Vārda dienu svin: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Podniece Aiga: ‘Mācos izjust mālu, sevi un dzīvi’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Traks skuķis. Tāds ir pirmais iespaids par Aigu Dātavu – Ķēpuli. Viņa šķiet kā savvaļas kaķene. Mīlīga, bet mežonīga un tramīga, tomēr drosmīga un allaž kādu atbilžu meklējumos. Aiga ir sirsnīga un dzīvība viņā kūsāt kūsā. Teikt, ka viņa ir podniece, būtu konstatēt faktu, bet nepateikt neko. Intervijai viņa nepiekrīt uzreiz, viņu baidās būt pārāk atklāta. Izrādās bērnībā piedzīvots notikums mainījis Aigas uztveri pašos pamatos un savos 26 gados viņa rūpīgāk sākusi analizēt dzīves piedāvātās situācijas, cenšoties rast atbildes un nepieļaut reiz izdarītās kļūdas. Šobrīd viņas dzīves skolā ir īpaši grūti priekšmeti.

VIZĪTKARTE:

Vārds – Aiga Dātava – Ķēpule
Vecums – 26
Ģimenes stāvoklis – precējusies, dēls (1g.v.)
Dzīvesvieta – Zaņas pagasts, Saldus novads
Nodarbošanās – podniece, viena no retajām Latvijā, kas veido nevirpotus traukus
Aizraušanās – rotu gatavošana no māla, stikla pērlītēm, kauri gliemežvākiem.
Īpašas pazīmes – Briežu, vilka un etnisko simbolu tetovējumi, vara un sudraba rotas ar etnogrāfiskiem rakstie

Kā tu nonāci līdz savai profesijai – podniece?
Dzīve piespieda. Pēc pamatskolas gribēju iet uz tēlniekiem. Jau no mazotnes man bija  iekšēja sajūta, ka vēlos darboties ar kādu materiālu un pēc sevis atstāt ko paliekošu. Netiku. Babuška mani pierunāja, lai Ogrē iestājos keramiķos. Man iepatikās māls kā materiāls. Es to sajutu. Tā kā mamma mūs ar brāli audzināja viena, sapratu, ka man jāpiepelnās, devu savus darbus Ogres veikalā. Otrajā kursā sarunāju ar savu prakses vietu Rīgā, ka varēšu tur strādāt. Pa nedēļu mācījos, bet sestdien un svētdien strādāju. Sākumā man lika veidot konkrētus darbus, vēlāk jau pati varēju domāt. Braucām uz gadatirgiem un man bija ļoti laba sajūta, ka varu pati nopelnīt.

Jau sešus gadus tu esi arī Pūdnīku skūlas biedre. (Pūdnīku skūla ir radošs kolektīvs, kas rūpējas par tradicionālās podniecības saglabāšanu, nelieto industriālās un keramikas lietotāju veselībai kaitīgās tehnoloģijas. Izstrādājumu apdedzināšanu veic “bedres” tipa malkas keramikas apdedzināšanas cepļos. E. I.)

Jā. Ar Latgales keramiķiem mani iepazīstināja priekšniece. Podnieku skolas dibinātājs Evalds Vasilevskis savās mājās organizēja plenērus. Ar draudzeni divas nedēļas tur dzīvojām, strādājām. Viņš mūs mācīja, bet ar reāliem dzīves stāstiem. Prasīja, kāpēc puķes zīmējam mālā, vai kādreiz esam redzējušas narcises mālā? Tajā laikā mēs nesapratām ne pasauli, ne sevi. Viņš iemācīja, ka māls ir dzīvs materiāls, ka tajā var redzēt visu. Ja tu vispirms analizē sevi, lietas, ko tu gribi likt iekšā, tad arī ir rezultāts. Attiecības auga, bija arvien lielāks prieks kontaktēties. Vasilevskis ir reāli mans pirmais dzīves skolotājs. Vienam ir prieks dot, otram gandarījums saņemt. Saprotu, ka viņš manā dzīves ceļā bija nolikts. Es noteikti nebūtu tā, kas esmu, ja nebūtu viņa. Viņš ir tāds cilvēks ar misiju dot, ar apziņu, ka tās lietas, ko tu zini ir jānodod tālāk. Tā es mācījos saprast materiālu, sevi un dzīvi.

Tu savus traukus nevirpo, kādēļ tāda izvēle?
Dzīvoklī man virpa nebija, bet gribējās sevi realizēt un darīju to tādos apstākļos, kādos varēju. Tā tas sākās. Man visu laiku dzīvē ir bijis tā, ka esmu satikusi īstos cilvēkus, dzīve pati likusi – darīsi tā, iesi uz to pusi. Šajā mirklī Aiga aizvien biežāk skaidro savu skatu uz dzīvi. Un es pieķeru sevi pie domas, ka tieši Aigas uztvere par lietu kārtību padara viņas radītos darbus tik unikālus un pat fascinējošus.

Citāts: “Es gribu pārdot savus darbus, nevis sevi. Bieži piedomāju, lai man naudas būtu tik, cik vajadzīgs. Ja tās ir vairāk, tad tu sāc apstāties gan fiziskā, gan garīgā attīstībā.”

Vai tavi darbi mainās līdz ar tevi?
Jā. Tā kā tas nāk no iekšējās pasaules, mainās arī darbi. Tie mainījās kad izveidoju ģimeni, kļuva praktiskāki. Jaunībā (Aiga smejas, ka jaunība jau laikam ir tagad) bija sarežģītāki, mākslinieciskāki. Bet es apzināti netaisu vienu un to pašu. Tāpat kā dzīve. Tu nevari pagātni vilkt sev līdzi visu laiku. Dzīves pieredze atspoguļojas jaunā kvalitātē. Ir arī mirkļi, kad jāmāk atteikties un piedot. Es esmu pārliecināta, ka savu darbu nevaru padarīt komerciālu. Es gribu pārdot savus darbus, nevis sevi.

Bieži piedomāju, lai man nauda būtu tik, cik vajadzīgs. Ja tās ir vairāk, tad tu sāc apstāties gan fiziskā, gan garīgā attīstībā. Tev vairs nav apmierinātības sajūtas. Parasti ej uz darbu, vienreiz gadā tev atvaļinājums un viss. Strādājot ar mālu tu uztaisi cepli un viens posms ir beidzies. Vari sākt ar jaunām idejām no jauna – dvēseli, sevi sadziedēt.

Ar kādām sajūtām tu, Lielvārdes meitene pārcēlies uz pašu leišmali Saldus novadā? Tas arī bija kā jauns posms?
Dzīve piedāvā divus ceļus. Viens vienmēr ir labs, bet otrs tāds, ka aci dur ārā. Un es kaut kā cenšos to pareizo arī iet. Kad iepazinos ar savu vīru, sapratu, ka viņš ir iekšēji ļoti labsirdīgs. Trīs gadus es apzināti nebiju meklējusi attiecības un gaidīju savu īsto. Ja vajadzētu, būtu gaidījusi arī septiņus gadus. Tajā laikā staigāju ādas biksēs ar nazi pie sāniem. Un viņš bija līdzīgs. Man nācās daudz pārvērtēt. Bieži izvēlējos satikties ar viņu, nevis braukt uz tirgu strādāt, nopelnīt. Attālums varēja mūs izšķirt, bet es piespiedu sevi atteikties no daudz kā, lai saglabātu savas attiecības.

Citāts: “Trīs gadus es apzināti nebiju meklējusi attiecības un gaidīju savu īsto. Ja vajadzētu, būtu gaidījusi arī septiņus gadus.”

Nevienā mirklī neradās šaubas, bet, ja nu viņš nav tas īstais?
Manās acīs mana dzīve ir ļoti noteikta. Es jutu un sapratu kāpēc tas cilvēks man ir dots. Tās nebija rozā brilles, bet apziņa, ka viņš manu brīvību neierobežos. Šaubas nebija nevienā mirklī.

Un tomēr laulības, pārcelšanās, tas ir nopietns solis?
Es viņu nostādīju fakta priekšā. Man nācās aiziet no darba Rīgā un tiku nolikta izvēles priekšā, vai strādāt par veikala vadītāju galvaspilsētā, vai pārcelties pie viņa. Ja būtu palikusi Rīgā pazaudētu saikni gan ar Latgali, gan toreiz topošo vīru. Izvēlējos ceļu, kas manai iekšējai būtībai būtu labākais. Pilsētas burzma man nepietrūkst. Mājās esmu radījusi savu vidi un nav nozīmes vai atrodies Kurzemē vai Latgalē. Šeit ir miers, mani neviens nedzen pelnīt – pirkt, pelnīt – pirkt. Arī mammas nepietrūkst, jo vienmēr man ir dota brīvība. Ja nepieciešams, sazvanāmies. Bet cilvēkus, kuri tev jāsatiek, tu satiec konkrētos attīstības periodos. Nav nozīmes, kur tu atrodies. Nē, vientuļa es nejūtos. Daudz strādāju arī ar sevi. Es visu laiku ar sevi cīnos. Visgrūtāk utis ir meklēt sevī, saprast, ka tikai tu pats esi pie konkrētās situācijas vainīgs un ko tev no tās ir jāmācās. Zinu, ka kaut kad tā dzīves puzle saliksies, tikai jābūt pacietīgam. Emocionāli cilvēks var nomirt katru dienu, gadu un tad atkal sākt no jauna. Cits šo sajūtu meklē piedzeroties, bet tas atstāj tukšumu. Es nostādu sevi tādā nulles pozīcijā un jautāju – kas paliek? Ko vēl ir jāizdara?

Vai dēla piedzimšana to mainīja?
Principā nemainīja. Praktiski protams, bērns, tas ir apgrūtinoši. Tava fiziskā brīvība ir ierobežota, bet emocionāli tā nav. Es uzskatu, ka sievietei nav jāvelta visa sava dzīve tikai bērnam, vīram utt. Sievietes būtība ir dot, mīlēt, bet ne ziedot. Es cenšos emocionāli pārāk nepieķerties savam dēlam. Viņš ir nācis caur mani pasaulē, bet man nepieder. Tādēļ daru tā, lai viņš sajūt un apzinās arī savu “aizmuguri” – tēti, omas u.c.

Bet kas tevi atbrīvo, relaksē?
Kurinu cepli viena pati un gūstu kaifu. Ir agrs rīts, es esmu viena. Apkārt ir daba, uguns, ceplis. Sēdi tādā tukšuma bedrē un zini, ka kāds posms ir noslēdzies.

Citāts: “Sievietes būtība ir dot, mīlēt, bet ne ziedot.”

Un klasiskās sieviešu lietas? Tev kādreiz ļoti patikta iepirkties īpaši second hand veikalos.
Iepirkties man vairs nepatīk. Nejūtu piepildījumu pēc tam. Man patīk praktisks apģērbs. Melns ir ļoti praktisks. Man ir viena melna kleita, kas der visam, gan kāzām, gan bērēm. Vienmēr ir ko vilkt mugurā un es varu nodarboties ar ko citu, nav jāskrien pa bodēm.

Tu bieži saki, ka jūti? Vai sen tas tā?
Man bija kādi pieci vai seši gadi, kad atgadījās briesmīgs notikums, ko varu saukt par lūzuma punktu. Pirms tam mamma daudz stāstīja par Dievu, lasīja Bībeli. Pēc piedzīvotā sekoja visa garīgā noliegums, bet tad sāka dažādas lietas risināties. Atceros, ka pēc šī lūzuma punkta gulēju gultā, skatījos uz globusu un domāju, kas ir aiz tā. Ir vēlme saprast, bet nevari to izprast. Šobrīd zinu, ka vēlos aiziet no šīs pasaules ar mieru, zinot, ka kaut kas ir palicis aiz manis, esmu sapratusi, kāpēc te esmu bijusi, kāpēc dzīve mani virzījusi tur, kur esmu. Vēlos to nodzīvot tā, lai šī ir pēdējā un man vairs nebūtu jāatdzimst.

Aigas sapnis ir uzcelt Ēku, kurā būtu nodrošināts viss, lai varētu notikt plenēri. Viņa jūt, ka tuvāko gadu laikā šo sapni izdosies realizēt. Un kādu neizskaidrojamu apstākļu dēļ arī man rodas sajūta, ka viņai izdosies.

Dalīties.

4 komentāru

  1. Līga Rozentāle on

    Fantastiski trauki! No šādas māla bļodiņas grūbu putrai ir īpašs smeķis un zāļu tejas no šādām krūzītēm iegūst dievīgu aromātu :)<br>Pati trauku radītāja Aiga pēc intervijas izlasīšanas šķiet tik vienkārša, dabai tuvu stāvoša personība, bet ar 'rozīnīti'- gluži kā viņas darbi.

  2. "Sievietes būtība ir dot, mīlēt, bet ne ziedot." – ļoti patīk šī doma. Latviešu sievietes lielākoties ziedojas un jūtas par to nelaimīgas, pazaudē sevi un izrādās, ka tas nevienam tā īsti pat nav vajadzīgs 🙂

  3. Aigai nav nemaz tik daudz gadu, bet no viņas izstaro tāds miers. Izskatās, ka viņa nekur nesteidzas, jo zina, ka notiks tā, kā jānotiek.

Atstāt Ziņu