Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Prom no Rīgas jeb dzīve turpinās arī mazpilsētās

Pinterest LinkedIn Tumblr +

erastais scenārijs – jaunietis beidz skolu, pārceļas uz galvaspilsētu vai citu lielāku pilsētu, lai studētu, un tur arī paliek. Reti kurš domā atgriezties atpakaļ savā dzimtajā pilsētā, it īpaši mazpilsētā. Kāpēc tā? Rīga šķiet interesantāka, te varētu būt vairāk iespēju, gribas prom no visiem un, galu galā, atgriešanās varētu nozīmēt, ka citur nekas neizdevās. Bet var arī citādāk. Andris Bačuks un Alise Matule ir aktīvi un veiksmīgi jaunieši, kas pēc studijām Rīgā labprāt atgriezās savā pilsētā – Balvos un uzskata, ka arī te ir ko darīt.

Kāds ir jūsu katra ceļš, līdz nonākšanai un palikšanai Balvos?
Andris:
Mācījos Balvu pilsētas (tagad Valsts) ģimnāzijā, tad devos Rīgā apgūt zinības LSPA medicīnas fakultātē. Pēc pieciem gadiem kļuvu par fizioterapeitu. Man jau pirms skolas beigšanas Balvu slimnīcā piedāvāja darbu, piedāvājumu pieņēmu un tā arī nokļuvu Balvos.

Alise: Pabeidzu Balvu Amatniecības vidusskolu, tad vairāk kā gadu diezgan neplānoti sanāca strādāt ārzemēs, taču zināju, ka gribu iegūt augstāko izglītību. Tad atbraucu uz Latviju un absolvēju RSU žurnālistikas fakultāti. Interesanit, bet kad biju ārzemēs visi, pat daži tuvinieki, bija pārliecināti un teica, ka neatgriezīšos Latvijā, kur nu vēl pabeigšu universitāti, bet te nu es esmu.
Tagad strādāju Balvu Bērnu un jauniešu centrā, kā arī vadu kursus Balvu Tālākizglītības centrā. Tā kā pašreizējā darba vietā nav karjeras izaugsmes iespēju, pati meklēju aizraujošas nodarbes, piemēram vadu Eiroreģiona Pleskava-Livonija jaunieši sekciju, esmu ASV Latvijas vēstniecības jaunatnes padomes locekle, iesaistos Eiropas jaunatnes politikas veidošanas norisēs.

Andris: “Jau pirmajā vai otrajā kursā sapratu, ka lielās pilsētas mani nesaista”.

Vai doma atgriezties dzimtajā pilsētā bija pēkšņs lēmums vai tāds uzskats jums bija jau sen un zinajāt, ka tā būs?
Andris:
Zināju, ka tā būs. Jau pirmajā vai otrajā kursā sapratu, ka lielās pilsētas mani nesaista.

Alise: Zināju, ka nedzīvošu Rīgā, bet par Balviem konkrēta plāna nebija. Tad Andrim piedāvāja darbu šeit un pēc skolu absolvēšanas pārvācāmies atpakaļ uz Balviem.

Ar ko jūs katrs nodarbojaties? Un, vai darbu atradāt uzreiz, bija viegli?
Andris:
Darbs bija uzreiz. Strādāju par fizioterapeitu Balvu slimnīcā un Viļakas aprūpes centrā un par futbola treneri Balvu Sporta skolā.  Domāju, ka darbu atrast nav grūti, ja esi apguvis attiecīgā reģionā vai valstī pieprasītu profesiju.

Alise: Strādāju BBJC par jaunatnes lietu speciālistu un Muižā vadu šūšanas un apģērba dizaina kursus. Darbu dabūt nav grūti, ja izrāda iniciatīvu. Protams, jābūt arī izglītībai (lasi- papīram). Latvijā tas ir svarīgs faktors. Šeit  mazāk vērtē reālās spējas un vēlmi strādāt, svarīgāk ir diploma nosaukums, un īpaši  radniecība vai pazīšanās (tas arī viens no mazpilsētas mīnusiem). Tomēr daudzi jaunie uzņēmumi vairs tādi nav, viņi domā progresīvāk.

Vai sākumā bija kādi, kas brīnījās par jūsu lēmumu dzīvot Balvos un mēģināja atturēt, ieteica tomēr iet atpakaļ uz Rīgu?
Andris:
Tagad vairs neatceros, bet šķiet, bija šaubas, vai būs pieprasījums, pacienti. Tas bija krīzes laiks, kad daudzi jaunieši atgriezās dzīvot pie vecākiem un strādāt, piemēram, veikalā. Varbūt tādēļ par to neviens nebrīnījās, drīzāk- uzslavēja.

Alise: Ne gluži. Cilvēki bieži saka- labi, ka esat atgriezušies, kaut vairāk jauniešu tā darītu, pilsētai vajadzīgas jaunas asinis.

Alise: “Lai nopelnītu tik cik vajadzīgs, un dzīvotu tā, kā gribam, ar vienu darbu nepietiek”.

Kāda tad ir ikdiena Balvos? Kā paiet jūsu dienas un kā pavadāt savu brīvo laiku?
Andris:
Ikdiena paiet darbā- no rīta darbs slimnīcās, pēcpusdienā un vakarpusē futbola treniņi. Brīvo laiku pavadam tepat Balvos, strādājot pie mājas būvniecības un apkārtnes sakopšanas,ejam uz pasākumiem, kuri te ir diezgan daudz.  Reizēm braucam uz Rīgu pie draugiem. Dažas reizes gadā aizbraucam pie radiem uz ārzemēm vai kur citur atpūsties. 

Alise: Ikdiena paiet darbā, jeb, pareizāk sakot, darbos. Lai nopelnītu tik cik vajadzīgs, un dzīvotu tā, kā gribam, ar vienu darbu nepietiek. Brīvas ir labākajā gadījumā tikai svētdienas. Ziemā braucam uz Madonu snovot, bet vislabākā atpūta ir ceļošana. Kaut uz dažām dienām aizbraukt, piemēram, uz Varšavu. Tā esam daudz labāk atbūtušies un uzkrājuši jaunus spēkus, nekā šīs dienas nosēžot mājās.

Vai tas ir tikai stereotips, ka mazpilsētās dzīvība ir izmirusi un tur jauniem cilvēkiem nav ko darīt?
Andris:
Jaunu cilvēku, vecumā no 20 līdz 30 gadiem, reģionos patiešām ir maz, līdz ar to ir mazāk iespēju atrast draugus un domubiedrus. Bet kopumā, ja ir palšs redzesloks, ar to nav nekādu problēmu.

Alise: Daļēji tā ir taisnība. Reģionos nav īpaši labvēlīgi apstākļi kaut kā jauna uzsākšanai, tā ir problēma visā valstī, bet no otras puses, cilvēka dabā ir vienmēr meklēt vieglāko ceļu. Vajadzīga  drosme, entuziasms un pašpārliecība, lai iesāktu kaut ko no nulles. Mazpilsētā tā visa vajag par galvas tiesu vairāk.

“Svaigs gaiss, klusums, daba, mierīgāks ikdienas ritms, bez nevajadzīga stresa. Mazāk cilvēku, mazāk negāciju”.

Kādi ir plusi, dzīvojot ārpus Rīgas, mazpilsētā?
Alise un Andris:
Laiks. Ikdienišķu uzdevumu veikšanai nav jāpatērē tik daudz laika kā lielā pilsētā, piemēram, braukšanai uz darbu vajadzīgas 5 minūtes. Svaigs gaiss, klusums, daba, mierīgāks ikdienas ritms, bez nevajadzīga stresa. Mazāk cilvēku, mazāk negāciju. Arī finansiāli dzīvot mazpilsētā ir lētāk un ir vieglāk, piemēram, sakrāt ceļojumam. Taču alga valsts sektorā ir tāda pati,kā lielā pilsētā.

Alise: Man patīk, ka Balvi ir ļoti latviska pilsēta.

Kādi ir interesantākie notikumi, kas ar jums te ir notikuši, ko esat piedzīvojuši?
Andris:
Interesanta situācija notika nesen, kad biju darbā un runāju pa telefonu ar draugu, kurš bija Rīgā. Viņš jautāja, ko daru,  atbildēju, ka esmu darbā un turpinājām sarunu. Pēc 10 minūtēm, teicu, ka jābeidz runāt, esmu jau mājās. Viņš bija šokā:”Pa kuru laiku? Es korķī esmu pakustējies 20 metus uz priekšu!”
Savā ziņā piedzīvojums šogad bija arī pašvaldību vēlēšanas, kurās kandidēju pirmo reizi.

Alise: Strādājot pašreizējā darbā, man ir iespēja organizēt un vadīt pasākumus. Tas katru reizi ir piedzīvojums un man ļoti patīk to darīt.

Vai pilsētā ir pietiekami tādu jaunu cilvēku kā jūs, kas ir palikuši vai atgriezušies?
Alise un Andris:
Pie pašreizējā darba piedāvājuma, laikam pietiekami. Interesanti, ka pārsvarā visi strādā pašvaldības iestādēs. Ja privātajā sektorā būtu vairāk darba, jauniešiem būtu vairāk pašrealizācijas potenciāla, iespējas izaugsmei un vēlmes atgriezties.

Vai jūs plānojat šeit palikt visu laiku, vai tomēr nākotnē domājat iet prom?
Alise un Andris
: Grūti spriest. Pagaidām izskatās, ka nekur nedosimies. Taču. No visiem iespējamiem variantiem, izvēlēsimies izdevīgāko. Ja vajadzētu izvēlēties citu pilsētu, kur dzīvot, labprāt dzīvotu arī Valmierā vai Cēsīs.

Dalīties.

Atstāt Ziņu