Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Regresijas terapija: tā nav rotaļa!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Arvien vairāk cilvēku ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā, sāk ne tikai pamanīt, bet daudz nopietnāk raudzīties uz regresijas terapiju, izvēloties to par metodi savu problēmu risināšanai un iekšējās pasaules izzināšanai. Regresijas terapija daudzās citās valstīs no skatuviskas sensācijas pārvērtusies par daudzu profesionālu psihoterapeitu ikdienu, par to sarakstītas neskaitāmas grāmatas, un dažas no tām ir tulkotas arī latviešu valodā, tādejādi veicinot tās popularitāti Latvijā. Īpašu uzmanību, un nebūt ne velti, ieguvušas amerikāņu psihoterapeita Maikla Ņūtona grāmatas “Dvēseles uzdevums” un “Dvēseles ceļojums”.

Priekš tiem, kas neko nezina par regresijas terapiju, mēģināšu dot pavisam īsu ieskatu. Garāks apraksts atrodams šeit.

Regresijas terapija ir psihoterapijas metode, kuras galvenais darba instruments ir cilvēka ievadīšana izmainītā apziņas stāvoklī, kas ļauj atcerēties tieši tos zemapziņas nostūros paslēpušos senākus notikumus no šīs dzīves un citām dzīvēm jeb inkarnācijām, kas ietekmē šodienas notikumus. Terapeitiskais efekts slēpjas nevis pašā atcerēšanās faktā, bet gan cēloņu-seku saiknes saskatīšanā starp šodienas situāciju un pagātnes notikumiem, nobloķēto un iestrēgušo emociju brīvā atlaišanā, pieredzes integrācijā, piedošanā un garīgo mācībstundu apguvē, kas nodrošina problēmsituācijas likvidēšanu. Bez šiem komponentiem regresija (virzība atpakaļ laikā) iepriekšējās dzīvēs ir nevis terapija, bet tikai “pastaiga” laikā, kuras sekas ir neprognozējamas – tās var būt diapazonā no savstarpēji nesaistīšu bildīšu paskatīšanās bez īpašām ar tām saistītām emocijām līdz pat dramatiskai pieredzei, kas saistīta ar traģisku, smagu notikumu atkalpārdzīvošanu, izjūtot seno notikumu sāpes un emocijas.

Regresijas terapija: kas jāizvērtē pirms apmeklējuma
Pieprasījums rada piedāvājumu, un piedāvajums ir dažāds. Nereti nācies dzirdēt faktus, ka cilvēki kaut kur ir pamēģinājuši regresijas terapiju (individuāli vai grupā), taču jūtas vīlušies, neapmierināti, pat piemānīti, intuitīvi nojaušot, ka kaut kas nav īsti kārtībā, kaut kas nav līdz galam. Varētu jautāt – kāda problēma? – vai mazums, ka kāds viļas terapijā. Pie tam – visi cilvēki nav vienādi, un tāpēc vienā un tajā pašā vietā pie vieniem un tiem pašiem nosacījumiem dažādu cilvēku ieredzes var radikāli atšķirties (kā tas arī notiek). Taču, pajautājot viņiem dziļāk, kāds ir bijis vilšanās iemesls, atklājas stāsti par procesiem, kam ar profesionālo regresijas terapiju ir minimāls, virspusējs vai nekāds sakars, un vēl vairāk – par pat elementāru regresijas terapijas drošības tehnikas noteikumu pārkāpšanu, kam diemžēl ir sekas, par kurām paši “terapeiti”, kā tas redzams de facto, nekādu atbildību nenes.

Regresijas terapija nav lieta, kas apgūstama tikai no grāmatas, izejot pašam cauri 2-3 regresijas terapijas seansiem vai noskatoties kaut pārdesmit populārus www.youtube.com videoklipus. Balstoties uz savas 15 gadu pieredzes šajā jomā, es gribētu teikt, ka tā vispār nav metode, ko var tā vienārši, mehāniski iemācīties kā reizrēķinu, jo, lai ar to strādātu, līdzās profesionālajām zināšanām ir nepieciešama gan zināma personīgā dzīves pieredze, gan garīgais briedums un samērā plašas zināšanas par garīgajiem jautājumiem, gan smalkās sensorās spējas, kas ir stipri augstākas par vidējām. Latvijā profesionālas regresijas terapijas apmācības pagaidām nav, taču šī iespēja jau tiek gatavota profesionalā līmenī. Skaidrības labad jāpieiebilst, ka šajā rakstā runa ir par regresiju ar ieiešanu iepriekšējās inkarnācijās (angl. past life regression therapy), nevis klasiskajiem hipnoterapeitiem zināmo vecuma regresiju (angl. age regression), kas aprobežajos ar patreizējās inkarnācijas pieredzes izpēti, pie tam biežāk pat sākot tikai no piedzimšanas brīža, ignorējot 9 mēnešus mātes vēderā.

Kas interesentam būtu jāzina un jāizvērtē jau PIRMS piedalīšanās pasākumā klātienē vai virtualajā vidē, kurā tiek piedāvāta individuāla vai grupas regresija iepriekšējās dzīvēs? Ar ko profesionāli veikta individuāla regresijas terapija atšķiras no meditatīviem ceļojumiem iepriekšējās dzīvēs grupās vai neklātienē?

 

Eksistē vesela rinda faktoru, kad regresijas terapija nav ieteicama, ir nevēlama, vai pat to vispār kategoriski aizliegts pielietot konkrēta klienta gadījumā (skat. šeit). Grupu regresijās un regresijas seansos neklātienē pie mums šie faktori visbiežāk tiek pilnīgi ignorēti.

Atkarībā no cilvēka garīgās evolūcijas līmeņa un iepriekšējās pieredzes var drastiski atšķirties gan laika daudzums, kas nepieciešams, lai cilvēks sasniegtu sekmīgai regresijai nepieciešamo izmainītā apziņas stāvokļa jeb transa dziļumu, gan laika daudzums, kas nepieciešams, lai sakontaktētos ar informāciju par iepriekšējām inkarnācijām un saredzētu nepieciešamās detaļas, līdz galam izdzīvotu un atlaistu (!) ar tām saistītās emocijas. Grupas seansā, kur visi grupas dalībnieki vienlaicīgi tiek vadīti cauri vieniem un tiem pašiem mehāniskiem laika intervāliem (piem, ik pa pieciem gadiem uz atpakaļ – kas gandrīz garantē iespēju netrāpīt būtiskajos momentos), jebkāda pielāgošanās katra grupas dalībnieka individuālā procesa vajadzībām ir absolūti neiespējama. Rezultātā vienam grupas dalībniekam atcerēšanās process varbūt pat nav lāga iesācies, otram apskatīšanai ieteiktie dzīves periodi neizceļas ne ar ko zīmīgu, ar ko būtu jāstrādā (resp., zīmīgie periodi paliek ignorēti, jo tie neatrodas definētajos laika posmos), bet vēl cits varbūt ir sakontaktējies ar kaut ko būtisku, taču kolektīvās vadītās vizualizācijas nobeigumā ir ticis izrauts no savā apziņā notiekošā individuālā procesa laukā pašā tā kritiskākajā mirklī, kad profesionāla terapeita nedalīta, individuāla uzmanība būtu bijusi zelta vērtībā.

Terapeita vissvarīgākais pienākums ir nodrošināt pilnīgu klienta drošību seansa laikā, kā arī darīt visu iespējamo, lai pēc seansa klients būtu tādā emocionāli psiholoģiskā stāvoklī, kas neapdraud viņa tūlītējās funkcinēšanas spējas (piemēram, automašīnas vadīšanu, neatliekamu darba pienākumu izpildi, vai elementāru emocionālu līdzsvaru sabiedriskās vietās).

Terapeitam ir nepieciešama prasme tikt galā ar visdažādākajiem afekta stāvokļiem plašā diapazonā – no ieciklēšanās vienā punktā un neremdināmām emociju lēkmēm (katarses) līdz pat tādiem brīžiem, kad klients sāk smakt un apgalvot, ka mirst… Terapeita krišana panikā vai centieni klientam “mierīgā garā apvārdot zobus” šādos gadījumos nelīdzēs. Terapeitam ir jābūt pilnīgā skaidrībā, kas konkrētajā mirklī notiek (it īpaši, ja cilvēkam tiešām astmas lēkme vai kas tml.), un ir jābūt apbruņotam ar dažādu paņēmienu arsenālu, lai katrā konkrētajā situācijā izvēlētos piemērotāko. Vēl vairāk – terapeitam pašam ir nepieciešama augsta līmeņa intuīcija un iekšējās drošības un pārliecības sajūta, lai nepieciešamības gadījumā kritiskā situācijā viņš uzdrošinātos izmantot arī jaunu metodi, kas atnākusi “no zila gaisa” – intuitīvi, kā momentāla atbilde uz situāciju šeit un tagad… Kā grupas dalībnieku drošību (kaut vai tikai fizisko, par emocionālo un garīgo nemaz nerunājot) var nodrošināt grupas vadītājs situācijā, kad, piem., 15 vai vairāk cilvēku grupā 5 dalībnieki vienlaicīgi piedzīvo emocionālo katarsi, kuras gaitā viņi var nejauši pat fiziski savainot sevi vai kādu blakus esošu grupas dalībnieku? Kādu atbildību nes grupas vadītājs par katarsējošo cilvēku skaļo emociju rezultātā pārtrauktajiem citu grupas dalībnieku procesiem, un kādu palīdzību viņš tiem šādā situācijā sniegs? Ja smags emocionālais pārdzīvojums nav terapijas seansa laikā un/vai nekavējoties pēc tam pienācīgi integrēts visos līmeņos – fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un garīgajā – pastāv nopietns risks, ka cilvēks pēc seansa jutīsies sliktāk un viņam būs nopietnākas problēmas, nekā pirms pasākuma, un pie tam pastāv iespēja, ka tās ieilgst. Individuālā regresijas terapijas seansā pie terapeita ar zināšanām un pieredzi šāds risks nepastāv. Individuāli strādājot, iespējams arī paredzēt 1-2 stundas papildus laika rezervi papildus plānotajam laikam gadījumam, ja process ieilgst. Cilvēka atlaišana kondīcijā “vēders uzšķērsts, skalpelis palicis vēderā” ir ABSOLŪTI NEPIEĻAUJAMA!

Gan uz virtuālām, gan klātienes regresijas grupām parasti sanāk pieredzes ziņā samērā atšķirīgs dalībnieku kontingents – sākot no tādiem, kurus vada ziņkāre un kuriem nav nekādas iepriekšējas pieredzes, līdz tādiem, kam ir jau daudzu gadu apzināta, mērķtiecīga garīgā darba pieredze. Pastāv iespēja, ka iesācējs, kas salasījies tikai literatūru par reinkarnāciju, sekojot grupas vadītāja rīkojumam “tagad jūs atcerēsieties sevi piecu gadu vecumā” (vai jebkurā citā), sāk tā “censties”, ka sāk iztēlē uzburt fantāzijas tēlus, pieņemot tos par absolūtu realitāti. Šādu fantāzijas tēlu aplūkošana var būt gan nekaitīga un vienlaicīgi neproduktīva no terapeitiskā viedokļa, gan “saražojoša” domformas un uzskatus par sevi, kam nav nekāda sakara ar realitāti un kas, kā jebkuri citi maldi par sevi, var radīt sarežģījumus turpmākajā dzīvē. Individuālā terapijas seansā pieredzējis terapeits šādas fantāzijas viegli atšķir no reālām atmiņām un pārdzīvojumiem. Grupā, kur katra dalībnieka apziņā notiekošais noris tikai paša dalībnieka domās, nevis tiek verbalizēts procesa gaitā, procesa vadītājam nav iespējas dalībnieka procesu pārraudzīt un veikt nepieciešamās korekcijas.

Telpā, kurā notiek klātienes grupas regresijas seansi, nav iespējams izvairīties no fakta, ka grupas dalībnieku energo-informatīvie lauki “pārklājas”, respektīvi – ka jebkurš no grupas dalībniekiem var pilnīgi neapzināti sākt nolasīt informāciju par sava kaimiņa inkarnācijām. Nenoliedzami, ka no šādas neapzinātas svešas informācijas nolasīšanas cilvēks priekš sevis nekādu labumu neiegūst. Tieši otrādi – regresijas terapijas kontekstā tā var radīt tikai pilnīgi nevajadzīgu apjukumu. Analoga informācijas nolasīšanas fakta vizuāli uzskatāmu pierādījumu daudzkārt ir nācies redzēt arī mandalu zīmēšanas grupās, kad divi blakus sēdoši cilvēki, viens otra zīmējumā ne reizi pat neieskatījušies, uzzīmē kaut ko gandrīz identisku.

Ne visas dzīves, ko cilvēks varētu atcerēties, ir viņa paša iepriekšējās dzīves. Eksistē tāds fenomens kā imprints. Tā ir tēma, kam varētu veltīt veselu atsevišķu rakstu. Īsumā: imprints (regresijas terapijas kontekstā) ir cilvēka apziņā ar nolūku instalēta informācija par dažādu citu cilvēku inkarnācijām. Imprints tiek dots kā sava veida “lietošanas instrukcija”, kā “karte” orientācijai šīs planētas vibrācijās un eksistences īpatnībās, kas tiek iedota kā palīglīdzeklis dvēselēm no citām planētām, galiktikām un garīgajām telpām, kas uz mūsu planētu nāk ar kādu speciālu augstāku uzdevumu, bet kam vēl nav dzīves pieredzes uz Zemes. Šādos gadījumos “atmiņas” nenesīs līdzi vētrainus emocionālus pārdzīojumus, un terapijas seansā nebūs nepieciešamības pēc “karmas dzēšanas” un jebkurām citām līdzīgām procedūrām.

Apsēstības gadījumi
Reizēm cilvēks var atcerēties inkarnācijas, kas atklājas juceklīgu, sadrumstalotu, savstarpēji nesaistītu sižetu veidā, kam nav nekāda sakara ar viņa šodienas situāciju, un kas neizraisa nekādas sižetiem adekvātas emocionālas reakcijas. Tā tas ne reti notiek tā saucamajos apsēstības gadījumos. Apsēstība ir stāvoklis, kad cilvēkam ir “piekabinājušās” un ar viņa apziņu manipulē, piemēram, viena vai pat vairākas mirušu cilvēku Gaismā neaizgājušas, Zemes plānā aizkavējušās un apmaldījušās dvēseles (angl. spirit attachment un spirit possession – kas atšķiras ar piesaistītās dvēseles ietekmes intensitāti uz dzīvā cilvēka apziņu). Šajā gadījumā terapeitiskie soļi regresijas terapijas procesā radikāli atšķirsies no parastā regresijas terapijas seansa, un grupas regresijas seansā tos veikt vispār nav iespējams, nerunājot jau par to, ka pašu apsēstības faktu grupas procesā vadītājs nevar konstatēt – ja nu vienīgi tas sāk izpausties drastiskā, skaļā veidā, ko nevar nepamanīt, un tā jau ir situācija, kas var gan traucēt citiem grupas dalībniekiem, gan šokēt nepieredzējušu grupas vadītāju, kopsummā radot haosu grupā.

Apsēstības gadījumā individuālā terapijas seansā nepieciešams noskaidrot piesaistes iemeslus un situāciju, veikt dialogu ar piesaistīto dvēseli, gan to dziedinot (ja nepieciešams), gan aizvadot Gaismā vai citā dimensijā, kas tai piemērota konkrētajā situācijā, un pēc tam veikt darbu ar piesaistes objektu – cilvēku terapijā, kuram jāpalīdz atbrīvoties no tā “magnēta”, kas šādu piesaisti vispār padarīja par iespējamu, kā arī dziedināt šīs piesaistes sekas. Situāciju var sarežģīt arī piesaistītās dvēseles tipa identificēšana, jo piesaistījušās var būt ne tikai mirušo cilvēku dvēseles, bet arī citas būtnes no dažādām realitātes sfērām, dažādām dimensijām, un ne vienmēr tās patīkamākās un miermīlīgākās. Katrā no šiem gadījumiem būs nepieciešama savādāka terapeitiskā pieeja.

Piemēra pēc iesaku noskatīties mākslas filmu “The Exorcism of Emily Rose”, kas ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts. Skatoties filmu, gan jāņem vērā, ka ekzorcisms jeb garu brutāla izdzīšana radikāli atšķiras no spirit releasement therapy – apmaldījušos vai ar nolūku uzkabinājušos būtņu mīlestības un cieņas pilnas aizvadīšanas tām atbilstošās dimensijās, terapijas seansa ietvaros. Taču filma uzskatāmi parāda, ar kādiem galējiem emocionāliem stāvokļiem un agresīvu uzvedību iespējams sastapties apsēstības gadījumos.

 

Diemžēl pat daudzi profesionālie regresijas terapeiti ignorē svešu dvēseļu piesaistes jeb apsēstības iespēju, vai par tādas eksistenci vispār nemaz nezina. Sekas tam var būt neprognozējamas: piesaistītā būtne, nemākulīgas terapijas satramdīta, var aktivizēt savu ietekmi uz cilvēka apziņu, vēl nopietnāk pastiprinot diskomfortu, par kura patieso cēloni cilvēkam pašam nav ne jausmas.

“Aizķērusies” dvēsele
Aizķeršanās aiz iepriekšējās dzīves personības ir īpašs risks pēc grupu regresīvajiem ceļojumiem un neklātienes terapijas seansiem. Ja seansa laikā pieredzētās emocijas un pārdzīvojumi nav integrēti un pienācīgi atlaisti, tad cilvēks var vairākas dienas vai pat mēnešus pēc tam atrasties kā “ne savā ādā” – parasti tādā “ādā” , kuras pieredze ir bijusi traumatiska, šodienas personībai sveša, nepazīstama, grūti pieņemama, līdz galam neizprasta, un no tā visa izrietoši – papildus problēmas radošā. Šādā gadījumā lielākoties bez papildus individuāla (!) regresijas terapijas seansa neiztikt. Manā pieredzē ir bijuši kādi pāris gadījumi, kad man ir nācies pabeigt darbu ar klientiem pat pēc citu profesionālu terapeitu labi iesākta, bet pienācīgi nepabeigta procesa. Parasti tas ir bijis situācijās, kur ārzemju speciālists ieradies svešā valstī vadīt semināru un semināra ietvaros laika ierobežojumu dēļ ir juties spiests sasteigt terapijas seansa demonstrāciju.

Regresijas terapijā, pat strādājot ar viegla vai vidēji dziļa transa stāvokļiem, pastāv iespēja, ka cilvēks sāk atcerēties inkarnācijas citās Visuma vietās, citās galaktikās, citās dimensijās. Ar nodomu šādu atmiņu dziļumu ir iespējams sasniegt tikai dziļa jeb tā saucamā somnambulistiskā transa stāvoklī. Par šāda darba rezultātiem ir jau uzrakstīti daudzi sējumi. Tomēr tā ir lieta, kas, parādījusies spontāni un negaidīti, pat pieredzējušu terapeitu, kura uzskatu sistēmā Zeme ir vienīgā planēta, kuru apdzīvo domājošas būtnes, var pamatīgi samulsināt. Nezinot, kā ar šīm situacijām strādāt (tās spēcīgi atšķiras no “parastajām” iepriekšējām dzīvēm), iespējams novest visu terapiju aplamā gultnē. Ir nepieciešams pašam kaut cik orientēties šajā neparastajā “ģeogrāfijā”, lai izvadītu klientu cauri jēgpilnam procesam. Grupās šāds darbs ir spēcīgi apgrūtināts vai pat neiespējams!

Dažādiem cilvēkiem dažādās situācijās nepieciešamas atšķirīgas integrācijas metodes, kas atkarīgas no vairākiem faktoriem: no terapijas seansā izdzīvotā emocionālā pārdzīvojuma, no faktiem, kas atklājušies terapijas seansā, no integrējamo elementu specifikas, no klienta apziņas līmeņa, no viņa gatavības attiecīgajā dzīves periodā uzņemt un izprast konkrētu informāciju, utt. Pat strādājot individuāli, tas var būt uzdevums ar saviem izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Strādājot vienlaicīgi ar vairākiem cilvēkiem grupā gan klātienē, gan neklātienē, vispār nav iespējams izsekot, kurā procesa fāzē un kādā situācijā atrodas katrs no grupas dalībniekiem un kādas ir viņa individuālās, specifiskās vajadzības, jo nav atgriezeniskās saites – katrs grupas dalībnieks, tā sakot, klusībā “vārās savā sulā”…

Ļoti bieža parādība regresijas terapijas seansos ir fakts, ka spēcīgu dvēselisku traumu rezultātā šajā vai citās inkarnācijās klienta dvēseles fragmenti ir “aizķērušies” citos laikos un dimensijās. Tādos gadījumos nepieciešama speciāla defragmentācijas (dvēseles fragmentu atrašanas un atkalapvienošanas) procesa veikšana. Tas labi zināms šamaņiem, kuri dodas speciālos ceļojumos šo fragmentu meklēšanai un atgriešanai pie to īpašnieka; par to vairāk var palasīt, piemēram, Sandras Ingermanes grāmatā “Soul Retrieval: Mending the Fragmented Self” un Alberto Villoldo, Ph.D. grāmatā “Mending the Past and Healing the Future with Soul Retrieval”. Atkal jāpiebilsts, ka pat ne visi klasiskie regresijas terapeiti apzinās dvēseles fragmentācijas faktu, kā rezultātā sasniegtais terapijas iznākums var atpalikt no vēlamā un potenciāli iespējamā.

Tikai nevainīga “paceļošana”?
Pat situācijās, kad regresija tiek veikta tikai it kā nevainīgas ziņkārības apmierināšanas jeb “paceļošanas” nolūkos, lai “pašrocīgi” pārliecinātos, ka reinkarnācija eksistē, lai “patrenētos” ceļošanā un redzēšanā, vai lai pārbaudītu savu hipnotizējamības pakāpi, nav iespējams paredzēt, kurā mirklī nevainīga paceļošana var pārvērsties par dramatisku pārdzīvojumu, harmoniskai iziešanai no kura un kā sekmīgai integrācijai radikāli nepieciešams līdzās esoša, pavisam “taustāma” profesionāla terapeita darbs, nevis tikai erceņģeļu (Mihaila, Rafaēla…) vai citu smalkajos līmeņos esošu būtņu sargājošā un dziedinošā klātbūtne.

Esmu dzirdējusi skaidrojumus un argumentus, ka šajā Jaunajā Laikmetā esot jaunas metodes, kas atļaujot strādāt, izmantojot Augstāko Spēku palīdzību, kas garantējot pilnīgu drošību un procesu veiksmīgu norisi … Nebūt nevēlos apstrīdēt ne Jaunā laikmeta, ne Augstāko Spēku, ne jaunu metožu eksistenci, potenciālu un iedarbības spēku, jo arī pati ar tiem rēķinos un tos pielietoju. Tomēr laiku pa laikam sastopamie negatīvie rezultāti padziļinātas terapijas prasmes neapguvušu cilvēku vadītajos pasākumos (vai sekas pēc tiem) liecina nevis par Augstāko Spēku “nolaidību” vai “klientam nepieciešamajām mācībstundām”, bet gan vienkārši par vadītāju profesionalitātes trūkumu un neapzināti bezatbildīgu rīcību. Ir jāmāk atšķirt mērķtiecīga sadarbība ar augstākajiem spēkiem no vieglprātīgas paļaušanās: ir teiciens ”На бога надейся, а сам не плошай”, kas brīvā tulkojumā nozīmē “Ceri uz Dievu, taču atceries, ka pašam no savas puses arī savs darbiņš jāpieliek”… Bez tam, mazam bērnam mēs nedosim rokās smagu cirvi un neliksim viņam skaldīt malku. Tieši tāpat ir ar garīgajām darba metodēm: kas pieredzējušākam cilvēkam ir efektīvs darba instruments, tas iesācēja rokās var izrādīties galīgi neefektīvs un nepielietojams, kas der Jauno pasauli jau pieņēmušajam, tas neder tam, kas vēl atrodas tikai uz vai pat aiz tās sliekšņa. Skolotājs no skolotāja atšķiras ar nekļūdīgu spēju atšķirt, kurā apziņas līmenī, kurā garīgā ceļa posmā atrodas viņa skolnieks, un kas viņam, tieši tur arodoties, ir “sagremojams” un nepieciešams. Ar pārlieku lielu “kumosu” var “aizrīties”, ar parlieku mazu – palikt izsalcis.

Katram ir sava izvēle, kur iet un kādai pieredzei sevi pakļaut. Jebkura pieredze ir pieredze, no kuras iespējams izdarīt arī vērtīgus secinājumus (gan ne vienmēr par to, par ko cerēts). Šī raksta nolūks ir tikai radīt katram iespēju veikt apzinātu izvēli – tāpat kā ar zālēm: “Pirms medikamenta lietošanas izlasiet instrukciju – iespējams, ka tā Jums noderēs medikamenta lietošanas gaitā.”

 

Dalīties.

5 komentāru

  1. Veltas mazdēls. on

    Regresijas terapija Aelitas rokās tiešām nav rotaļa!<br>Lasot Folkmanes tekstus kā parasti bez vārdnīcām neiztikt.<br>Salikums "regresijas terapija" tiešām daudzsološs. Ņemot vērā to, ka ar progresu saistās attīstoši notikumi, tad kas vien zina, kas ilgtermiņā notiek ar "regresējošiem" cilvēkiem.<br>Vērtējot tikai pēdējās desmitgades ainu Latvijā un pasaulē pa lielam vairums cilvēku tiešām turpina regresēt, gan savās domās gan darbos.<br>Secinājums tāds, visi kam patīk tuvas attiecības ar nelabo turpiniet aktīvāk regresēt kopā ar Aelitu, vismaz būsiet priekš sevis izdarījuši godīgu izvēli un nevajadzēs vairs mocīties šizofrēnijā, kuru balsi tad sevī labāk klausīt.<br>Kas attiecas uz cilvēkiem, kuriem paveicies sveikā tikt augšā no Burgeres kušetes, neņemiet ļaunā, bet ziniet, lai bizness nenogrūtu ir vajadzīgas arī labas atsauksmes, jo jauni klienti var aiziet tai bodei ar līkumu.<br>Aelitai novēlu būt atklātākai pret sabiedrību, piemēram kā viņas atbalstītājām – Bastetai, cilvēka vārdā Līgai Ezerai Pabērzai, kura aktīvi rosās portālā cālis.lv, draugiem.lv un citur, cenšoties ātrāk kļūt par raganu, vai savai uzticamajai Astorai, kura luncinās tajā pašā "cālī", atklāti salkanā manierē rakstot slavas dziesmas par spējīgāko regresētāju Latvijā.

  2. Ak, Jēziņ, kā vienam žulti gribējies izgāzt. Regresijas terapijai nav nekāda sakara ar krišanu atpakaļ pretstatā progresam. Regresijas terapija nozīmē iešanu atpaķaļ (regresiju) laikā jeb arvien senāku un senāku atmiņu pacelšanu dienas gaismā, lai atrastu izcelsmi patreizējām problēmām.

Atstāt Ziņu