irms trīs gadiem, 2010. gada augustā viņš ieradās Gruzijā kāda projekta ievaros, bet nu palicis tur uz dzīvi. Viņš īpaši nedomā, kas notiks tālāk un kur turpmāk būs viņa mājas. Agris Ziemelis ir ļoti aktīvs, viņa ikdiena ir krāsaina un piedzīvojumu pilna.
Kad un kā tu nonāci Gruzijā un ko tur šobrīd dari?
Uz Gruziju atbraucu kā brīvprātīgais – ‘Jaunieši Darbībā’ projekta “Explore Outdoor” ietvaros, kopā ar vēl pieciem jauniešiem no Latvijas. Tas bija 2010. gada augusts. Mēs ieradāmies popularizēt piedzīvojumu – ārpusmājas aktivitātes, kā, piemēram, pārgājieni vai spēles pie dabas. No visiem brīvprātīgajiem vienīgais paliku Gruzijā. Tagad dzīvoju Tbilisi, vadu tūrisma un teambuilding kompāniju, kurai nosaukums palicis Explore Outdoor – tāds, kāds bija brīvprātīgo projektam.
Kādi bija tavi uzskati par Gruziju pirms došanās tur, un, kādi pirmie iespaidi, ierodoties?
Pirms braucu šurp, īpaši neinteresējos un neko daudz nezināju par Gruziju. Par cik karš ar Krieviju bija 2008. gadā, divus gadus pirms manas došanās tur, likās, ka būs redzamas kādas sekas. Bet, kad ierados, sapratu, ka vizuāli kara pēdas nav redzamas ne vidē, ne cilvēkos. Tas, ko novēroju – mums tiek pievērsta liela uzmanība, visur kur gājām uz mums skatījās un likās, ka mēs viņiem nepatīkam, bet tā ir tikai interese. Latviešus Gruzijā ļoti ciena.
Pastāsti par gruzīnu tradīcijām, kādas tās ir un, cik lielā mērā tās tiek ievērotas?
Gruzija ir ļoti reliģiska tauta. Viņu tradīcijas varētu saukt par novecojušām, bet tajā pašā laikā viņi tās joprojām ievēro. Viņiem svarīga galda kultūra, visi ir pretimnākoši – palīdzēs, kad esat apmaldījies. Tradīcija ir baznīcas apmeklējumi un gavēņa ievērošana pirms svētkiem (2-3x gadā). Izteiktāk tas ir laukos, tur vēl cilvēki dzīvo pēc likumiem un tradīcijām, kuras ir 500 un vairāk gadus vecas.
Kas ir tas, ko tu vēl joprojām nespēj saprast gruzīnos, viņu dzīvesveidā un viņu kultūrā un ko ir grūtāk pieņemt?
Noteikti nevaru samierināties ar to, kā viņi piesārņo savu dabu, neprot stāvēt rindās vai viņu smēķēšanu sabiedriskās vietās. Bet, dzīvojot šeit, pie tā ir jāpierod. Protams, vieglāk saprasties ar “modernajiem Gruzīniem” – tā es viņus dēvēju. Tie ir tie, kas ir pabijuši Eiropā vai Amerikā, mācījušies tur vai pat dzīvojuši. Zinu, ka viņi paši pēc tam nevar vairs saprast klasisku Gruzīnu un viņa domāšanu.
Ir arī lietas, kas mums būtu jāmācās, kaut vai vienkārši palīdzēt kādam atrast pareizo ielu vai pateikt, kad nāks autobuss.
Bet domāju, ka gruzīniem tikpat grūti būtu Latvijā, viņiem būtu jāpierod pie mūsu vēsās attieksmes.
Kāds ir gruzīnu cilvēks, kā tu viņu raksturotu? Un, kā veidojās tavas attiecības ar vietējiem?
Personīgi es ātri apjautu un sapratu, kas ir tas ko gruzīni ciena, zinu, kā iepazīties. Viņi ir sajūsmā, ka mēģinu ar viņiem runāt gruzīnu valodā. Esmu iemācījies viņu galda kultūru, pat pāris dziesmas.
Viņi bieži saka tik daudz labas lietas par Latviju, ka vienkārši nekas cits neatliek, kā teikt komplimentus pretī.
Ar gruzīniem nav grūti sadraudzēties, visi esam cilvēki un viņi saprot, ka mēs esam no Latvijas, kur dzīvesveids ir atšķirīgs.
Visi runā arī par gruzīnu vīniem un virtuvi – ko Tu vari teikt šajā sakarā, vai izbaudi to?
Es gan esmu alus piekritējs, bet esmu iecienījis viņu (Melnos) sarkanos pussaldos vīnus. Gandrīz katru dienu un joprojām taksometru vadītāji man prasa, kā man garšo viņu vīns, protams, es saku, ka ļoti. Arī par alu prasa, bet tad es atmetu, ka: „Paliekam pie tā, ka gruzīniem ir labs vīns, jo latviešu alus man garšo labāk!”
Runājot par ēdieniem, personīgi man, mīļākais ir Ostry – nedaudz ass gaļas ēdiens, līdzīgs Gulaša mērcei. Protams, nevar nepieminēt tādus ēdienus kā Mtsvadi “Šašliks”; Hačapuri – siermaize un hinkāļi – lieli pelmeņi.
Kā esot tur, tev pietrūkst no Latvijas visvairāk? Un, vai tu plāno atgriezties Latvijā?
Laikam jau latvieši un latviešu valoda, bet es cenšos braukt uz Latviju vismaz trīs reizes gadā un pie manis bieži ciemojas draugi un draugu draugi no Latvijas – vienmēr visiem prasu atvest arī kādu latviešu aliņu!
Pagaidām neplānoju – pat daudziem saku, ka vispār neplānoju. Bet arī Gruzijā neplānoju palikt uz dzīvi. Pagaidām pietiek ar atvaļinājumiem un brīvdienām, ko pavadu Latvijā – laba daudz nevajag.
