Puk-puki jeb dusmīgā sieviete veikalā

– „Gaidiet, kad pienāks jūsu kārta, stāviet rindā,” pārdevēja gaļas stendā uzrunā sievieti, kas izmisīgi spraucas starp cilvēkiem pie letes. Tas jau ir ierasts, ka dienās, kad cūkgaļas karbonādei un vistas filejai šajā veikalā ir akcijas cena, pie gaļas stenda ir cilvēku gūzma.

-„Es jau stāvēju rindā!”

-„Nezinu, rindu regulējat jūs paši (pircēji),” norāda pārdevēja.

– „Aizverieties un iedodiet man labāk vistu. Četrus filejas gabalus,” noskalda sieviete jau manāmi dusmīgā tonī.

Šādam sarunas fragmentam šodien man un vēl vismaz pieciem, sešiem pircējiem nācās kļūt par lieciniekiem. Un tāpat kā citiem, arī man izbrīnā pacēlās uzacis un lūpu kaktiņi savilkās smaidā. Šī etīde no malas atgādināja maza bērna niķošanās lēkmi –„ gribu, dodiet!”
Dusmīgā sieviete nu tur stāvēja sarkanu seju, sakniebtām lūpām, gaidīja savu vistas fileju. Paķērusi no pārdevējas sniegto maisiņu ar gaļas gabaliņiem, viņa aizsteidzās prom.

Jau stāvot rindā pie kases, sastapu dusmīgo sievieti vēlreiz. Šoreiz viņa devās kasieres virzienā veikala vadītāja pavadībā, rokās turot kādu preci un čeku. Protams, atkal sakniebtām lūpām, dusmu rievu pierē. Kā varēja noprast, produktam neprecīzi norādīta cena.

Ziniet, kā es saucu šādus cilvēkus? Par Puk-pukiem. Tā ir cilvēku kategorija- īpašs tipāžs, ko atpazīt var ne vien pēc uzvedības un runas manieres, bet pat pēc izskata. Ar laiku no pukstēšanas rodas dusmu rieva pierē, grumbiņas ap cieši sakniebtajām lūpām, acis kļūst šaurākas un šaudās apkārt, meklējot kārtējo mērķi. Bieži šiem tipāžiem esmu novērojusi arī dubultzodus (tie laikam rodas no tītariem līdzīgās buldurēšanas). Kā likums, Puk-pukiem vienmēr kaut kur jāsteidzas, un, ja kāds nepalaidīs vai nedod dievs, lēnāk kāps laukā no sabiedriskā transporta, var saņemt arī dunku sānos.

It kā jau smieklīgi, ja nebūtu tik skumji. Esmu pārliecināta, ka ne dusmīgā sieviete veikalā, ne citi Puk-puki šādu vienmēr problēmām piepildītu dzīvi it nemaz nealkst dzīvot. Bet kurš vai kas būs tas, kas spēs to mainīt?