Rendez-vous

Tā bija silta augusta darbadienas pusnakts, kad es izdomāju beidzot kaut ko reāli darīt lietas labā. Beidzot nevis tikai apcerīgi žēloties savā bagātīgi pierakstītajā dienasgrāmatā un pa retam šajā blogā, bet paspert drosmīgu soli ārpus sava emocionāli degradējošā attiecību Centrālcietuma.

Nelielam ievadam un lielākai apskaidrībai. Divus mēnešus ilgāk nekā pazīstu precēto vīrieti, es pazīstu Viņu. Tātad, nu jau vairāk nekā trīs gadi apkārt. Lielākoties jau virtuāli, jo ticu, ja viņš toreiz arī realitātē būtu bijis man līdzās dzīvs un silts, tādas sadaļas “Esmu raudulīga mīļākā” manā dzīvē nebūtu. Nu, es vismaz tā ceru.

Iepazīšanās kādā sociālajā tīklā bija pilnīgi viņa iniciatīva, kurai es nekavējoties atsaucos. Mūsu sarakste izvērtās jautra, asprātīga, smieklīga un ļoti, ļoti gaidīta. Šķita, ka mums iedalītas gan vienādas humora izjūtas, gan tas lidojums kaut kur tur. Un – viņš bija (ir) gudrs, ļoti gudrs. Bet ne tā nūģiski, kas arī nav slikti, vienkārši manai būtībai neatbilstoši. Ļoti zinošs, ar dažādiem faktiem un informāciju veikli operēt spējošs un aizraujošs sarunu biedrs. Mazliet tā pēc trīsdesmit, tumšām, dziļām acīm, simpātisks, mazliet nešpetns un brīvs. BRĪVS!

Tā nu mēs viens otru rakstiski šarmējām, pēcāk jau arī skaipiski (hmm, esmu samaitāta vai arī jums šis vārds šķiet dīvains?) rāvām piecas stundas no vietas līdz vēlai naktij, bet nekur tālāk tas arī nevirzījās. Tikai – Tu mani proti sasmīdināt kā reti kurš spēj (Viņš) un Man ir tik patīkami ar Tevi parunāties (es). Stipri atgādina gadus četrpadsmit, kad mani uz pirmo randiņu dzīvē uzaicināja viens no smukākajiem skolas puišiem, mēs kafejnīcā ēdām frī kartupeļus un apmainījāmies līdzīgām domām. Nu, citādākos vārdos ietērptām, tas gan.

Tad uzradās jau pieminētais apgredzenotais lidojošais objekts, kurš tomēr savus spārnus (vai citus orgānus) nespēja turēt sakļautus un kuru divus mēnešus pēc iepazīšanās centos atvairīt un atraidīt (nesekmīgi, kā jau zināms), ar manu Virtuālo vēl parunājāmies, bet sākās viss tas bardaks un man taču bija TAUREŅI, man taču bija ziedi, sniegā ierakstītas zīmītes zem loga (nē, ne jau ar to, ar ko jūs domājat, ar marķējamo, indīgi oranžīgo krāsu), man, uzmanības izsalkušajai, bija komplimenti, tu esi mana dieviete forever&ever skatieni un pieskārieni, vai man interesēja kaut kāda klabināšana pa aukstiem taustiņiem, kamēr netālu bija pulsējoša, mani alkstoša dzīvība?

Atzīšos, es tomēr ar viņu vēl sarakstījos, koķetēju, smējos un jokoju kā agrāk, tomēr mans sakars tikai uzņēma apgriezienus un arvien biežāk man nepietika laika ieskatīties sociālajos tīklos, jo man taču bija jādzer šampanietis, jāmīlējas, jājūtas kā princesei. Vai jāvāra zupiņa čabulītim. Pelnrušķīte, bļin!

Lielais laika onkulis nesaudzīgi spēra soļus uz priekšu savos 47. izmēra dubļainajos gumijniekos. Virtuālais šad tad parādījās, tad uz vairākiem mēnešiem pazuda, nejutos vainīga, jo viņš absolūti nekā nebija licis manīt, ka vēlētos pa šo ceļu doties tālāk. Nu bija jau tur visādi komplimenti un virtuālas muguras masāžas, mājieni, ka tad, ja mēs būtu viens otram līdzās, viņš nekādā gadījumā tagad nesēdētu pie datora un es nelasītu grāmatu, mēs darītu kaut ko daudz, daudz aizraujošāku. Es teicu, ka pat zinu, kas tas ir – kopīgi minētu krustvārdu mīklas, bet uztvēru to visu ar nerātnu smaidiņu, sak, redz, cik es forša, šams te lauza prikstus un smadzenes, lai mani pārsteigtu ar savām tēlainās izteiksmes līdzekļu prasmēm, kamēr es tūlīt savā logā sagaidīšu starmešu gaismu un baudīšu vakaru. Cik šausmīga sieviete! (Eh, mans ievads atkal izstiepies kā mana skumjā seja, kad precētais dodas atpakaļ pie savas sirdsdāmas).

Nu tātad. Par to augusta vakaru. Tā kā kopš aprakstītajiem notikumiem pagājuši jau skoļko zim, skoļko ļet, izbaudīts viss biķera rūgtais dibensastāvs, kuram pa virsu bija skaista, mānīgi salda un ātri kūstoša putukrējuma cepurīte, esmu pāris reizes nopietni mēģinājusi precēto izsvītrot no savas dzīves (ir nesmuki atkārtoties, bet – nesekmīgi, kā jau zināms), pieraudājusi Kluso okeānu, par kādiem pāris kilo padarījusi sevi vairāk ar neviensmaninemīl šokolādēm un nodrošinājusi vienas nelielas papīra kabatas lakatiņu ražotnes eksistenci, es tovakar domāju – pie velna! Es satikšos ar Virtuālo, kurš atkal bija uzradies pie apvāršņa. Mums būs tikšanās!

Taisnības labad gan jāatzīst, ka tik lielas aknas man nav – viņš mani jau divreiz bija aicinājis pirmais, bet es vienmēr atradu iemeslu, kādēļ nesatikties, tāpēc tagad vienas intensīvas sms sarakstes laikā es šāvu laukā kā karstu kartupeli – satiekamies pēc mēneša, tādējādi nogriežot sev jebkādu atkāpšanās ceļu (jo pati taču aicināju), tomēr atstājot veselu mēnesi, lai saņemtos. Nu labi, un tiktu vaļā no kāda uzaudzētā šokolādes kilo.

Un tad sākās laika atskaite. Katru rītu modos ar priecīgu apziņu – he, vēl jau trīs nedēļas un sešas dienas, he hē, vēl jau divas nedēļas un trīs dienas, he, vēl jau… nav īpaši daudz dienu, kilogrami stāv kur stāvējuši un saņēmusies arī neesmu. Virtuālais draudziņš man nedēļā vairākkārt piezvanīja, lai pakoķetētu, atgādinātu (spīdzināšana!), cik dienas vēl palikušas un ka viņš ļoti, ļoti gaida mūsu tikšanos.

Liriska atkāpe. Vai es jutos vainīga precētā priekšā, ar kuru sakars turpinājās? Vairs ne. Gara acīm iztēlojos, kā viņš brokasto pie sava ģimenes galda un (slimi, zinu) noslidina savai sievai zīda volānu mākoni un naktsmici, lai izdzenātu putekļus no sava laulības Dormeo, un sapratu, ka man vēl tāls, ļoti tāls ceļš ejams, lai mēs būtu kviti.

Un es apjautu, ka gaidu. Ka es arī ļoti gaidu tikšanos. Tad, kādu nedēļu pirms tās, kad manas gaidas jau bija transformējušās priecīgā smaidā pamostoties un siltā apziņā ejot gulēt, kad skrubējos, šrubējos, mērcējos vannā un lēnām atdzimu kā Venēra no putām, Virtuālais vairs nezvanīja. Vairs neatsūtīja jauku sms. Trubā pilnīgs Toričelli tukšums. Kā kadrs no “Bridžetas Džonsas dienasgrāmatas”, kad automātiskais atbildētājs paziņo: “Jums nav nevienas ziņas. Pat no jūsu mātes”. Ko tas, johaidī, tagad nozīmē?

Turpinājums sekos, jo kurš saprātīgs cilvēks gan var šo blāķi izlasīt vienā gabalā?