Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Romāns Kārumniece. 20.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Izbeidz, Ilvij! Tu atkal streso par nevajadzīgām lietām! Pīrādziņi būs pietiekami mīksti, jo nav nekāda īpaša standarta, kuram tiem būtu jāatbilst, vēderā tik un tā tie būs diezgan plakani. Un neviens nezinās, ka tu gribēji pirkt baltas lilijas, tu pati sev iestāstīji, ka vēlies tikai baltas. Nu, un kas tur liels! Rozā ir lieliska krāsa!” Apklusu, jo nezināju, ko lai saka, par Māra mammu. Viņa tiešām bija vīramāte, kuru labāk redz ejam, nevis nākam. Jo retāk ar viņu komunicēja, jo vieglāk.

„Tev jau viegli teikt, mīļā. Pie tevis neieradīsies vesela cilvēku varza, kas pētīs katru tavu soli!” Ilvija nopūtās. Man kļuva viņas žēl. Viņa tā gribēja izpatikt citiem, pierādīt, ka arī nestrādājot un esot vienkārši mājsaimniece, var būt lieliskā formā. Kādēļ mums tas vajadzīgs? Vai tad mēs neesam vērtība ar to vien, ka vienkārši esam? Vai ir svarīgi pierādīt, ka protam cept gardākos pīrāgus un iekārtot skaistāko interjeru?

„Ilvij, nomierinies. Māra mamma ir tikai viens no ciemiņiem, kas pie tevis ieradīsies. Nepievērs viņai uzmanību. Lai večiņa izbauda pēdējos gadus uz šīs pasaules rozā liliju ieskauta, uzēd pa kādam cietam pīrāgam. Nu kas tur slikts? Ko teiksi?” Beidzot ieraudzīju savu sarkano kleitu, par kuras eksistenci biju pilnīgi aizmirsusi. Diez vai es tajā ietilpšu?

„Tā jau ir, tev laikam taisnība. Man gribas būt tik perfektai, ka liekas, tas ir neiespējami,” Ilvija klusi noteica. „Tikai paņem līdzi kādu lieku pudeli Tinto vīna. Ja tomēr viss izvērtīsies traģiski, es piedzeršos un atlūzīšu pie liliju vāzes.”

„Viss būs labi, dzirdi? Es eju meklēt, ko uzvilkt, jo alkstu pie tevis ieraudzīt kādu interesantu vīrieti.”

„Oi, pilnīgi piemirsu tev pastāstīt! Esmu ielūgusi Uldi un Igoru. Atceries – abi Māra draugi? Nu tie juristi?”

Saraucu pieri, jo nevarēju atcerēties nekādus juristus.

„Godīgi sakot, neatceros, bet vēl jo labāk – ļaušos pārsteigumam. Līdz vakaram!”

Nākamās divas stundas pavadīju vienā stresā. Izrādījās, ka man tiešām nav ko vilkt. Godīgi! Sarkanā kleita izskatījās pārāk vulgāra. Māra mamma nolems, ka esmu vieglas uzvedības. Melnā bija pārāk glauna, ar tādu parasti iet uz operu vai priekšnieka jubileju restorānā, nevis uz ballīti, kurā plāno iepazīties ar potenciālo vīrieti. Baltā vasaras kleita bija pārāk caurspīdīga. Pēc stundas man viss bija apriebies un es nolēmu uzvilku melnu mežģīņu blūzi ar purpura krāsas zīda svārkiem. Šī kombinācija lika man justies kā palaistuvei un sievai vienlaikus. Kāpēc sieviete pavada tik daudz laika pucējoties kādam, kuru varbūt pat nesatiks, bet ikdienā sev nevelta tik daudz uzmanības? Vīrieša dēļ mēs esam gatavas uz vispārēju ķermeņa vaksāciju, kas līdzinās elles mokām, stundām klīstam pa veikalu, lai atrastu vispavedinošāko apakšveļu, izdodot pusi algas, kas sūri grūti pelnīta, tupam pie friziera, uzvelkam viselegantāko kleitu, un tas viss kā dēļ? Lai viņš no tevis nespētu atraut ne acis, nespētu domāt ne par ko citu kā tikai par tevi, un tas viss uz vienu vakaru, jo mēs nezinām, kas notiks no rīta. Tu izskatīsies kā parasti no rīta izskaties, un viss tavs vakardienas ieguldījums būs vienlīdzīgs nullei, ja viņš tevi nevēlēsies pa īstam, nevis tavas kleitas vai auguma dēļ, bet tevis kā sievietes dēļ. Roberts. Nolādēts! Atkal atmiņas par viņu mani dzina atpakaļ pagātnē. Kāpēc mēs nevaram pagātni atstāt pagātnē, kur tai ir īstā vieta? Kāpēc tā vienmēr atrod vietu mūsu tagadnē? Pietiks gausties. Šovakar es pošos sevis dēļ, jo es svinu savu dzīvi, savu lielisko dzīvi, kurā iederas gan smiekli, gan asaras, jo tāda es esmu.

Citāts: “Viņa ir gatavā ragana. Esmu kopā ar viņu jau trīs stundas un man liekas, ka tā ir vesela mūžība.” Ilvija uzsprāga. „Iešu savest sevi kārtībā. Tu tikmēr iedzer kādu glāzi, mums vēl viss vakars priekšā ar šo raganu.”

„Vai kāds var atvērt tās nolādētās durvis?” aiz durvīm bija dzirdama Ilvijas balss.

Durvis atvēra Māra mamma.

„Labdien! Nāciet iekšā. Ilvija ir virtuvē.” Māra mamma izskatījās labi. Brūna kleita ar skaistu zīda lakatu ap pleciem. Ausīs un ap kaklu mirdzēja pērles. Ja es nezinātu šīs sievietes īsto dabu, varētu padomāt, ka manā priekšā stāv pati Laipnības kundze.

Pašāvu Mārim paredzēto dāvanu padusē un iegāju dzīvojamā istabā. Milzīgais galds telpas vidū bija klāts ar traukiem, visādiem ēdieniem, dega sveces un telpas dažādos stūros bija izliktas lilijas. Mani pārņēma absolūta lepnības sajūta par Ilviju, kas visu šo ir paveikusi un prieks par Māri, kurš ir apņēmis tādu lielisku sievu.

„Tur kāds atnāca, Māra mamm, vai man tikai zvana ausīs?” Ilvija pārmetusi dvieli pāri plecam iznāca koridorā.

„Tā esmu es,” nosaucu.

„Nu kā tev šķiet? Būs labi?” Ilvija jautāja atspiedusies pret durvīm.

„Man šķiet, ka jebkura paraugmājsaimniece Amerikā pašlaik būtu zaļa no skaudības. Lieliski!” Piegāju klāt un nobučoju Ilviju uz vaiga. „Es te Mārim kaut ko nopirku. Ceru, ka patiks.”

„Kas tad tur ir?” paņēmusi zeltīto kasti rokās, Ilvija sāka to pētīt no visām pusēm.

„Tā kā dzimšanas diena ir Mārim, tad diemžēl es to nevaru teikt. Varbūt tur ir kompromitējošs atribūts,” ieķiķinājos un devos uz virtuvi.

„Jūs abi mūždien kaut ko kompromitējošu viens otram dāviniet. Kā jūs to varat izturēt?” Ilvija noraustīja plecus ienākdama virtuvē. „Kā tu domā, varbūt ielejam sev pa glāzei vīna? Drīz jau sāks nākt viesi. Mēs vismaz sagaidīsim viņus jautrā noskaņojumā.”

Virtuvē noskanēja korķa skaņa un tanī pašā brīdī ienāca arī Māra mamma.

„Meitenes! Vai tad nevajadzētu pagaidīt, kamēr visi ierodas? Nav taču solīdi dzert vienatnē,” viņa šausminājās. Par laimi, noskanēja durvju atslēga un atnāca Māris. Mamma, protams, skriešus devās samīļot pazudušo dēlu, bet mēs abas turpinājām iedzert un ķiķināt.

„Šitos vecos uzskatus laikam neviens no viņas vairs neizdzīs. Vai tad pieaugusi sieviete nevar iedzert viena pati, lai viņu nesāktu uzskatīt par alkoholiķi? Kāpēc vīrietim tas ir atļauts, bet mums nē?” Ilvija bija sašutusi un vienā rāvienā izdzēra visu glāzi. „Runčuk! Daudz laimes dzimšanas dienā,” pēkšņi balss pārvērtās un Ilvija iekrita vīra apkampienos.

„Varbūt jūs tomēr maigoties varat pēc tam, kad viesi būs devušies projām?” es ironiski noteicu. „Ļauj man arī nobučot jubilāru.”

„Jā, nāc, mana rudā Afrodīte, sniedz skūpstu, kavēsimies tanī…” Māris noteica bučojot mani.

„Mans Herakls. Tu esi atgriezies, lai mani glābtu.”

Ilvija nopūtās un piegāja pie virtuves galda, lai iztukšotu vīna paliekas glāzē.

„Jūs abi esat nenormāli. Varētu padomāt, ka tas ir tavs vīrs, kurš atgriezies pēc nedēļas komandējuma. Starp citu, vai tev sievas nemaz nepietrūka?” Ilvija rokas sānos salikusi vaicāja.

„Mīļā, katru dienu par tevi domāju un runāju.” Māris piegāja pie Ilvijas un noskūpstīja. „Tu esi tas grēks, kura dēļ, man sanāksmes neritēja tik raiti. Domas jaucās par tevi vien,” viņš paslēpa seju Ilvijas matos.

„Nu gan muldi,” Ilvija nosmējās

„Mārīt, saulīt, man liekas, tev vajadzētu pārģērbties, pie galda taču neiesi šajā kreklā,” mamma, ienākot virtuvē, noteica. „Ilvij, dārgā, vajadzētu samainīt vīna glāzes, šīs tādas netīras izskatās.”

Ja šobrīd vajadzētu aprakstīt Ilviju, tad tikai viens vārds varētu viņu raksturot. Sarkana. Bija sajūta, ka viņa eksplodēs. Mēs ar Māri saskatījāmies.

„Mammu, glāzes ir tīras un kreklu es pats atradīšu. Viss kārtībā. Iesim, es tev parādīšu, ko atvedu no Stokholmas.” Apķēris mammu, Māris izgāja no virtuves.

„Maita! Viņa ir gatavā ragana. Esmu kopā ar viņu jau trīs stundas un man liekas, ka tā ir vesela mūžība.” Ilvija uzsprāga. „Iešu savest sevi kārtībā. Tu tikmēr iedzer kādu glāzi, mums vēl viss vakars priekšā ar šo raganu.”

Es paliku virtuvē viena. Gaiss bija tik nokaitēts, ka likās, tūlīt notiks pašaizdegšanās. Un tas viss vienas vīramātes dēļ. Vai tiešām velns ir tik melns, kā viņu mālē? Kāpēc vārds vīramāte tautās jau iegājis ar tādu kā negācijas pieskaņu? Veroties uz Ilvijas vīramāti, tās bija gatavās šausmas, kas staigāja apkārt. Viņa uzskatīja, ka Māris – viņas vienīgais dēliņš – bija pelnījis kaut ko labāku. Mēs saviem bērniem vienmēr vēlam to labāko, bet tās ir mūsu egoistiskās vēlmes. Īpašības, kuras gribam redzēt savā partnerī un automātiski tās pārliekam uz bērnu partneriem. Māra mamma bija pieķērusies Mārim kā glābējam. Viņa turēja viņu cieši savā tīklā, un lai arī Māris braši turējās pretī, viņam vienmēr bija savs viedoklis, ko mammai nācās respektēt, bija brīži, kad arī viņa mugurkauls izrādījās pārāk mīksts. Es taču nevaru aizvainot mammu! Katru reizi pēc šāda teksta Ilvija bija gatava zemes spert gaisā. Biju pārliecināta, ka viņai atvilktnē bija noglabāta drēbes lelle vīramātes izskatās, kurai viņa dūra katru vakaru galvā.

Šis mūžīgais trīsstūris – dēls, viņa sieva un viņa mamma. Mārim tētis bija gājis bojā autoavārijā, kad Mārim palika 14 gadu. Tā kā pusaudžu vecumā pārdzīvojumi ir īpaši asi, mamma uzņēmās visas rūpes, lai viņas dēliņš izaugtu par gudrāko un skaistāko. Tikai viena piebilde – bērns, kurš uzaug šādos siltumnīcas apstākļos, saskaroties ar dzīves realitāti, tiek iegrūsts tās skarbajās rokās, kur vairs mammas gādība nevar palīdzēt. Taču man ir liels prieks, ka Māris ir izaudzis par lielisku vīrieti. Pats visu apguvis, izgājis cauri neskaitāmiem dzīves pārbaudījumiem un sieviešu gultām un beigās nosēdies uz Ilvijas lidlauka. No sākuma viņa mamma Ilviju neņēma nopietni. Uzskatīja par vienu no daudzajām Māra sievietēm, kuras pamostas viņa apartamentos un pazūd līdz ar rīta kafiju. Bet savādā kārtā šī sieviete ne tikai palika uz pusdienām un vakariņām, viņa ieradās arī mātes mājā, sēdēja pie viena galda, dalījās savos uzskatos un vispār, lika noprast, ka mammītei nāksies vienu soli atkāpties. Vai mātes aklā un egoistiskā mīlestība ir uz to gatava? Protams, ka nē. Viņa visu mūžu ir ziedojusi Mārim un tagad atnāk Ilvija un atņems viņai dēlu? Nepieņemami! Vai sievietes nekad neiemācīsies savā starpā sadalīt mīlošu vīrieti?

„Es atdotu visu savu algu par tavām domām,” Māris klusi noteica ienākot virtuvē.

„Ko?” es noraustījos. „Ā… tas esi tu! Tev nav tādas naudas, lai nopirktu manas domas.” Piegāju pie galda un ielēju sev vīnu. „Tu izskaties sasodīti labi. Jaunas štātes?”

Melns zīda krekls, kuram atpogātas divas augšējās pogas, klasiskas melnas bikses, salikumā ar vieglu iedegumu no kārtējā komandējuma lika Mārim izskatīties kā no modes žurnāla.

„Tev patīk?” Māris sakārtoja savu kreklu un ielēja sev glāzi vīna. „Neprasi, cik tas maksāja. Tādas naudas tev nav.”

„Tu nu gan esi stāvā sajūsmā par mani. Varētu padomāt, ka dzīvoju pažobelē un drēbes nekad sev nepērku,” es uzmetu lūpu. „Bet, runājot par svarīgākām lietām. Man, protams, nav tiesību neko pārmest, bet es kā Ilvijas draudzene nevaru neizteikt viedokli par tavas mammas uzvedību. Tev tas liekas normāli?”

„Saulīt, viņa taču neko sliktu negribēja, tikai rūpējas par mani. Visu dienu ņēmusies, lai svinības izdotos un …” noskanēja durvju zvans. Izdzēris glāzi vienā rāvienā, Māris sakārtoja matus. „Piedod, saulīt, prezidentam jāpieņem viesi.” Ticis līdz virtuves durvīm viņš pagriezās „Starp citu, tu šovakar izskaties lieliski, ceru, ka tiksimies manā ovālajā kabinetā?” piemiedzis ar aci viņš pazuda koridorā.

Nākamās stundas tika pavadītas neskaitāmu ciemiņu pieņemšanā. Telpā skanēja gaviles, aplausi, dziesma par godu jubilāram. Es tiku sasēdināta starp diviem juristiem, kurus diemžēl neatcerējos no iepriekšējās ballītes, bet tas tikai vairoja iepazīšanās prieku. Sievietei taču var piedot sliktu atmiņu, bet ne sliktu izskatu. Māra mamma devās projām tūlīt pēc visu viesu ierašanās, jo bija skaidrs, ka gaisā virmo alkohols, un viņa nevēlējās ieraudzīt, kāds izskatās viņas dēliņš, kad iedzēris par daudz.

Citāts: „Bet man ir prieks, ka satiku tevi šovakar. Liktenis jau nav mazais bērns, vai ne?” viņš piemiedza ar aci. Es piešķiebu galvu un pavēros viņā. Jauks vīrietis. Tāds, kurš man šobrīd ir nepieciešams.

Sarkanvīns vai viskijs, tie bija tie atribūti, kas bija kā pievienotā vērtība jebkurai uzkodai, jebkuram tostam.

„Es vēlētos, ko teikt.” No galda piecēlās Edgars, viens no juristiem, kurš sēdēja man pie labajiem sāniem. Tikmēr Kaspars – otrs jurists, kurš sēdēja man pie kreisajiem sāniem, viegli nosprauslājās. „Tas nozīmē, ka Edgars ir iedzēris savu devu, lai viņā pieplūstu oratora spējas,” viņš klusām iečukstēja man ausī.

Pie galda iestājās klusums un visa uzmanība tika pievērsta Edgaram.  

„Dārgais jubilār, dārgie viesi! Atkal ir pagājis viens gads, kopš nosvinējām tavu iepriekšējo dzimšanas dienu.”

„Vai tad tu to atceries? Tu visu nakti pavadīji rokenrola dejās ar pudeli un sievietēm,” iesaucās Ralfs, Māra kolēģis.

„Viesi, neklausīsimies Ralfa murgos, bet pievērsīsimies Mārim,” Edgars pacēla glāzi. „Man ir tas gods būt vienam no Māra labākajiem draugiem un vērot viņu kā darbā, tā arī ikdienā, un par viņu var teikt kā par labu vīnu – jo vecāks viņš kļūst, jo vērtīgāks. Gribu novēlēt tev nedalītu sievas mīlestību, lai jūs abi turpināt izbaudīt to, ko sauc par laimīgu laulību. Lai tev vienmēr ir radošs gars, idejas kā mājas un pietiek laika kā ģimenei, tā draugiem. Uz tavu veselību!”

„Uz tavu veselību!” visi nosauca un iedzēra.

Vakara gaitā tosti mainījās. Jo vairāk tika iedzerts, jo garāki tie kļuva. Vienā mirklī tika noteikta pīpētāju pauze un iedzērušie viesi devās uz terasi, lai izbaudītu dūmu smaržu.

„Nu, kā tu jūties?” es piesēdos pie Ilvijas, kura pusi vakar bija noskrējusies ar cepeti, uzkodām un sieru platēm.

„Man liekas, ka svinības būs izdevušās. Ja es esmu piemirsusi pat vīramātes gājienus, tad tas tiešām kaut ko nozīmē. Kā tev Edgars un Kaspars?”

„Man jau ir sarunātas dejas ar abiem. Ceru, ka tev arhīvā ir kāds labs gabaliņš, kuru varēšu padejot?”

„Kaut ko izdomāsim. Māris tiešām izskatās laimīgs, vai ne?” Ilvija pavērsās uz terases pusi, kur veči savā starpā zviedza par kaut ko. Mūsu kompānijā mēs ar Ilviju bijām vienīgās, kuras nepīpēja. Tas mums vienmēr ļāva izbaudīt svēto divvientulību.

„Māris nevis izskatās laimīgs, bet viņš tāds ir. Kura sieva mūsdienās uzrīko vīram tik foršas svinības?”

„Ak, iedzeram par to. Kur tava glāze?

„Mana viskija glāze ir te. Iedomājies, šovakar esmu pārgājusi uz smago artilēriju. Labi, ka varu palikt pie tevis pa nakti, citādi būtu kauns doties mājās.”

Terases durvis atsprāga vaļā un ciemiņi ieplūda telpā.

„Kā tad jūs, manas meitenes, dzersiet bez jubilāra?” Māris iesaucās. „Ralf! Kur ir tava draudzene, lai nāk pulkā.”

Svinības turpinājās jautrā garā. Edgars izrādījās lielisks dejotājs. Tika uzlikta lieliskā dziesma no filmas „Lubene” un mēs kā tādi galvenie varoņi, raustījāmies tās ritmos. Blakus Ralfs ar savu draudzeni dejoja, mācot viens otram kā labāk, bet Ilvija un Kaspars dejoja visiem maisoties pa vidu, kaut kā ar to ritmu galīgi viņiem negāja. Bet nākamajā rītā Ilvija to norakstīs uz alkoholu.

Edgars izrādījās ne tikai labs dejotājs, bet arī jauks cilvēks. Viņš stāstīja par skolas gadiem, kad bijis vislielākais nūģis klasē, valkājis Harija Potera cienīgas brilles un zubrījies. Viņš visu vakaru mani uzjautrināja ar stāstiņiem no ikdienas. Kā viņš pircis savu jauno mašīnu, kā lidojis ar Māri uz Taizemi uz kaut kādu izstādi. Viņš dzīvoja Rīgas centrā, vienā no Alberta ielas mājām, kur dzīvokli mantojumā atstājusi vecmāmiņa. Viņam bija brālis Igors un māsa Betija. Viņš bija vienkāršs cilvēks ar veselīgu dzīves uztveri.

„Mums noteikti jāaiziet uz kino. Ko tu par to saki?” Mēs bijām iegājuši virtuvē un runājām atspiedušies pret virtuves galdu. „Tu izskaties pēc sievietes, kurai patīk kino.”

„Interesanti, kurš ir tas rādītājs, kas to nosaka?” es ieķiķinājos.

„Tai, kura dejo pie „Lubenes”, nevar nepatikt kino. Starp citu, kā tu mani vari neatcerēties no iepriekšējās ballītes?” 

„Piedod, bet es tiešām neatceros. Varbūt tev bija milzīgas brilles, liels matu ērkulis uz galvas?”

„Nē,” Edgars noraustījās smieklos. „Bet man ir prieks, ka satiku tevi šovakar. Liktenis jau nav mazais bērns, vai ne?” viņš piemiedza ar aci.

Es piešķiebu galvu un pavēros viņā. Jauks vīrietis. Tāds, kurš man šobrīd ir nepieciešams.

„Jā, tā laikam ir. Iesim atpakaļ? Man šausmīgi sagribējās kūku.”

„Ejam, ejam. Ak, šīs sievietes un viņu saldumu mānija. Kaut kas traks,” Edgars samāksloti noraustīja galvu, bet es viņu viegli iedunkāju.

„Tāpēc jau mēs jums patīkam.”

Telpā valdīja pilnīga jautrība. Fonā skanēja kaut kāda klubu mūzika un bariņš cilvēku raustījās tās ritmos. Pie galda Ralfs ar Kasparu bija iegrimuši pārrunās par politiku.

„Ak, redz, kur jūs esat, balodīši!” Ilvija nosauca, dejojot. „Nāciet pulkā!”

Mēs pievienojāmies dejotājiem un tā arī pavadījām visu nakti, dejojot, smejoties par pašu stulbajiem jokiem, malkojot alkoholu un izbaudot dzīvi, kuru paši sev bijām izvēlējušies.

Viesi izklīda agrā rīta stundā. Tika izsaukti taksometri, jo ballētāji paši nebija spējīgi doties mājup. Pat Ralfs, kurš dzīvo blakus ielā, nebija spējīgs aiziet. Viņa draudzene visu laiku burkšķēja par pēdējo reizi, kad abi iziet tautās.

Kaspars ar Edgaru aizbrauca ar kopīgu taksometru. Nebija gan skaidrs, kurš kura adresi nosauca, jo varēja redzēt, ka taksometra šoferis bija manāmi īgns, kad izdzirdēja, kur jābrauc.

„Tās tik bija svinības, mīļā.” Māris nosauca, apķerot Ilviju. „Vai es tev esmu teicis, ka mīlu tevi?”        

„Nē, to nu gan es dzirdu pirmo reizi, un vēl no piedzēruša vīrieša.” Ilvija noskūpstīja viņu. „Es domāju, ka iešu gulēt, jo man ir pamatotas aizdomas, ka rīt man sāpēs galva, kājas un rokas.” Nožestikulējusi, kā tas varētu izskatīties, Ilvija devās augšā.

„Tiešām lieliski!” es noteicu, sabužinot matus. „Es arī laikam iešu. Mani kauli kauc pēc gultas.”

„Varu iedomāties. Tu flirtēji šovakar ar visiem vīriešiem. Kaut kas traks. Sen tevi tādu nebiju redzējis. Kāpēc ar mani nē?” Māris paņēma glāzi viskija un izdzēra.

„Tu taču neesi vīrietis. Tu esi Ilvijas vīrs.”

„Lieliski, tagad man ir sava birka.”

„Viss, es eju gulēt. Atceries, ka tev rīt būs jāmazgā visi šie trauku kalni, kas te uz galda. Ar labu nakti, mans prezident!” noskūpstīju viņu uz vaiga.

„Ak, Monika! Jūs esiet vienīgā, ar kuru es varētu krist grēkā.” Māris mani apķēris devās līdzi uz otro stāvu.

„Tu signalizāciju uzliki?” miegaina pavaicāju.

„Laikam jā. Tad jau manīs, ja rīt istabas būs tukšas, tad skaidrs, ka būšu piemirsis to ieslēgt. Ar labu nakti, saulīt!” viņš mani noskūpstīja vēlreiz.

Citāts: Kamēr viņi abi čubinājās, es nostājos virtuves durvīs un vēroju šo ainu. Vistīrākā mīlestība bez vārdiem. Vai mīlestībai vispār ir vajadzīga valoda? Pieskārieni izsaka visu.

Rīts pienāca ļoti smagi un ilgi. Kad atvēru acis, likās, ka kāds ar āmuriņu man sit pa deniņiem. Lejā varēja dzirdēt trauku šķindoņu. Es pagriezos uz vēdera. Katru reizi es sev solos nedzert un katru reizi, kad šo solījumu sev dodu, es to laužu. Pulkstens rādīja pusviens dienā. Lēnām izrausos no gultas, uzvilku rīta svārkus un devos lejā. Lielais galds jau bija novākts. Terases durvis bija atvērtas, lai ieplūstu svaigs gaiss no Mārupes pļavām. Iegāju virtuvē, kur Ilvija kārtoja traukus mazgājamā mašīnā. Gaisā virmoja kafijas smarža.

„Labrīt,” klusām noteicu un noslīgu pie galda. „Iedosi man ūdeni? Šorīt slāpst.”

„Es jau izdzēru divas glāzes citronūdens, bet nekādi nevaru pamosties. Pusi nakts pavadīju kā karuselī, un sapratu, ka labāk jāceļas un jākārto māja.” Ilvija nolika ūdens krūku ar glāzēm uz galda, un apsēdās pretī. „Māris visu nakti krāca, kā nenormāls, tā kā es joprojām esmu vīna valstībā.”

„Man arī šorīt kustības padodas ļoti lēnām. Tomēr viskijs nav meiteņu dzēriens. Bet svinības izdevās labi, to nu noliegt nevar.”

Ilvija klusām piecēlās un ielēja mums abām kafiju. Es izgāju uz terases. Aukstais marta gaiss stindzināja, bet tajā pašā laikā atmodināja sagurušo ķermeni. Pāri pļavām klājās miglas vāli. Tālumā varēja dzirdēt, kā brauc mašīnas. Kaut kur garām aizlidoja pa kādam zvirbulim. Pasaule turpināja savu ierasto gaitu, neskatoties ne uz kādiem starpgadījumiem, kas notika cilvēka dzīvē.    

„Vai tiešām tie trauki jāgrabina tik agri un tik skaļi,” aiz stūra atskanēja vārga balss. Māris lēnām kāpa pa kāpnēm. Mati nogulēti, tumši loki zem acīm, rīta svārki pavirši aizpogāti. Varēja iedomāties, ka cilvēks pa nakti ir pārcietis kādas dziļas bēdas.

„Vai mums ir ūdens? Man šorīt tik nenormāli slāpst,” Māris vārgi izteica, ienākot virtuvē. Piegājis pie galda viņš sāka meklēt minerālūdens pudeli.

Ilvija piegāja viņam klāt, maigi pieskārās ar lūpām viņa pierei.

„Tu, mans jubilār. Ej apsēdies, es tev tūlīt iedošu gan ūdens glāzi, gan aspirīnu, gan kapučīno, labi?” 

Māris bez komentāriem apsēdās pie galda, un vērās pa logu, pievēris acis. Kamēr viņi abi čubinājās, es nostājos virtuves durvīs un vēroju šo ainu. Vistīrākā mīlestība bez vārdiem. Vai mīlestībai vispār ir vajadzīga valoda? Pieskārieni izsaka visu. Mārim nebija jāsaka nekas, viss viņa ķermenis ziņoja, kā tas jūtas, un Ilvija to nolasīja no acīm. Viņa bija blakus kā labos, tā sliktos brīžos. Tas, kā viņa pieskārās viņam, tas kā viņa skatījās uz viņu, tas kā viņš skatījās uz viņu – tā bija divu dvēseļu saprašanās bez vārdiem.

„Kāpēc neviens man vakar neteica, ka jādzer mazāk?” Māris tēlaini veroties pļavā noteica. Ilvija nolika uz galda glāzi vēsa minerālūdens un aspirīna tableti, kura ar troksni kusa ūdens glāzē.

„Mīļais runčuk, nu kurš būtu tev vakar spējis iegalvot, ka tev vajadzētu mazāk dzert? Tu taču ne vienu neklausi, un, lūdzu, tev rezultāts.” Ilvija nosēdās blakus ar kūpošu kafijas tasi. „Dzersi?” viņa vērsās pie manis.

Dalīties.

Atstāt Ziņu