Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Rāni Manicka. Rīsumāte

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ja jau stāstā iepīta Malaizija un Ceilona (tagad Šrilanka), tad jau tas būs kaut kas eksotisks un vasarīgs – labs ievads vasarai. Tā nodomājām izvēloties maija lasāmvielu – Lielbritānijā dzīvojošās malaiziešu rakstnieces Rāni Manickas romānu “Rīsumāte”. Jā, gaidītās eksotiskās dabas ainas un atšķirīgais kultūras fons grāmatā ir, tomēr kopējā sajūta, to lasot, nemaz tik viegli vasarīga neveidojas. Kāpēc tā? Par to vairāk mūsu atsauksmēs!

Liene: lai arī bija nianses, kas neuzrunāja, esmu priecīga, ka šo grāmatu izlasīju
Grāmatas “Rīsumāte” autore Rāni Manicka dzimusi un augusi Malaizijā, bet pārcēlusies uz dzīvi Lielbritānijā. Autores valoda ir bagātīga un viegli uztverama, grāmatu bija ļoti viegli lasīt, lai arī fons bija smags.
Četrpadsmit gadu vecumā Lakšmi tiek izdota pie nemīlama vīra un aizvesta prom no mātes, ko vairs nekad nesatiks. Lakšmi mātei neizstāsta, ka tante Pāni viņas ir apmānījusi un Aja nav bagāts vīrs. Lakšmi laulībā dzemdē sešus bērnus un Rāni Manicka lieliski parādījusi vienas ģimenes dzīvi no ikviena ģimenes locekļa skatu punkta. Autorei labi izdevies attēlot to, ka ne viss vienmēr ir tā, kā izskatās, jo viena situācija, aprakstīta no dažādu cilvēku skatījuma, atklāj kaut ko citu.
Grāmata ir daudzslāņaina, jo tiek atspoguļotas gan ģimenes attiecības, gan japāņu karavīru nežēlība. Lai arī bija dažas nianses, kas varbūt neuzrunāja, tomēr kopumā man grāmata patika, priecājos, ka esmu to izlasījusi.

Inese: tā nav mana mīļākā grāmata – par daudz bezgalīgo ciešanu
Rāni Manickas romāns „Rīsumāte” izsauca man pretrunīgas jūtas. No vienas puses, bija interesanti lasīt par tālās austrumu zemes Malaizijas iedzīvotājiem, to paražām, ēšanas paradumiem un māņticību, kas atklāts, sekojot vienas dzimtas pārstāvju traģiskajiem likteņiem gandrīz gadsimta garumā. No otras puses, šausmināja sieviešu beztiesiskuma līmenis, nespēja ģimenes locekļiem savstarpēji normāli komunicēt un saprasties, kā arī japāņu okupācijas laika briesmīgās zvērības pret iedzīvotājiem.
Autores stils ir krāšņs, izmantots paralēlisms ar dabas pasauli, stāstījums veidots kā vairāku, nevis viena ģimenes locekļa atklāsme un viedoklis. Iespaidīgākie tēli ir brīnumaini daiļā Mohini, ar gaišredzību apveltītais Sevenesi un, protams, dzimtas pirmsākums – Lakšmi, kas jau 14 gadu vecumā tiek izprecināta un varonīgi cīnās, lai izaudzinātu sešus bērnus un paglābtu ģimeni dzīves vētrās. Aizkustinošs otrā plāna tēls ir indietes Lakšmi ķīniešu draudzene Mu Caja, kurai piespiedu kārtā jādzemdē savam kungam bērni, kuri tiek atņemti un atdoti bagātnieka neauglīgajām oficiālajām sievām.
Tikai dzimtas pēdējai atvasei – mazmazmeitai Nīšai – romāna izskaņā tiek pareģots laimīgs dzīves turpinājums, jo pat Rīsumāte jeb Lakšmi, „neganti stipra un burvestīga”, nespēja lauzt viņas dzimtai pareģoto smago likteni. Un tieši šo daudzo bezgalīgo ciešanu dēļ, kuras attēlotas romānā, „Rīsumāte” nav saucama par vienu no manām mīļākajām grāmatām.

Krista:  stāsta izlaišana caur sevi bija emocionāli grūts process
Lai arī lasot grāmatu, kuras izdzīvošana caur sevi tiešām ir emocionāli ļoti grūts process, jo autore apzināti ved lasītāju līdzi tēliem, kurus ļoti smagi traumē laikmets, tieši šī iemesla dēļ, brīdi pēc grāmatas izlasīšanas, man radās visai liela motivācija papētīt aprakstīto kontekstu padziļināti. Grāmatā dzimtas traģēdija niansētā veidā saistīta ar laikmetu. Gan Indijas pussalas (un ne tikai) tradīciju vide, kas paredz, piemēram, sieviešu izprecināšanu pret savu gribu, gan koloniālo apstākļu radītās nabadzības, kas iedzimtajiem rada izmisīgu un neveselīgu kāri pēc bagātības, kas sola pavisam citādu, imperiālajai sabiedrībai pielīdzināmu dzīvi, gan kara apstākļi, kas parāda Japānas (kā jau jebkura iekarotāja) visatļautību un nežēlību. Tieši autores galēji subjektīvais skatījums lika man gribēt uzzināt vairāk. Piemēram, par Malaizijas vēsturi, par tajā esošajām reliģijām, tradīcijām, cilvēku dzīvesveidu. Jo, lai arī galīgi neesmu tas cilvēks, kam īpaši patīk gremdēties svešu cilvēku traģēdijās, gan tajās, kas saistās ar manas sabiedrības (latviešu) vēsturi, gan citām, tomēr šādi teksti, arī “Rīsumāte”, var daudz iemācīt. Tieši tad, kad paiet laiks un pēc izlasīšanas sanāk visu jau daudz neitrālākā emocionālajā stāvoklī pārvērtēt, tomēr nezaudējot to niansētību, ko sniedz izteikti subjektīvs, personīgs (šajā gadījumā grāmatas autores) radītais konteksts.

Lienīte: daudzie asiņainie stāsti raisīja pretestību
Rāni Manickas romāna „Rīsumāte” pamatā ir stāsts par trīs vienas dzimtas dažādu  paaudžu sievietēm – Lakšmi, Dimpli un Nišu. Interesantākais tēls ir Lakšmi, dzimtas „pirmmāte”. Ar varu un viltu izprecināta nemīlamam vīram, kura ienākumi ir ļoti pieticīgi, Lakšmi ņem ģimenes vadības grožus savās rokās un kļūst kā apsēsta ar domu iegūt labklājību. Šajā ceļā uz pārticību Lakšmi gūst panākumus, bet pieļauj arī daudzas liktenīgas kļūdas, kuras nākotnē ietekmēs kā viņas, tā bērnu dzīvi.
Stāsts rakstīts pirmajā personā un autore ļauj izteikties gandrīz visiem stāsta personāžiem, kuru vērtējums par romānā attēlotajiem notikumiem un personām ir atšķirīgs, tā ļaujot lasītājam pašam izšķirties par faktu patiesumu.
Daudzas romāna lappuses veltītas japāņu karaspēka zvērībām Otrajā pasaules karā. Tās nežēlīgi skar arī Lakšmi ģimeni, iet bojā viņas skaistā meita Mohini. Viņas nāve raisīs vainas izjūtu un atstās lielu iespaidu uz turpmākām attiecībām ģimenē. Tomēr man likās, ka ir pārāk daudz šo asiņaino stāstu. Tos lasot, izjutu zināmu pretestību. Varbūt tiem vieta būtu kādā vēstures grāmatā.
Arī turpmākais vēstījums par Lakšmi bērniem un mazbērniem man vairs nelikās saistošs. Kļuvu par vērotāju no malas, kuram kāds stāsta mazliet eksotiskus, bet ne visai interesantus nostāstus no dažādu cilvēku dzīvēm, ar kuriem man maz kopīga.

Pati Rāni Manicka, teju vai atvainojoties, ir atzinusi: “Visiem romāna varoņiem ir trūkumi, dažiem pat briesmīgi, bet es viņiem piedodu. Tā ir kā spēle pašai ar sevi – cik tālu es varu iet? Cik daudz spēs piedot lasītājs? Neviens nav bez vainas, bet katram nepieciešama sapratne un līdzjūtība.”

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

1 komentārs

  1. Janina Lange on

    Vairāk lasīju ar sirdi, nerokot nekādus politiskus , mantiskus, nacionālus utt.cēloņus.<br>Lakšmi- izprecināta sieviete.Dimpla- apprecējusies aiz mīlestības.Kā veidojas un noslēdzas viņu dzīves….?<br>Grāmata ne par notikumiem,bet par cilvēku jūtām, iekšējo pasauli – kas lika domāt, vērtēt ,analizēt. Neko neuzspiežot, ļaujot vilkt paralēles ar pašas garīgo spēku, viedokli , savām piedzīvotajām veiksmēm, mīlestību, ciešanām , nodevību.<br> Rosināja vēlmi un iespēju uz savu pašas dzīvi , uz savu varēšanu un savu nevarību, paskatīties ar citu- daudz redzīgāku skatienu.

Atbildēt Janina Lange Atcelt