Parastā attīstības ciklā meitenes uz pirmajiem randiņiem sāk doties gados padsmit, nu apmēram vecumā no 14-…. gadiem. Ar mani parasti daudz kas mēdz notikt ne tā kā pieņemts, tāpēc manā dzīvē pirmais randiņš apmēram 30 gados.
Iesākums visai parasts – sarakstīšanās kādā iepazīšanās portālā, sazvanīšanās, randiņa norunāšana. Viss kā nākas.
Ko dara meitenes pirms randiņa? Protams, ka saved sevi kārtībā un uzpošas!, ok., darām to!
Arī šajā jomā man parasti ne tā kā ierasti – iesākumā jāsaved kārtībā nadziņi – sakopjam, nolakojam. Ķeramies klāt pie sejas – uzacis utt., meklējot lūpeni somiņā, mazliet nobružājas nagu laka.
– Es aizmirsu pateikt, ka lūpenes meklēšana somiņā ar svaigi nolakotiem nagiem nav tā labākā nodarbe – tā draudzene, kura man palīdz uzposties.
Nu neko darīt, jāsaglābj kas vēl glābjams.
Randiņa laiks tuvojas……
Pa vidu pucēšanās nodarbei vēl piezvana vīrietis
– Es Tevi jau gaidu. Kur Tu esi noslēpusies?
– Man vajag vēl mazliet laika. Bik uzgaidi – nevainīgā balsī nočivinu telefonā.
Turpinām uzpošanās procedūras. Iekšēji nervozisms – grrr….. gaida!……
Pēc kāda brītiņa vēl viens zvans
– Ilgi vēl?
– Minūtes 15!
Ok, beidzot ar visām ķibelēm un to novēršanas pasākumiem – nobružātiem nagiem un attiecīgi saglābjot dizainētiem nagiem, uzkrāsota mazliet, dodos ceļā.
………Mans sapnis – vīrietis sagaida mani kafejnīcā. Ir pasūtījis tēju un vēl kaut ko. Es ienāku. Viņš ierauga. Pieceļas. Atvelk man krēslu, palīdz novilkt mēteli, apsēžos. utt. …..
Realitāte – ienesos kafejnīcā, jo kavēju, taču neviena līdzīga foto redzētajam vīrietim nav! Vērtējošs skats uz visiem kafejnīcā esošajiem – nu nav! Kāds vīrietis pusdieno. Pavērosim! Nē, nav vis īstais. Vēl kāds zvana pa telefonu un cītīgi pārspriež kaut ko saistītu ar mašīnām, cik var nojaust no dzirdētajām frāzēm. Tā kā sēž ar muguru pret mani, īsu brīdi vilcinos – viņš? Nodefilēju garām viņa galdiņam. Nē, nepievērš man nekādu uzmanību. Iespējams, ka nav viņš, tomēr lai pārliecinātos, uzjautāju
– Vai Jūs esat…….?
Vīrietis izbrīnīts paskatās uz mani un papurina galvu – nē. Un turpina saruna pa mobilo.
Nesagaidīja – nodomāju. Eh! Nu labi.
Vēl viens zvans
– Kur Tu kavējies?
– Kur Tu esi?
– Mašīnā.
– Kādā? Kur? – esmu mēreni šokēta.
– Pie kafejnīcas…..
Ok. Izeju. Izkāpj. Ieraugu. Nja…. nu nekas, būs labi. Cilvēks kā jau cilvēks.
Ieejam kafejnīcā
– Ko dzersi? Ko pasūtīt?
– Tēju. Un Vecrīgu.
Ok. Nonākam līdz galdiņam. Krēslu man neatvelk, apsēsties nepiedāvā, mēteli ar nepalīdz novilkt….. Prātā ielieku viņam pāris mīnusiņus un pie viena nosecinu – neizstrādā randiņa scenāriju! Lai viss norit savu gaitu.
Dzeram tēju, runājamies. Militārists – brr…. iekšēji mazliet noskurinos. Nu ok, kam negadās. …. Mednieks – brrrr…. noskurinos vēlreiz, nu labi, pieņemsim……. Interesē psiholoģija – ō, vismaz viena kopēja tēma ir! Mācījās koledžā – ok, arī pazīstami. Kādu laiku apspriežam mācību procesu un pasniedzēju tipus…….
– Jā, bildē Tu esi pavisam savādāka – vīrietis nosecina
– Iedomājos mākslinieces tipu – gleznotāju utt – viņš turpina
– Nu jā, gleznot gan negleznoju, tomēr dzeju dažreiz rakstu – palepojos. Mazliet parunājamies par dzeju un grāmatu izdošanu.
– Nu tā kā iepazinušies būtu, man laikam jābrauc – vīrietis saka
– Ok, labi.
– Kad Tu atkal būsi šajā pusē?
– Apmēram pēc divām nedēļām.
– Tu varētu izkāpt manā pieturā….
– Ko es tur darīšu?
– Atnāksi pie mans ciemos.
– Hmmmmm……… – domāju, ko lai atbild /a iekšēji risinu apmēram šādu dialogu pati ar sevi – tā, ok, izkāpšu, ko es tur dabūšu? – sex, skaidrs. a vēl? – nezinu – vai es to gribu? – nezinu………./
– Es jau nekodos – vīrietis turpina
– Nnnnn……mmmmm…..ēēēē….. – mulstu un neko nezinu atbildēt
– Tu baidies no manis?
– Nu ja godīgi, tad man Tavs priekšlikums- izkāpt Tavā pieturā mazliet mulsina – godīgi atbildu
– Nu jā, es jau septiņus cilvēkus esmu apēdis – vīrietis mēģina jokot.
– Aha, un es būšu astotā – smejos.
Šķiramies uz nots, ka viņš man vēl zvanīs un pēc divām nedēļām sarunāsim ko un kā……
Nja….. labāk būtu, ja tomēr nezvanītu…..
P.S. Kļuva skaidrs, ko es meklēju vīrietī – romantiku un kavalierismu. Nu to, ka pasniegs krēslu, palīdzēs noģērbt mēteli…….. Nenogalinās dzīvniekus, a rakstīs par tiem, piem., dzeju …… Eh!
/Stāsts konkursam – To es vienmēr atcerēšos./
