Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Puķu nakts

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Novembris rimts un pelēks, pelēks, pelēks. Vienudien pieķēru sevi domājam, ka man mazliet sāk pietrūkt vasarā piedzīvoto emocionālo krāsu, sprakšķu un šļakatu. Tad nu dabūju veselu dušu.

Vakar pie darba kabineta durvīm sarkanas rozes. Tādas – ellīgi, degoši, duroši, pat baisi sarkanas. Tas no Dienvidiem, no mana pavasara. Re, kā pagātne šad tad tomēr iebāž degunu tagadnē! Aizsūtu īsziņu ar paldies. Zvana. Atkal esot atkomandējies uz Latviju un vispār jau visus tos kilometrus braucis tādēļ, lai iedzertu tuvējās kafejnīcas garšīgo kafiju, ne jau pie manis. Humors un satīra! Labi, draudziņ, formu vēl joprojām neesi zaudējis. A kam tad puķes – oficiantei vedi? prasu. Nosaka, ka domās esot parādījis man mēli. Vienojāmies tikties.

Tikāmies. Norunājām visu pagājušo nakti. Neatceros, kad pēdējoreiz tik ilgi, tik atklāti un tieši runājos ar vīrieti. Par visu ko. Bez jebkādiem tabu. Vēl mazāk atceros, kad pēdējoreiz tik atklāti klausījos vīrieša stāstītajā. 
Viņam mājās ir sieva, divi bērni, bet te, Latvijā, esot komandējumos, viņš medī. Tā arī to formulēja. Ēd sievietes kā Makdonaldā paķertu frī kartupeļu turziņas. Jā, esot bijušas pat tādas, kurām otrā rītā īsti vārdu neatceras, jo nav licies svarīgi to iegaumēt.
Pa retam gadoties īpašās. Ar kurām gribas nepazust, kaut vai vienkārši cilvēciskus kontaktus uzturēt. Protams, ja bonusā sirsnīga pamīlēšanās, tas tikai priecējot.
 
Viņš zina, ka arī viņa sievai mēdz būt dažādi kreisie izspurdzieni, īsti tas viņam nepatīk, bet vainas apziņa, ka viņš esot vēl briesmīgāks, liedz uzstāties ar vīra tiesību manifestiem. Tu esi tāds pakaļa, tu to zini? divas šampanieša glāzes izdzērusi, lecīgi nosprauslāju. Zinu viņš nosaka un man šķiet, ka uz sekundes simtdaļu kaut kur telpā pavīd maza mazītiņa skumju atblāzma, bet nē – pēc tās sekundes simtdaļas viņš atkal uzplaukst ciniskā smaidā.

Rudens sākumā viņam esot uznācis pārdomu periods, jā. Pats sajuties kā tukša frī turza. Nē, drīzāk papīra salvete, kurā simti noslaucījuši eļļainos pirkstus.

Ap pusčetriem no rīta mēs attopamies guļus. Turpat uz dīvāna, ar visām drēbēm. Viņš paijā man matus un stundas divas mēs skatāmies tukšumā un runājam, runājam, runājam. Par mīlestību. Viņš mīl savu sievu. Komandējumos ilgāk prom būdams, ilgojas pēc viņas. Viņa ir lieliska, nedomā, ka labāku sievu varētu atrast. Pārējās sievietes viņam ir kaislei, aizrautībai, dažas arī, ko tur liegties, vienkārši lietošanai – cita vairāk apziņā iespiedusies, cita mazāk. Nu šitāāāāds pakaļa! parādu viņam ar rokām.  

Bet. Viņam ir vēl kāda Viņa. Nekad nesatikta. Kuru viņš arī nekad negrasās satikt, jo jau daudzu gadu garumā viņi viens otram ir līdzās virtuāli. Ne katru dienu, dažkārt pat ar mēnešu pauzēm. Tur ir mīlestība, kādu es laikam nekad nespēšu piedzīvot realitātē! viņš saka. Tur ir viss! Jocīgi, es viņai esmu stāstījis arī par tevi. Atskaņotājā klusi sīc blūzs, sveces ēna griestos zīmē daudzpunktes un aiz loga mostas rīts – auksts un drusku kaunīgs. Un šis vīrietis man mazliet izstāsta savu sirdi. 

Pēc domīga klusuma mirkļa, kad nezinu, ko teikt, vien ļauju viņa pirkstiem spēlēties manos matos, dzirdu īsus krācienus. Skatos griestos un smaidu – ak, ciniskais ķēms, cik tomēr daudz tevī sirds! Un gribētos, ai, kā gribētos tev tādam – aizmigušam un nevarīgam – noraut to aso eža kažociņu un sadedzināt zilās liesmās. Bet kā tad tu sevi turpmāk pasargāsi? Savās smieklīgajās burenēs guļu blakus kādas citas sievietes vīram un uzmanīgi, lai nepamodinātu, nopaijāju viņam vaigu. Tak puika vien esi! 

Kad viņš dodas prom, savā ciniski bezkaunīgajā manierē saka – zini, ja man jau nebūtu sieva, es tevi apprecētu! Tas ir briesmīgi skumji, jo es tevi gan ne! atsmeju. Viņš pienāk man klāt, uzšmaukstina buču un ievelk savā azotē. Tādu siltu mirkli mēs abi stāvam, stāvam nekustēdamies – divi svešinieki, starp kuriem valda viss iespējamais attālums, bet kuri šajā naktī pienākuši tik tuvu viens otram, cik tuvu, iespējams, nebūs vairs nekad.

Skatos pa logu, dzeru saldu kafiju ar pienu, vējš rīta debesīs izsvaidījis zeltainas mākoņu drumstalas. Redz, arī tāda ir pasaule, kurā dzīvojam.
Nevienu cilvēku savā dzīvē mēs nesatiekot bez iemesla. Ko viens otram iemācīt esam tiesīgi abi mēs?

Dalīties.

11 komentārs

  1. Ir vienkārši tāds sieviešu tips- mīļākās. Un par sievām tām diez vai lemts kļūt, vīrieši izvēlas viņas par mīļākajām, pie kurām retu reizi paviesoties, pārnakšņot, "noslaucīt rokas", kā raksti, bet tādas viņi neprec. Kāpēc? Tas katrai pašai jāsaprot..

  2. Ari Zane... on

    Raksti gramatu…es lasisu :)<br>Esmu sieva, bez "komandejumiem", bet saprotu par ko Tu runa…atceros…sadas sarunas, mirkli ir ar zinamu burvibu, ceru vel kadreiz piedzivot!

Atbildēt Sandra Atcelt