Aiz mana loga – putenis.
Snieg…
Un cilvēkos – jūtams kaut kāds neizprotams apjukums. Un- arī skumjas…
Snieg.
Šobrīd tur ārā – aiz man loga… pie Lielupes.
* * *
Putenis.
Ārā, tur – pie Mātes Dabas?
Nē.
Manā dvēselē.
* * *
Lai tik snieg!
Lai pirmais sniegs remdē manas, sievietes… – sāpes, ilgas un ciešanas…, ko loloju par Mīlestību.
Par Manējo. Par – Mīlestību.
* * *
Tūlīt pat uzvilkšu mētelīti un aiziešu pie Lielupes, kas plūst caur Laiku un Telpu – tieši aiz mana loga…
Mazliet pastāvēšu krastā, tieši pie ūdens.
Putenī.
Un Tumsā. Kas, šķiet, ir apņēmības pilna – ieilgt…
* * *
…nav īstais laiks Slapjdraņķim…
Šķiet Viņš ir aizkavējies kaut kur – prom…
Citur.
Bet tāds ir arī Viņš.
Mans Mīļotais.
1 komentārs
Sniegs ir skaists. Apsnigsim… Sniegs arī remdē sāpes un visu citu. Tikai – uz laiku. Viss sniegs parasti izkūst.