to sūta. Vienkāršs jurists ar lielisku humora izjūtu. Vai Roberts kādreiz man ir atsūtījis ziedus tāpat vien? Nu varbūt vienreiz, man nācās atzīt, bet tas nebija tik romantiski kā šoreiz. Cik maz sievietei brīžiem vajag! Tikai nelielu uzmanību, pavisam nelielu.

„Nē, puķes nav no Roberta,” es pagriezos pret kolēģēm. „Un kāpēc tām vajadzētu būt no viņa? Tās ir no kāda cita jauka cilvēka.” Es pasmaidīju.

„Jā…” Ginta sapņaini novilka. „Jauks tiešām un bagāts arī. Tādu pušķi atsūtījis, traks var palikt. Es pat neatceros, kad man tādu ir dāvinājuši? Un vai vispār?” Ginta domīgi savilka uzacis.

„Ah, ko tur gausties. Jāgatavojas lielajam pārlidojumam uz Korfu salu. Meitenes, tas būs kolosāli. Kolosāli!!” Daiga apsēdās pie sava galda. „Es tikai piebeigšu datu bāzi un jāsāk plānot. Klau, Ilvija jau gatavojas?”

Bāc! Biju piemirsusi Ilvijai atgādināt.

„Labi, ka pateici. Tūlīt uzgriezīšu.” Steidzīgi sāku rakņāties pa somu, meklējot telefonu. Kāpēc telefonu nav iespējams atrast momentā, kad tas ir visvairāk vajadzīgs? Kamēr netika izkrāmēts visas somas saturs uz galda, telefons, protams, netika atrasts. Tas gulēja somas pašā dibenā, neviena netraucēts.

„Čau, Ilvij. Vari runāt?”

„Čau. Vai tad tas ir tik svarīgi, ja jau tu esi pazvanījusi.”

„Vai cik tu šodien laipna. Mūsu saruna būs tiešām fantastiska. Kas tev šodien iekodis?”

„Mana vīramāte.” Ilvija atcirta. Fonā varēja dzirdēt pannas čurkstēšanu. Man pat vienu mirkli likās, ka sajutu ceptu sīpolu smaržu.

„Lai nu viņai laba veselība. Klau, es zvanu ļoti nopietnā lietā. Tu atceries, ka mēs parīt lidojam uz Korfu salu?”

Telefona otrā pusē varēja dzirdēt Ilvijas nopūtu.

„Nē, nevar būt, ka jau parīt. Man ir ļoti štruntīgas ziņas.”

„Tikai nesaki, ka vīramāte taisās mirt un tev nav, ko vilkt mugurā,” es sāku palikt nikna, bungājot pirkstus pa galdu.

Ilvija iesmējās. Cauri smiekliem varēja dzirdēt viņas izmisumu.

„Tas nav tālu no patiesības. Viņa ir ielikta slimnīcā. Kaut kādas problēmas ar sirdi. Vārdu sakot, Māris caurām dienām kvern pie viņas. Rīt viņam jālido uz Prāgu un man ir tas gods iet pie viņas katru dienu. Tā vecā ragana negribot nomirt viena. Diez kuram pieder vārdi, ka mēs vieni ierodamies un vieni paši arī aizejam no šīs pasaules?”

„Kaut kas traks, Ilvij. Man tiešām žēl, bet es melotu, ja teiktu, ka tev noteikti jāpaliek pie viņas. Vai tiešām nav citas alternatīvas? Vai tu maz apjēdz, ko tas nozīmē man, braukt vienai uz Korfu salu?” es apsēdos, jo jutos tiešām vīlusies.

„Cik atceros, tas draud ar faktu, ka tev vienai būs jātiek galā ar fantastisko sajūtu, kas rodas atpūšoties Korfu. Bet, ja tu runā par Roberta, lai viņš iet pa gaisu.”

„Mums ir rezervēts viens numurs, tu to atceries??” es jutu, ka mana sirds sāk sisties straujāk.

„Atceros. Nu un kas? Varbūt tu tur iepazīsies ar kādu Spiridonu un Robertam nāksies otrajā istabā noklausīties tavās elsās? Paklau, man tiešām žēl, bet es nevaru braukt, lai kā es to raganu nevaru ciest, viņa ir mana vīramāte un man jābūt viņai blakus. Tur nav citas alternatīvas. Ja būtu, tici man, es to darītu,” Ilvijas tonis likās, kā nolemtība. Vai tiešām vīramāte sāk diktēt viņas dzīvi? 

„Es saprotu, saprotu. Tikai biju sacerējusies uz riktīgu atpūtu kopā ar tevi,” nespēju slēpt savu vilšanos un sāku zīmēt aplīšus uz līguma melnraksta versijas.

„Mēs ar tevi braucam taču vēlāk kaut kur. Atceries? Kā atlidosi atpakaļ tā sāksim plānot un tad mani neapstādinās ne vīrs, ne mirstoša vai jau mirusi vīramāte.”

„Tā gan nerunā. Viņa arī ir cilvēks, kurai labāk piestāv slota nevis mersedes,” man bija jāsāk smieties. „Mēs esam sliktas, Ilvij. Aprunājam vecu cilvēku.”

„Kas tad viņa par cilvēku,” Ilvija novilka. „Labi, man cepas gaļa. Māris drīz būs atpakaļ un es joprojām neesmu neko pagatavojusi. Sazvanāmies. Čau-u”.

Noliku telefonu un pavēros pa logu. Še tev nu bija. Kāpēc liktenis vienmēr izspēlē tik stulbas situācijas? Es nespēju iedomāties, kā gulēšu vienā numurā ar Robertu. Būs kaut kas jāizdomā. Bet tad pavēros uz lielisko puķu pušķi un visas sliktās domas pagaisa. Šis vīrietis nedarot neko īpašu bija pārvērtis manu dienu par pasaku.

„Meitenes, jūs varat iedomāties? Ilvija nebrauc, jo vīrene slima un man ir tas pagodinājums gulēt vienā numurā ar šefu,” ceru, ka manu izmisumu nevarēja dzirdēt.

„Tu ļausi, lai šis tēviņš tev sabojā fantastikas 12 dienas Grieķijas salās? Viss būs labi. Tu ar to tiksi galā.” Daiga noteica nepagriežoties pret mani.

„Protams, ka neļaušu,” noteicu un pievērsos darbam. Nav vērts šķiest enerģiju uz lietām, ko nav iespējams ietekmēt. Roberta attieksme nekad nemainīsies pret mani, lai kā es to vēlētos. Tāpēc atlika tikai šajā situācijā atrast labāko pieeju. Kāda tā ir? Veikt pilnu vaksāciju un izbaudīt siltās Grieķijas naktis. Kas to lai zina, kādi piedzīvojumi mani tur gaida? Par to iedomājoties, man vēderā sacēlās tauriņi.

Tā kā darba līdz izbraukšanai bija pietiekami, nolēmu pastrādāt nedaudz ilgāk, lai atgriežoties no Korfu salas, mani negaida simtiem neatbildētu meilu. Tā kā man nepatika strādāt pilnīgā klusumā, parasti mēdzu turēt durvis atvērtas, lai dzirdētu citu cilvēku kustības, papēžu klaudzēšanu vai smieklus pa telefonu. Vārdu sakot, lai dzirdētu dzīvību.

Iegrimušu darbā, mani iztraucēja negaidīts telefona zvans. Pacēlu telefonu, turpinot drukāt.

„Jā, lūdzu.”

„Vai tā būtu skaistākā sieviete Jūrmalā?”

Šī balss mani atgrieza pasakā.

„Jā. Jūs esat piezvanījuši pareizi. Vai kāds ir iesūdzējis manu lielisko smaidu?” ar plaukstu aizklāju seju. Es vairs nemācēju flirtēt.

„Esmu iesūdzēts tiesā par nepiedienīgām domām par tevi šodien,” Edgars sāka smieties. „Čau, kā dzīvo?”

„Sveiks, Edgar! Strādāju. Nedaudz sakrājies darbs. Prieks tevi dzirdēt,” jutu, ka piesarku. Viņš manī atmodināja dīvainas sajūtas, kuras nespēju aprakstīt. Tauriņi vēderā, smaids līdz ausīm, un vispārēja apmierinātība.

„Tu vēl strādā? Kāpēc tik ilgi?”

„Es pēc divām dienām dodos komandējumā un negribu atstāt iekavējušos darbus.”

„Tātad tu vēl esi arī strādīga un atbildīga? Esmu pagalam.”

„Tas, kurš tiešām ir pagalam, esmu es. Man uz galda stāv tāds puķu pušķis, ka tu skaudībā nomirtu.”

„Tiešām, es kļūstu greizsirdīgs. Un kurš tevi tā lutina?”

„Nevaru tev atklāt. Bet tas cilvēks tiešām ir lielisks.” Uzliku kājas uz galda malas un turpināju flirtēt, cik spēka. Kāda vienreizēja sajūta!

„Man ir priekšlikums. Tu nāc ar mani šovakar vakariņās un pastāsti par to cilvēku, kurš tevi apdāvināja ar puķēm. Astoņos Berga bazārā, der?”

Man patika viņa uzstājība.

„Nu, nezinu, vai tu gribēsi pavadīt vakaru kopā ar pārstrādājušos sievieti,” es centos neizrādīt vēlmi kaut vai tagad skriet uz vakariņām.

„Nu tas, lai paliek manā ziņā. Tad sarunāts, ja?”

„Jā, sarunāts, jurist. Līdz vakaram.”

Noliku telefonu uz galda un uz mirkli izbaudīju šo sajūtu, kad tev patīkams vīrietis uzaicina uz vakariņām. Ne ar ko nesaistoša sajūta, kas nepieciešama jebkurai sievietei. Tā ceļ savu pašapziņu neapzinātās tālēs un ļauj izdzīvot ikdienas grūtībās. Man šī sajūta bija nepieciešama kā gaiss.

„Un kurš tad ir tas laimīgais?” Roberta balss mani ne tikai atgrieza realitātē, bet arī lika gandrīz nogāzties no galda. Es zibens ātrumā noņēmu kājas no galda. Vaigos iesitās uztraukuma sārtums. Sēdēju viņa priekšā kā maza meitene, kas pieķerta krāsojot lūpas ar mammas mīļāko lūpu krāsu.

 „Robert, tu zini, ka nav pieklājīgi noklausīties citu cilvēku sarunas?” jutos pilnīgi izsista no sliedēm. No vienas puses jutos laimīga par kāda cita vīrieša ienākšanu manā dzīvē, bet no otras puses Roberta ēna sekoja jebkuram manam solim un es nespēju vai negribēju no tās atbrīvoties.

Viņš ienāca telpā, aiz sevis aizvēris durvis. Telpā vienīgais gaismas avots bija galda lampiņa virs mana datora, līdz ar to šajā pustumsā starp mums valdīja mistiska tumsa, kas piedēvēja katram no mums nesaprotamu pievilkšanās spēku. Viņš atspiedās pret galdu un sakrustojis rokas vēroja mani. Lai gan mēs atradāmies katrs savā telpas pusē, likās, ka es jutu viņa sirdspukstus, jutu viņa elpu, viņa caururbjošo skatienu, kas likās mani izģērbjam. Es jutos kā kukainis, kas iekļuvis zirnekļa tīklā. Sāku nervozi kārtot matus, jo nezināju, kur likt rokas.

„Es nenoklausos savu padoto telefona zvanus. Es noklausos to cilvēku sarunas, kuri man ir svarīgi.” Viņš ierunājās nenolaižot no manis ne acu. Roberts lieliski apzinājās savu pārākumu. Viss viņa ķermenis par to ziņoja.

„Es esmu tev svarīga? Tu laikam ņirgājies,” nespēju neiesmieties. „Man nav laika ar tevi te runāt. Kā tu to dzirdēji, man jāpošas vakariņām. Es būtu tev pateicīga, ja tu tagad aizvērtu durvis aiz sevis no otras puses,” pagriezos pret datoru, lai to izslēgtu. Dzirdēju, ka Roberts pieceļas no galda un tuvojas man. Tikai ne to. Lūdzu, es sev centos iegalvot, ka viņš vienkārši met lielāku loku telpā, lai ietu projām. Kāds naivums manā vecumā.

„Tu tiešām iedomājies, ka iesi vakariņās ar kaut kādu ķēmu? Šovakar?” viņa balss atskanēja vienā tonī ar datora izslēgšanās skaņu.

 

Tā bija tepat man blakus. Es aplaizīju sev lūpas un sāku nervozi skatīties galdā. Kas notiek ar mani? Vai tiešām nespēju kontrolēt sevi?

Roberts pagrieza krēslu kopā ar mani pret sevi. Pārvilcis ar pirkstu pāri sejai, viņš apstājās pie manām lūpām. Apvilcis to aprises viņš noliecās un noskūpstīja mani. Cieši un uzstājīgi. Viss mans ķermenis savilkās kā kamolā. Prāts teica celies un ej, bet sirds lika palikt. Viņš neprasīja neko un neko nelūdza. Vienkārši apsēdināja mani uz galda, atglauda matus no pieres un izbaudīja skatu. Uzbudinātas sievietes skatu.

„Tu esi visskaistākais, kas jebkad ticis radīts šajā pasaulē.”

„Robert, izbeidz..” es it kā centos izrādīt pretestību, bet tas bija tāpat kā atteikties no kūkas, kad tev jau rokā ir dakšiņa.

Nākamās minūtes pagāja kā erotiskā sapnī, no kura tu parasti pamosties uzbudināts. Viņš atpogāja manu blūzi, pogu pa pogai. Es saraustīti meklēju viņa jostu, lai varētu to attaisīt. Nebija vajadzīga priekšspēle. Nebija vajadzīgi vārdi. Bija vajadzīgi pieskārieni, kurus mēs viens otram dalījām bez ierobežojuma. Pilnīga atdošanās. Grēkā krišana. Viņš bija mana atkarība, pret kuru vēl nebija izdomātas zāles.

„Ak dievs, tas ir neiedomājami. Tu dari mani traku. Es nespēju eksistēt bez tevis.” Viņš čukstēja skūpstot manu krūts galu. Es atgūlos uz galda un izbaudīju tuvības momentu. Tas bija rupjš sekss. Tas bija romantisks sekss. Tas bija prātam neaptverams sekss, kas mūsu dvēseles savienoja nesaraujamām saiknēm.

Mēs abi sasniedzām orgasmu, katrs savā laikā, bet vienā telpā. Viņa elpa bija saraustīta kā pēc maratona skrējiena. Es gulēju acis aizvērusi un izbaudīju sajūtu, kad ķermeņi saplūst vienā. Nespēju noticēt, ka atkal viss ir aizgājis jau iepriekš paredzamo gaitu. Apkārt valdīja apdullinošs klusums, tikai ārpusē varēja dzirdēt radio, ko Marta, projām ejot, bija aizmirsusi izslēgt. Tikai tagad es aptvēru, ka mana kabineta durvis bija palikušas neaizslēgtas. Ikviens bija varējis ienākt un sastapt mūs ne visai strādīgā pozā.

„Tu saproti, ka durvis nebija aizslēgtas?” es ierunājos celdamās no galda. Drēbes bija saburzītas, blūze uzrauta līdz zodam. Roberts piecēlās, vilkdams kājās bikses.

„Jā, tās tas varētu būt. Nu un kas? Tevi tas uztrauc? Es pat teiktu, ka tas ir uzbudinoši,” viņš pieliecās, lai noskūpstītu manu vaigu.

„Tu esi slims, gods vārds,” atstūmu viņu malā. Paskatījos pulkstenī, kas rādīja pusastoņi. Ārprāts! Pēc pusstundas man jābūt Berga restorānā, bet es sēdēju ofisā cenšoties savest sevi kārtībā pēc prātam neaptveroša seksa ar savu priekšnieku.

„Man jāskrien uz vakariņām. Ej projām, Robert,” kļuvu nervoza meklējot somā ķemmi.

„Uz kādām vakariņām??” Roberts izbrīnā pajautāja pārliecoties man pāri.

„Es taču tev teicu, ka eju vakariņās. Es tevi lūdzu, Robert, liecies mierā un brauc mājās pie Solveigas. Jutu, ka palieku dusmīga pati uz sevi, par savu vājumu, nespēju turēties pretī Roberta valdzinājumam. Es atkal biju atgriezusies ceļa sākumā.

„Ko tu ņemies ar Solveigu? Kāds viņai sakars ar šo? Un vispār, kāpēc tev jāiet vakariņās? Tev mājās nav ko ēst?” Roberta balss tonis kļuva neiecietīgs.

Paskatījos uz viņu, bet neko neatbildēju. Ko lai atbild uz šādu jautājumu? Ko lai saka vīrietim, kas uzvedas kā suns uz siena kaudzes? Demonstratīvi uzkrāsoju lūpas izaicinoši sarkanā krāsā, iepūtu smaržas, skatoties Robertam acīs un devos ārā no kabineta paķerot mēteli.

„Es ceru, ka tev būs ļoti izdevies vakars, kas liks aizmirst tikko pārdzīvoto. Ceru, ka viņš ir pilnīgs idiots!” Roberts nosauca man nopakaļ. Es atmetu ar roku un izskrēju uz ielas. Iesēdos mašīnā un steigšus izbraucu uz ielas veikli iekļaujoties blīvajā satiksmes plūsmā. Sēdēju sastrēgumā un prātoju, ka zemāk vairs nav kur krist. Braucu tikties ar Edgaru, kamēr pati smaržoju pēc Roberta. Pati nespēju sev izskaidrot kā kaut kas tāds varēja gadīties. Kāpēc es nevarēju atteikt šim vīrietim? Viņa klātbūtne lika manai sirdij lidot, bet kad viņš aiziet projām, man kļūst divreiz sliktāk, jo viņš atgriežas pie Solveigas, bet es atgriežos savā tukšā dzīvoklī. Vai es tādā veidā aizpildu savu tukšumu, meklējot jebkuru ķermeni, kas notrulinās manu prātu? Šādos brīžos es pati sev derdzos. Par savu nespēju pateikt nē, par savu nespēju parādīt savu raksturu tā vienīgā priekšā, kuru respektēju kā priekšnieku un mīlēju kā vīrieti.

Dalīties.

15 komentārs

  1. Autorei vajadzētu izdomāt kā tad to Roberta draudzeni sauc, bija Sanita, tad Solveiga, bet pēdējā rindkopā jau parādās Solvita? Savādāk mēnesi rakstīja, bet pārlasīt nepacentās 🙁

  2. Draudzene on

    Kāda starpība, kā sauc draudzeni- galvenais , ka stāsts ir tik intriģējoš, ka nevaru sagaidīt turpinājumu…

  3. kaut kā ļoti gaidu šī stāsta turpinājumus, paldies autorei, tomēr tomēr, joprojām dažas kaitinošas lietas…<br>Kas tad īsti Robertam par dāmīti mājās? Solveiga vai Sanita?

  4. Man arī atmiņā kaut kā no pēdējām daļām palicis, ka dāmīti sauca Sanita. Bet tagad pašķirstot pašas sākuma daļas – Roberta draudzeni sauc Solveiga. Bet tie jau tādi sīkumi. Viss tāpat grozās ap Kārumnieci-Robertu-Edgaru!

  5. anne-maija r. on

    Mīļas meitenes!Ar kādu gandarījumu apzinos, ka romāna autore ir patiesi godīgs cilvēks. Jo ar tādu atmiņu kā viņai melot vienkārši nedrīkst. Skaistulim Robertam mājās ir tad vienreiz Sanita, citreiz Solveiga (hmm… varbūt viņam ir kārtīga dubultā dzīve ar divām mājām, katrā mājā sava sieviete u.t.t.?). Santehniķis Modris uzaicina uz savas sievas Annas dzimšanas dienu, bet tad dārgos viesus sagaida nekas cits kā Eleonora.<br>Dārgā Inga, nevajag kautrēties – diži rakstnieki ir pateicīgajiem pēctečiem atstājuši piezīmes ar savu daiļdarbu shēmām un piefiksējuši tēlu vārdus/radniecības pakāpi utaml. Tas taču ir tik elementāri!

  6. nu ar tik bezsakarīgiem tekstiem, kā varonim Robertam, manuprāt, neviena neuzķertos…pat ne uz kafiju…<br>Turklāt kaut kādas murgainas scēnas pēc "tik fantastiska seksa" arī nevienam normālam cilvēkam nebūtu ne prātā… ehh….

  7. Vai nu autore raksta reibumā un pēc tam skaidrā prātā nepārlasa vai viņai vispār ir vienlga – ka tik rakstīt!

Atbildēt k.k. Atcelt