„Labi, meičas, eju pie priekšnieka,” saku, krāsojot lūpas. „Ja neatgriežos pēc 30 minūtēm, negaidiet mani, jo noteikti būšu ļoti aizņemta apmierinot jebkuru priekšnieka vēlmi.” Gardi nosmejamies par šo rupjo joku. Mūsu trijotnes humoru es vērtēju visaugstāk. Brīžiem mūsu rupjie joki kolēģus dzen izmisumā, bet vai tas ir kādreiz spējis mani satraukt? Nekad! Nav laika domāt, ko citi domā par mani. Tie nav man ne radi, ne draugi, bet kolēģi, kuru subjektīvais viedoklis ar katru dienu kļūst arvien nesvarīgāks. Neesmu sapratusi, kāpēc tas tā ir, bet tas ir fakts.
„Nu, Robert!” iesaucos vissaldākajā tonī. Ja jūs zinātu, kā man patīk flirtēt!
„Nāc, nāc,” viņš klusām ierunājās un turpināja runāt pa telefonu.
„Vai es tev neteicu, ka vakardienas tikšanās bija absolūta izgāšanās? Es cerēju, ka viņu kāds būs iepriekš apstrādājis, lai mēs aizietu un dabūtu jau gatavu rezultātu. Esmu pilnīgā šokā! Varētu teikt, izgāzāmies kā veca sēta,” Roberts auroja telefona klausulē it kā manis nebūtu kabinetā. „Lūdzu, nokārto, lai rīt viņai būtu cits garastāvoklis, lai viņa ir pārlaimīga mani satikt. Kā lai es to zinu? Tev ir divdesmit četras stundas! Klau…man ir pilnīgi pie vienas vietas! Tiec galā!” viņš nometa klausuli un izskrēja no kabineta. Lieliski! Tagad man ir vesela mūžība. Kamēr viņš apskries visu ofisu, izlamās visus par pasīvu darbību, pie viena pieķers klāt sekretāri par kavēšanu. Vārdu sakot, es tikmēr varu piezvanīt savai labākajai draudzenei Brigitai un izklačoties no sirds. Tikko taisos nospiest podziņu „zvanīt”, Roberts ierodas kabinetā, sarkans kā bullis.
„Vai šajā ofisā ir kāds, kas arī strādā? Vai arī visi ir tik pārguruši, ka spēj tikai klačoties pa telefonu?”
Nokautrējos un noliku savu telefonu tālāk. „Robert, kā tev liekas, ko es daru tavā kabinetā? Vai mēs sāksim mūsu mini sapulci vai tu turpināsi trakot?”
„Piedod, dārgumiņ, esmu šodien drusku sanervozējies. Pavisam nelāgi. Vakar vajadzēja braukt uz tikšanos ar Klints kundzi. Andrim vajadzēja visu nokārtot, lai viņa būtu ar mieru, bet… vārdu sakot, negribu par to runāt. Vai esi sagatavojusi pārskatu par pagājušā mēneša pārdošanu?” Un Roberts pievērsās atskaitei, ko esmu sagatavojusi. Man patīk vērot, kā Roberts kļūst nopietns, viņa pirksti slīd pār papīru, apstājoties pie aizdomīgiem skaitļiem. Šādos brīžos manī sāk raisīties fantāzijas. Diez, kā tas varētu būt, ja viņa pirksti slīdētu pāri manai ādai…
„Ko tu par to saki?” tālumā dzirdu Roberta balsi, bet galvā turpina dzimt bīstamas fantāzijas.
„Kā lūdzu…,” esmu apmulsusi, atgriežoties realitātē. „Piedod, es nedzirdēju, ko tu teici, biju nedaudz aizdomājusies.”
„Es atdotu pusi savas algas, lai uzzinātu, par ko tu šobrīd domāji,” Roberts smīnot pagriezās pret mani. Sakrustojot rokas uz krūtīm, viņa muskuļi saspringa un mani sāka vajāt vēl trakākas fantāzijas.
„Beidz ākstīties, Robert,” nosarkusi saku. „Domāju par iespējām, kā paaugstināt pārdošanas nodaļas efektivitāti. Tā turpināt mēs nevaram, jo finālā kādā sliktā dienā tu nolemsi algu atvilkt man un to es gaidu vismazāk.” Cerams Roberts nesajuta, ka to sakot mana balss drusku nodreb. Nu, kā var sākt domāt erotiskas fantāzijas, runājot par tik sausiem faktiem kā pārdošanas cipariem! Vārdu sakot, sapulce bija izbojāta jau pašā saknē un tas viss pateicoties tikai manai nelabojamai fantāzijai.
„Klau…tu šodien esi tāda domīga,” Roberts izmeta, skatoties cieši man acīs. „Vai kaut kas noticis?”
„Nē, nē, viss labi,” sāku haotiski kārtot papīrus uz galda. „Vienkārši šonakt slikti gulēju un joprojām nevaru savākties,” jau sakot šos vārdus sapratu, ka esmu tos pateikusi pilnīgi neapdomīgi, jo Robertam to vien vajadzēja dzirdēt.
„Slikti gulēji? Interesanti, ar ko gan tu tādu šonakt nodarbojies, ka joprojām nevari atgūties. Jā… un man tas viss ir jādzird sēžot ofisā,” Roberts jau sāka smīnēt un saprotu, ka ir pēdējais laiks mainīt tēmu un laisties atpakaļ uz savu kabinetu.
„Robert, starp citu, es tikko atcerējos, rīt manām kolēģēm ir semināra diena, tā kā es no rīta arī nebūšu, gribu nokontrolēt, kā viss aizies, jo meitenes ir gatavojušās šim pasākumam ļoti ilgi. Labi, man jāiet strādāt, atsūtīšu tev visu pa meilu.” Aizcirtusi durvis, ielidoju savā kabinetā sarkana kā biete. Šitādu izgāšanos!
Citāts: „Zini, Robert, jocīgi, visi ofisā no tevis baidās kā no paša nelabā, bet man tu esi vienīgais, ar kuru varu izrunāties, nekautrējoties būt tāda kāda esmu. Vai tas liecina, ka esmu iepriekšējā dzīvē noslēgusi vienotību ar nelabo?” Roberts tikai pielieca galvu un pasmaidīja. „Mēs ar tevi jau iepriekšējā dzīvē bijām vienoti. To nevar noliegt, dārgumiņ. Tu vienmēr esi bijusi mans vismīļākais velnēns.”
„Kas tad nu?” acis no darba galda pacēlusi noprasīja Daiga. Viņas acīm nekad nekas nepaslīdēja garām un dažreiz es pat biju pateicīga, jo, ja man bija kauns pirmajai uzsākt sarunu, tad viņa vienmēr pamanījās pajautāt tā, ka pazuda gan kauns, gan neērtuma sajūta un palika tikai tīra apskaidrība. Tīra kā pavasara rīts.
„Izskaties it kā esi uzskrējusi virsū kailam vīrietim. Bet tā kā es zinu, ka mūsu ofisā nav neviena, kura dēļ vajadzētu tā sarkt, tad pieņemu, ka esi visiem skaļi pateikusi, ko domā par pārdošanas nodaļu?”
„Ai, nē,” piesēdos pie galda un centos izskatīties ļoti norūpējusies par lielo meilu apjomu. „Man tikai karsti sametās,” un pašai sanāca smiekli par tik bērnišķīgu atbildi.
„Pie Roberta bija tik karsts?” Viņa piebrauca ar savu krēslu pie mana galda un noliekusies pār manu muguru iečukstēja: „Vai tik tev nav radusies kāda neķītra doma?”
„Ai, liecies mierā,” uzsaucu un sāku šķirstīt dienas plānu. Tikšanās, tikšanās, prezentācija. Ļoti labi, diena beigsies ļoti ātri pienāks un iepriekšējo minūšu kauns arī būs aizmirsies.
„Nu, labi, labi. Kad gribēsi pati pastāstīsi.” Daiga pievērsās saviem darbiem un visa diena tā arī pagāja, mierīgā līdzās pastāvēšanā. Galu galā darba sanāca tik daudz, ka ofisā paliku pēdējā. Viss bija jau tumšs, nedzirdēja telefona zvanus, neviens neskraidīja apkārt. Laiks, kad ofiss pārvēršas par savdabīgu rēgu pasauli. Datori, visu dienu kalpojuši cilvēkiem, ir pieklusuši, gaisā virmo putekļi un dūc kondicionieris. Slēdzot ciet durvis, es pagriežos pret lielo telpu – cik reizes es esmu vēlējusies aiziet no šī visa, aiztaisīt durvis un nekad vairs neatgriezties, sākt visu no baltas lapas, bet vienmēr kaut kas mani noturējis. Es ienīstu un mīlu šo darbu vienlaicīgi. Stāvot telpas vidū tu saproti, ka esi saaudzis ar visu šeit tik cieši, ka būtu vajadzīgs ass nazis, kas spētu pārgriezt mūs uz pusēm. Atceros, kā iegāju pie Roberta kabinetā ar nopietnu seju un viņš uzreiz saprata, kas par lietu.
„Nemaz nedomā par to,” viņš uzsāka sarunu. „Nāc izstāsti, kas noticis, mēs noteikti atradīsim risinājumu. Tu taču zini, ka šis darbs nebūs pilnīgs, ja te nebūs tevis. Gribi tēju? Viņš pagriezās pie skapīša un ar lepnu žestu pagriezās pret mani: „Man ir tēja ar jasmīnu.” To sakot, viņa Češīras kaķa smaids kļuva vēl platāks. Jasmīnu tēja bija mana vismīļākā.
„Paldies, labprāt, bet tas nenozīmē, ka, ielejot tēju, viss kļūs labāks. Esmu nogurusi, Robert. Man ir tāda sajūta, ka eju pret vilni, un man nav spēka tikt tam pāri. Pēdējā laikā man ir sajūta, ka drīz pārdegšu, kā brīnumsvecīte.” Pārliku kāju pār kāju un nodūru galvu. Zinu, ka kāds varētu padomāt, ka esmu izlaidusies sieviete. Bet tiešām, pēc tik intensīva darba, sēžot neskaitāmas stundas gatavojot prezentācijas, apmācot personālu, ieguldot sirdi un dvēseli, pēc pusgada no visa tā nebija nekādas atdeves, vienīgi pāris liekas grumbas uz manas pieres.
Stūrī noskanēja tējkanna un Roberts ielēja smaržīgu tēju. Nevar noliegt, ka gaume šim vīrietim ir. Nu vismaz uz tēju tiešām.
„Dārgumiņ, es zinu, ka pēdējie mēneši nav bijuši viegli,” Roberts nopūtās un, dzerdams tēju, pavērās tālumā. Aiz loga lidinājās kaijas, ķērcot un atgādinot par šīs pasaules sūtību. „Es pats esmu gribējis aizmest visu šo projām, noslīcināt atslēgas un vienkārši aizmirsties. Nopirkt biļeti uz Austrāliju un aizbraukt, tikai ar pasi un zobu birsti.” Viņš izbrauca ar roku cauri saviem biezajiem tumšajiem matiem, zilās acis palika dziļas. „Tu nevari padoties. Ne tagad, kad valde gatava investēt naudu, lai mēs realizētu pēdējo projektu!” Viņš tiešām likās izmisis, jo patiesībā visi bijām ieguldījuši tik daudz pūļu, lai jaunās viesnīcas filiāle būtu kā odziņa. „Paņem sev nedēļu brīvu, aizlaid uz jūru, pasauļojies, atpūtini galvu.”„Tu jau zini, Robert, ka nekur neiešu”, pacēlu acis un smaidot ieliku galvu sev plaukstās. „Tikai tu zini, cik ļoti mīlu šo darbu. Man laikam ir uznākusi tāda neapslāpējama vēlme dzirdēt uzslavu no tevis, vienkārši izkratīt dvēseli, nerādot to tev. Gribas tikai vēlreiz sajust, ka esmu nepieciešama šim darbam tik pat, cik šis darbs ir nepieciešams man.” Aizvēru acis un pieklusinātā balsī noteicu: „Lai nu paliek. Viss būs labi. Neņem mani galvā. Sievietei kādreiz vajag papļāpāt, lai izrunātu stresu.” Piecēlos un paliku stāvot pie durvīm. Pagriezos pret Robertu, kurš pacēlis acis skatījās uz mani. „Zini, Robert, jocīgi, visi ofisā no tevis baidās kā no paša nelabā, bet man tu esi vienīgais, ar kuru varu izrunāties, nekautrējoties būt tāda, kāda esmu. Vai tas liecina, ka esmu iepriekšējā dzīvē noslēgusi vienotību ar nelabo?”
Roberts tikai pielieca galvu un pasmaidīja. „Mēs ar tevi jau iepriekšējā dzīvē bijām vienoti. To nevar noliegt, dārgumiņ. Tu vienmēr esi bijusi mans vismīļākais velnēns.”
Tagad stāvot tumšajā ofisā saprotu, ka, lai kādi nelabie stātos man ceļā, es nevarētu pamest šo vietu. Tā ar savām grūtībām un šarmu vienlaicīgi pievelk mani kā gaisma naktstauriņu.
Kad iebraucu mājās, pulkstens rāda jau pāri astoņiem. Pati nespēju tam noticēt, ka tik ilgu laiku esmu pavadījusi darbā. Vai tas nozīmē, ka nemāku plānot savu laiku vai tieši otrādi, speciāli plānoju savu laiku tā, lai pēc iespējas ilgāk aizkavētos un aizbēgtu no klusiem vakariem vientulībā? Vai tiešām esmu vientuļa? Nē, nebūt nē! Man ir fantastiska ģimene – mamma un vecāmamma – kuras dzīvo pilsētas otrā malā. Tēvs, kurš ar savu otro sievu un manu pusbrāli dzīvo skaistā privātmājā ārpus pilsētas. Man ir divas draudzenes, kuras ir mans dzīves atbalsts, bet tajā pašā laikā esam pilnīgi pašpietiekama. Tomēr sirds dziļumos katra no mums gaida to īsto, to vienīgo, kas pacels tevi spārnos, pasniegs tasi tējas, kad jūties slikti un pasmiesies kopā ar tevi par pašas muļķību. Jā…, kura gan to negaida!? Arī es, vakar, šovakar, rīt, es gaidu viņu – vīrišķīgu, aiz kura pleca es varu būt vāja un atļauties kļūdīties vai vispār nepieņemt lēmumus.
Labi, pietiek prātot. Nolēmu ieliet sev glāzi sarkanvīna, novilkt smagās darba drēbes un ieslīdēt savos mīļākajos zīda rītassvārkos. Mans dzīvoklis bija mana darba auglis, laikam vienīgais rezultāts, kurš ir kā kulaks uz acs. Divistabu dzīvoklis 20.stāvā ar plašu skatu uz pilsētas ainavu. Tālumā var redzēt jūru. Lielie logi abās istabās ir fantastiska skata garants. Varu stāvēt un lūkoties pa tiem kā mazs bērns, kā pilsētas īpašniece. Saules lēkts un riets ir īpašs. Un tie retie rīti, kad varu paslinkot un necelties agri no rīta, gulēt un vērot, kā mašīnas traucas savās ikdienas gaitās, bet tu guli un burtiski viss tev ir pie kājām.
„Dzinnnn!!!” pēkšņi iezvanās telefons, atsaucot mani atpakaļ realitātē.„Jā, lūdzu!”
„Sveika!” mātes spalgā balss telefonā iedzēla ausī. „Zvanu tev jau trešo reizi, bet tu neatbildi, es jau sāku domāt, vai nav kas slikts noticis!” Mana māte joprojām uzskata mani par mazu bērnu, vēlas zināt par manām ikdienas gaitām un mani tas, protams, kaitina līdz baltkvēlei. „Čau, mammu! Nesen ierados mājās. Tagad nododos nelielam alkoholismam, un, ja tuvākajā laikā pie manām durvīm nepiezvanīs Džordžs Klūnijs, laikam iešu gulēt, jo esmu nogurusi kā suns,” – noskaldīju un skaļi nožāvājos, lai saruna būtu pēc iespējas īsāka. Nedomājiet, ka esmu nepateicīga meita un nevēlos ģimeniskas sarunas ar mammu. Es mīlu viņu bez ierobežojumiem, bet brīžiem tā visa ir par daudz, taču, tā kā demokrātija ir mans vājākais posms, cenšos izdomāt kādu risinājumu, lai tajos brīžos, kad nevēlos komunicēt, mani nelielie baltie meli būtu ar vieglu pūku klāti. Kā pieneņu pūka, kuru vējš plivina pēc savas patikas. „Vai tev ir ko ēst? Vai ledusskapī nevalda vējš?” Māte kā vienmēr domā, ka es dzīvoju ledus laikmetā un pārtieku no ledusskapī uzkrātā ledus.„Mammu, tu varbūt tam neticēsi, bet man tiešām viss ir kārtībā. Ledusskapis ir pilns un…,” gribēju turpināt savas fantastiskās dzīves aprakstu, kad kāds piezvanīja pie durvīm.
„Mammu, piedod, bet mums nāksies pārcelt sarunu uz citu dienu, kāds zvana pie durvīm, un ļoti ceru, kas tas tomēr ir Klūnijs! Attā!” noliku klausuli un pāris sekundes, kamēr gāju uz durvīm, domāju, kurš gan tik vēlā stundā tur varētu būt. Atvēru durvis un paliku stāvot ar glāzi rokās. Roberts. Pie durvīm stāv Roberts. Vai man tagad kaut kas jāsaka?
