Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Recenzijas par Hemingveja ‘Un saule lec’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ebruārī grāmatu klubiņā atgriezāmies pie klasikas- izvēlējāmies lasīt (cita – vēlreiz pārlasīt) Ernesta Hemingveja darbu “Un saule lec”, kas tiek minēts kā viens no autora labākajiem darbiem. Viedokļi par grāmatu starp mums- klubiņa dalībniecēm- atšķīrās. Bet tieši tas ir interesantākais- cik lasītāju, tik sajūtu un viedokļu. Lūk, mūsu atsauksmes pēc grāmatas “Un saule lec” izlasīšanas:

Iveta Blaune: Lieliska grāmata! Izbaudiet!
Lieliska grāmata! Varu ieteikt visiem, kuriem patīk vērot, tvert mirkļus un baudīt ceļojumus, nevis galamērķus. Jo šis romāns būtībā tāds arī ir, galvenais varonis Džeiks mums ļauj ielūkoties mazā daļiņā no viņa ceļojuma, dzīves ceļojuma bez plāna un piesaistes.

“Un saule lec” mūs aizved uz divdesmito gadu Veco Eiropu. Pirmais pasaules karš ir beidzies, atstājot rētas pilsētās un cilvēkos. Karš ir nocietinājis sirdis un notrulinājis sajūtas. Neviens vairs nemeklē laimi un mīlestību. Jaunieši izbauda gaistošu laimi un iluzoru mīlestību. Sāpes un ciešanas ir vienīgā iespēja izjust emocijas. Bohēma, aizraušanās, nebeidzama fiesta un buļļu cīņas! Mainās viesnīcas, mainās sēdētāji kafejnīcās un džeza klubos, mainās viesmīļi, noskaņojumi un vīnu nosaukumi. Bet galvenie varoņi tā arī nespēj aizmukt paši no sevis un savām salauztajām sirdīm.

Tomēr romāns neatstāj skābu pēcgaršu, jo Hemingveja unikalitāte slēpjas prasmīgā, aizraujošā stāstījumā, un spējā nedod vaļu vērtējumam, tā vietā ļaujot lasītājam pašam radīt viedokli, pēc savas izpratnes un mērauklas. Un bīnišķīgā Parīze! Izbaudiet!

Inese Kušķe: Romāna “atslēgas” doma ir tā nosaukumā
Manuprāt, lasot Ernesta Hemingveja romānu „Un saule lec”, jāņem vērā tas, cik nozīmīgs var būt kādam daiļdarbam dotais moto. Tas ir kā atslēga uz daiļdarba un tā varoņu būtības izpratni. Šim romānam ir pat divi moto jeb devīzes.

Bībeles citāta, kas izmantots kā otrais moto, daļa „Un saule lec” kļuvusi par romāna nosaukumu. Kopējā citāta caurviju doma ir tāda, ka cilvēku paaudzes nomainās, turpretī daba ir mūžīga un mūžīgs ir dabas spēku veidotais ritējums: saules lēkts un riets, upju tecēšana uz jūru utt. Hemingvejam raksturīgajā lakoniskajā sižeta izklāstā vienu brīdi sāk šķist, ka galveno varoņu dzīves ir iesprūdušas tādā vienveidīgā un nebeidzamā ritējumā: nesteidzīgi rīti, tikšanās, vakara iedzeršanas un nakts uzdzīve. Kā pēkšņas lietusgāzes uzvirmo vairāku vīriešu kaisle pret iekārojamo Bretu, kā spēcīga zibens uzplaiksnījums – pašas Bretas aizraušanās ar matadoru Pedro.

Līdzko rodas vēlme nosodīt kādu no šiem cilvēkiem, visvairāk varbūt Bretu par tās nespēju pretoties kārdinājumiem, jāatceras pirmais romāna moto – frāze, ko teikusi Ģertrūde Staina: „Jūs visi esat zudusī paaudze.” Šie cilvēki ir vēl pavisam nesen pārcietuši Pirmo pasaules karu. Lai gan pēc izcelsmes amerikāņi, viņi lielākoties uzturas Eiropā. Breta ar galveno varoni Džeiku, kas bijis smagi ievainots, iepazinusies tieši kara laikā. Un tagad – 20. gs. 20. gadu sākumā – viņi, gan fiziski, gan psiholoģiski traumētie jeb „zudušie”, mēģina baudīt dzīvi, kā nu kurš to māk un izprot.

Starp citu, angļu izdevumā autors romānu nosauc par „Fiestu”, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē svētkus. Romāna varoņi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nonāk fiestā. Viņi aizbrauc uz spāņu pilsētu Pamplonu skatīties vēršu cīņu svētkus jeb fiestu. Un paralēli tam viņi izmisīgi svin savas dzīves svētkus, jo ir pieredzējuši to, kā šī dzīve var tikt pārtraukta nežēlīgi un acumirklīgi. Viņi izbauda katru rītu, saprotot, ka saule lec un viņi pamodušies…dzīvi…

Lienīte Kroja: Fascinē spēcīgie, vientuļie tēli
Bija patīkami atgriezties pie Hemingveja, kuru pēdējo reizi lasīju studiju gados. Sajūtas nedaudz mainījušās, tomēr joprojām fascinē šie spēcīgie un vientuļie tēli. Un ne tikai.

Pirmās pārdomas, kas man radās:

1.Zudušā paaudze – šo terminu it kā ieviesusi amerikāņu rakstniece Ģertrūde Staina, kuras salonu Parīzē apmeklējis arī Hemingvejs. Tātad – par cik zudušām paaudzē varam runāt pēc Hemingveja? Vai arī Latvijā varam runāt par „ zudušām paaudzēm”, ko radījis 2.Pasaules karš, okupācija un ekonomiskā krīze?

2.Vīrišķīgie tēli, jā, tie mūs pievelk, tomēr  man tuvāks  ir  Roberts Kons. Universitātes čempions boksā, kurš nevar nevienam iesist. Jūtīgs ebreju zēns, no kura aizbēgusi sieva, un kurš nezin kāpēc saietas ar Frensisu. Roberts iemīlas Ešlijā, un nakts ar viņu dod cerību šai mīlestībai. Bet parādās matadors Romero. Un Roberts, kurš nekad nevienam nav varējis iesist , piekauj gan Barnu, gan Romero.Tam seko dziļa nožēla, asaras. Laikam man tomēr labāk patīk šīs pretrunīgās, jūtīgās dvēseles.

3. Uzmanības vērta ir arī tulkotāja – Inese Veide, pēc profesijas klavierklases pedagogs. Kad slimība ierobežoja viņas pārvietošanās spējas, sāka mācīties svešvalodas, beidza tulkotāju kursus. Tulkojusi vairākus Hemingveja darbus, Bredberiju., Apdaiku, Folkneru.

Liene Štoka: Varoņu vieglā dzīve ir sava veida aizsardzība
Amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja romāna “Un saule lec” galvenais varonis ir žurnālists Džeiks Bārness. Džeiks ar saviem draugiem atpūšas Spānijā un izbauda fiestu un vēršu cīņas. Romānā aprakstīts kā Džeiks cieš valdzinošās Bretas Ešlijas dēļ – viņš Bretu mīl, tomēr viņi nav kopā. Ir interesanti vērot kā autors attainojis Džeika raksturu, jo viņš nekrīt izmisumā par to, ka attiecības ar Bretu neveidojas ciešākas.

 Romānā daudz tiek rakstīts par vēršu cīņām, kas arī šobrīd ir ļoti populāras Spānijā.

Romāns “Un saule lec” tiek minēts kā viens no autora labākajiem darbiem. Romāna varoņi dzīvo viegli, tomēr ir nojaušams, ka tā ir sava veida aizsardzība pret aizgājušo laiku – Pirmo Pasaules karu.

Līga Rozentāle: Grūti izbaudīt grāmatas noskaņu, jo nemitīgi jāsavalda “iekšējais soģis”
Lasot šo grāmatu, skaidri izjutu, cik liela nozīme ir tam, kurā dzīves posmā kāda grāmata nonāk tavās rokās. No tā ir atkarīgs, vai tā tevi spēs uzrunāt vai nē. Vienalga,cik autors ir labs, ja grāmata mani nespēj ieraut sevī, tad tā neiekaro manas simpātijas. Un tā man diemžēl bija ar Hemingveja „Un saule lec”.

Lasīju to kā novērotājs no malas, nespēju romānā iejusties pa īstam. Protams, mēģināju ņemt vērā fona informāciju- to, ka aprakstīts ir pēckara laiks un tā sauktā „zudusī paaudze”, kas nespēj atgūties pēc karā pieredzētajām šausmām un zaudējusi ticību jebkādām cilvēcīgam vērtībām, tomēr tik un tā, lasot romānu, nespēju „izslēgt” sevī to mazo moralizējošo balstiņu galvā. Acīmredzot, man aprakstītais varoņu dzīvesveids, īpaši, Bretas uzvedība, šķiet pārāk nepieņemama. Līdz ar to grūti bija izbaudīt grāmatas noskaņu, Hemingveja meistarīgi veidotos varoņu dialogus, jo nemitīgi bija jāaprāj savs iekšējais soģis, kas šausminājās par alkoholismu un izvirtību.
Taču jāatzīst, ka pēc tikšanās ar grāmatu kluba dalībniecēm, kurām bija daudz labāks iespaids par romānu nekā man, es mājās atnākot, paņēmu Hemingveju vēlreiz rokās, un palasīju citus viņa stāstus, kas bija nopublicēti pirms šī romāna (man bija Hemingveja kopotie raksti). Lūk, te bija tā sajūta! Tie man uzbūra pēckara laika civlēka domāšanas veidu un sajūtas. Īpaši uzrunāja stāsts „Pirms aizmigšanas”, kurā aprakstīts, kā vīrietis, kas pēc smaga ievainojuma karā, baidās naktīs aizmigt, lai viņa dvēsele neaizlidotu prom, tādēļ viņš atradis sev dažādas nodarbes, ar kurām novilcināt laiku, kamēr „jāguļ”.

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu