Piedod, Sigulda, bet man jāatzīstas. Rudenī Tu mani nevilini. <br />
<br />
Jā, zinu, ka vārdi Zelta Rudens automātiski liek domāt par Siguldu, bet, pilsēta, mīļā mana, piedod, es rudenī metu Tev līkumu. <br />
<br />
Rudens mani uzrunā, tas manu dzīvi krāsainām kļavlapām stāsta, par punktiem kastaņus metot. Kādiem punktiem! Daudzpunktiem! Iz emociju pārpilnības, iz krāsu košuma, punktu likt roka neceļas. <br />
<br />
Bet Sigulda rudenī ir vienkārši katastrofa. Ja spētu tā izolēties, tad, protams, teiktu – brauciet, tik pasakainu dabu rudenī, reti kur vēl atrast var, bet…. Nu jā, un te ielaužas tas Mans Bet, kura dēļ es septembra beigās un oktobra sākumā Siguldā nerādos. Jau kādu laiku. <br />
<br />
Vienā vārdā – Cilvēks. Uztversim to kā abstraktu apzīmējumu. Cilvēks rudenī Siguldā, kurš pilnu somu skanošām pudelēm un čaukstošām čipsu pakām piebāzis, dodas uz Gaujas senleju rudeni baudīt. Miskasti slinkums meklēt, lai tā pudele tepat paliek, un naivais – viņš domā, ka čipsu pakas un pārējie iepakojumi viens-divi dabā sadalīsies. Vai viņš maz redz Rudeni? <br />
<br />
Un iet otrs Cilvēks. Un ko viņš redz? Lapas un pudeles. Lapas un tukšus papīrus. Samīdītas lapas. <br />
<br />
Varētu jau pārmest, ka es nemāku abstrahēties. Un skatīties aiz Cilvēka atstātajām pēdām. Bet kam man tas? Sigulda, es nākšu pie Tevis ziemā, bet tagad, rudenī, es došos pie Gaujas, klusumā, un sūtīšu Tev sveicienus, ķer! Šī kļavas lapa par laipno sagaidīšanu tālajā 1996. gadā. Šī liepas lapa par pirmo mīlestību, par tauriņiem vēderā.. Šī ozola spēcīgā lapa par tik daudzajiem iedvesmas brīžiem. <br />
Gauja būs mūsu pastnieks. Katru rudeni. Vislabākais un ātrākais. <br />
<br />
Ja Vecpiebalgai kāds lūdza piedošanu par rozēm… Man jālūdz piedošana Siguldai par ignorēšanu. Ignorēšanu Tavā visskaistākajā laikā, kad senleja tērpjas trejdeviņu krāsu gammā, kad Turaidas pils lepni slejas zilajās atvasaras debesīs, un visi koki apkārtnē pieskaņo tērpus tai, kad bērnu smiekli kā cīruļa treļļi skrej augstu gaisā, ik kastani lasot. Piedod. <br />
Piedod, Sigulda…
Dalīties.
4 komentāru
Rudens Siguldā ir skaists. No augšas. Pa rudens lapām Siguldā nekad neesmu bridusi. No augšas uz to skaistumu gan esmu skatījusies. Skaists skaistums visapkārt. Brist pa lapām, sausām un slapjām, bet krāsainām, var visur kur. No augšas uz tām skatīties, var tikai Suguldā… Pilnām kabatām kastaņu no citurienes.<br> Šoreiz Siguldai tev nav jāpiedod, bet tiem šmuļiem gan. Šmuļiem un muļķiem, kas nesaprot, ka lapām vajadzīgs gaiss. Caur tām plastmasām iet gaiss? Šmuļi uz lapām pat neskatās, jo viņiem tik vien vajag kā atkal pilnu pudeli, jo tukšā jau izmesta. Uz lapām. Bet mēs skatāmies uz krāsainām rudens lapām. Visur. Arī tad, ja ne Siguldā no augšas.
Neesmu siguldiete, un reti tur esmu. Varbūt tādēļ man gan Sigulda rudenī ļoti patīk. Katru gadu cenšamies aizbraukt. Cilvēku ir ļoti daudz, tas gan, bet skaisti tur patiesi ir! Nekur citur rudenī nav tāds zelta rudens- Gaujas senleja, Turaidas pils. Mums jālepojas, ka ir tik brīnišķīga vieta Latvijā!
Vienkārši ir jau tādas vietiņas siguldā, kur tūristi mazāk ieklīst :), tad uz tām var aizčāpot.
Ieva, ir, ir tādas vietiņas. Kādreiz, kad Siguldā dzīvoju, tik uz tādām mukām, tādām, par ko tūristi nezina. <br>Bet tagad, kad nu jau piecus gadus Siguldā tieši nedzīvoju, izvairos rudenī uz turieni braukt. Es rudenī iztikšu bez masām. <br>Rudens ir visur, kā Gunta saka, un nebūt ne mazāk skaists, tik jāprot saskatīt.