Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Rietumi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vasara tik pilnestīga kā gatava zemeņoga – kā gan iespējams tai izbrist cauri bez raibiem taureņiem pirkstgalos? Pār mani uzausa jauna pasaule – sapratu, ka pēc ilgstošas sedzacītes tēlošanas un infantilas uzticības jau precētam vīrietim man tīri labi iepatikusies visa šitā padarīšana – koķetēšana, uzmanība, adrenalīns – tāpēc piereģistrējos vienā no iepazīšanās portāliem. Ha, tiešām drusku pasista!

Tā bija absolūti impulsīva rīcība. Pat īsti nezinu, ko tur meklēju. Katrā ziņā ekspektāciju par ko nopietnu un liktenīgu nebija, tikai paflirtēt, pakaķēties, pašapliecināties (?), mazliet aizmirsties un ķert jau pieminētos taureņus. Galu galā kaut kā taču beidzot jāpadzen no domām tas pirmā ieraksta varonis!

Varu apgalvot – ja jums kādreiz ir garlaicīgi vai darbu pilnā ikdiena šķiet kļuvusi pliekana pat ar visu dinamisko ritmu, iemetiet aci tur. Tas ir vesels universs! Pilns ar planētām, mākslīgajiem pavadoņiem, zvaigznājiem, asteroīdiem, dzisušām zvaigznēm un degvielas izmešiem – nenobrīnīties! Tomēr tur esošās realitātes devas vajag dozēt. Pie ilūzijas ļoti viegli pierast.

Viņa pirmā vēstule bija tāds ne ta apvainojums, ne ta nē, nevarēju tikt gudra, tāpēc laikam arī atbildēju. Tātad. Dažus gadus vecāks par mani, šķīries, ir bērni. Saprātīgs. Un jauks. Strādā aiz robežām diezgan pieklājīgā darbā, bet drīz plāno atgriezties mājās. Pavisam. Apmainījāmies pāris vēstulēm, kad ļoti neaudzināti un nepieklājīgi sāku noslinkot ar atbildēm, viņš, pēc visiem konkrētā universa likumiem, nepazuda, bet centās saraksti uzturēt dzīvu. Es piekritu ar viņu tikties. Laikam jau vairāk tāpēc, ka domāju – līdz brīdim, kad viņš būs mājās, viņa interese būs zudusi un man tobrīd bija slinkums drukāt jau miljons reižu izmantoto standartskaidrojumu, ka es te nemeklēju reālus randiņus, tikai komunicēju. Izdarīju vēl kaut ko (ak, šie jauno apvāršņu atklājumi sevī!) – iedevu viņam savu telefona numuru, ar kuru nekad labprātīgi nesvaidos.

Jāatzīst, ka mūsu sarakste izvērtās ļoti jauka, bet visnotaļ paredzama un mazliet garlaicīga, tāpēc brīdī, kad viņš uz nedēļu pazuda, norakstīju zaudējumos un gandrīz jau aizmirsu. Bet viņš piezvanīja. Esot mājās un gaidot tikšanos. Teicu sev – kad tad, ja ne tagad? Un piekritu avantūrai. Man būs randiņš ar vīrieti no iepazīšanās portāla!

Lai neizplūstu galīgos palagos, ko man, kā redzams, ļoooti patīk darīt, vienkārši teikšu, ka tad sākās randiņmaratons. Es jutos kā mazais Čārlijs, kurš nonācis Villija Vonkas fabrikas un Disnejlendas krustojumā. Pastaigas līdz trijiem naktī, vakariņas jūras malā (ar visām svecēm!!), nez no kurienes uzburts pašgatavots deserts meža takas pastaigas vidū, jūra, jahta, šampanietis un vecais zēns Elviss ar “Love me tender” fonā (neviebieties, realitātē nebūt nav tik šķebīgi), ziedi, ziedi, ziedi, nevaldāmas kopīgas smieklu lēkmes, dungošana līdzi radio, braucot mašīnā, un tu tikai saki, ja kaut ko gribi, aizbrauksim, dabūsim, redzēsim!. Absolūts kosmoss! Jutos kā princese, žēl, ka neesmu radusi tā arī uzvesties, te bija iespēja, pasniegta uz sudraba paplātes.

Tiku iepazīstināta arī ar viņa ģimeni un dažiem draugiem. Par to ļoti samulsu, jo man kas tāds liekas nopietns solis, bet iespēju izvairīties nebija; konsīlijs mani novērtēja, es tik blisināju acis un smaidīju.

Jā, tomēr visā šajā pasaku grāmatas ilustrācijā bija arī ēnas puse. Mūsu starpā nebija nekādu fizisku kontaktu. Apžēliņ, nē, lai gan mans brīvdomības koeficients šajā pusgadā ir stipri paaugstinājies, es nedomāju, ka pēc pirmajām puķēm uzreiz bikses nost un špiļi viļi. Tomēr, ja vīrietis pēc ntā randiņa man nav vēl pat buču uz vaiga iedevis vai kaut netīši pieskāries, man sāk likties, ka ir problēmas un vainīgā persona, visticamāk, esmu es. Jā, es esmu klēpja kaķene, kurai ļoti nepieciešami pieskārieni un kurai pašai patīk un vajag pieskarties, tāpēc pēc sestā randiņa, kad vēl joprojām biju neskarta, sapratu, tas ir oficiāli – es viņu kā pretējais dzimums neinteresēju, šitas būs mans kārtējais tikai draugs gadījums. Samierinājos ar slikteni, tomēr katru reizi mājās atgriezos, arvien lielāku vilšanās rievu sejā līdzi nesdama (tas bija brīdis, kad es labprātīgi pie savām debesīm ļāvu uzaust nākamā ieraksta zvaigznim, bet par to, tātad, nākamreiz).

Galu galā jau viss tomēr notika, kā nākas. Laikam jau tādēļ, ka tie divi brāļi Ilmāri iepriekš bija ārkārtēji pašpārliecināti un droši, nolēmu, ka tādiem jābūt visiem. Tomēr visi tādi nav. Turpinājām tikties. Advancētākā variantā.
Bet. Es nejutu īstos taureņus vēderā un par to ļoti, ļoti skumu. Jūs jau saprotat, par ko es runāju – vīrietis (cik nu iepazīts) ir gandrīz viss, ko var vēlēties, bet es, cūka, viņam blakus guļot, nevaru aizmigt un domāju par to no Ziemeļkrasta – kā būtu, ja būtu…

Negaidīti pienāca tāds brīdis, kad sapratu, ka kaut kas, vēl absolūti nedefinējams, pret šo vīrieti manī tomēr sāk mosties. Vēl pavisam vārīgs, mazs, ievainojams, bet ir! Tomēr šī nav nekāda romantiskā drāma, bet gan asa sižeta padarīšana, tāpēc, likumsakarīgi, bez aiztures tika izvilkts puļimjots un mans vārgais, nedefinējamais kaut kas satriekts lupatu lēveros – viņam uz mēnesi jāatgriežas ārzemēs. Aplausi nerimst! Vaicāja, vai es viņu gaidīšu atpakaļ; ka viņa nolūki attiecībā pret mani esot nopietni. Teicu, ka mēs viens otram šobrīd neko nevaram solīt, jo vēl esam pirms tās robežlīnijas, aiz kuras kaut kas pa īstam sākas, turklāt tas mēnesis izklausās aizdomīgi, visticamāk, viņam tur nāksies palikt ilgāk un kā mēs varam zināt, ko domāsim vai gribēsim pēc mēnešiem, ņemot vērā, ka lieli pavērsieni var notikt arī dienu, kur nu vēl mēnešu laikā?!

Pēdējā rītā, kuru sagaidījām kopā, viņš bija īgns un nerunīgs. Vien promejot teica, ka viņš nekādā gadījumā neatvadās. Samīļoja, sabučoja un aizvēra durvis. Tajā vakarā un naktī, kā vienmēr līdzīgu sajūtu gadījumos, es sēdēju uz grīdas, dedzināju savas mīļās sveces, klausījos rauduļmūziku un daudz domāju. Un nepinkšķēju. Tas netipiski. Spriedzītei Precētais atsūtīja īsziņu, ka atšķirtības laiks viņam licis manī iemīlēties no jauna un viņš jūtas zaudējis prātu, bla bla bla. Zinām šitos pekstiņus no galvas! Arī visu nākamo dienu es daudz domāju, nespēdama izdomāt neko, bet vakarā pirms viņa aizlidošanas pateicu, ka baidos no tā, ko tūlīt teikšu, bet lai notiek – es viņu gaidīšu.

Nav jau trīsreiz jāmin. Nesagaidīju. Ha! Viņš pazuda. Uz pusotru nedēļu. Šad tad redzēju viņu sociālo tīklu onlainā, tātad sveiks un vesels, bet tas arī viss. Nenocietos, uzrakstīju vēstuli, ka šis ir brīdis, kurā mēs beidzam tēlot bērnudārzniekus, viens otram virtuāli paspiežam roku, pasakāmies par piedzīvoto un šķiramies kā draugi, tā teikt, punkts ar cieņu. Atbildēja jau tur kaut ko, bet es šoreiz apbrīnojami nesaudzīgi nospiedu backspace taustiņu savās sajūtās. Tā mūsu kontakti pārtrūka.

Bet dzīve pilna pārsteigumiem – drīz vien sekoja īsziņas ar skaistiem vārdiem – ka es nebūt neesmu viņam vienaldzīga, vienkārši esot bijis tik ļoti izsists no sliedēm ar pēkšņo nepieciešamību atkal atstāt Latviju (protams, uz ilgāku laiku nekā mēnesi), ka vispār vairs neko nav sapratis, visi plāni par jaunceļamo dzīvi apmetuši kūleni, tāpēc nav zinājis, ko teikt man, bet esot izdomājis domu domas un sapratis – nopietni grib mani savā dzīvē. Nerūcu (nu labi, drusku tomēr parūcu) uz viņu, neslavēju arī, vien teicu, ka viss ir labi, krupji norīti, viņš bija brīnišķīgs notikums manā dzīvē un ir lielisks vīrietis, bet ar saulainiem smaidiem dzīvojam tālāk viens bez otra. Vēlāk bija aicinājums doties pie viņa un tamlīdzīgi brīnumi, bet es, par spīti tam, ka vēl tagad iedomājos un atceros, nekādi nespēju tikt atpakaļ tajā maģiskajā sajūtā pirms. Turklāt viņš ir tālu, kas šajā situācijā visu sarežģī vēl vairāk.

Tāds neveikls noslēgums pasakai sanāca, lai gan jāsaka, ka šobrīd abi drīzāk esam daudzpunktes nevis punkta pozīcijā – man uz galda smaržo pasakaini skaisti viņa sūtīti ziedi. Kas zina.

No šī vīrieša un abiem iepriekšējo ierakstu viesmāksliniekiem es šo to arī iemācījos saulainajai nākotnei, bet tobrīd man visvairāk patika apziņa, ka dzīve dažkārt tāda konfekšu turza vien ir – ja uztrāpīji uz negaršīgo vai, pasarg’ Dievs, ar tārpu, tin vaļā nākamo, jo tā var izrādīties brīnumaini garšīga. Un tieši to es arī darīju.

Dalīties.

Atstāt Ziņu