Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunogadu. Darbaholiķi vēl cenšas padarīt visus nepadarāmos darbus, lai saņemtu savas nemierīgās sirdsapziņas uzslavas, bet pārējie cenšas iekārtoties, lai piepulcētos bērniem garajās brīvdienās no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam. Daudziem tas izdodas un viņi nebeidz slavēt savus lādzīgos šefus, bosus vai sevi pašus par cilvēkmīlestību, jo tāpat šajās dienās biznesā vairs nekas nenotiek. Klausoties radio, pamanu, ka runas vīrs bieži piemin, ka tas un tas šajā darba dienā notiek pēdējo reizi. It kā laiks mirtu, bet tas bija tikai kārtējais no četrarpus miljardiem riņķu ap sauli.
Dažādu pasugu speciālisti un nespeciālisti lūkojas uz visām pusēm, pagātnē un nākotnē, un izsaka gan vērtējumus, gan pareģojumus. Vai viņiem izdodas caur saduļķotajiem ūdeņiem saskatīt lietu būtību? Vai viņu atklāsmes ir tik spēcīgas kā Delfu orākula Pītijai, lai ielūkotos nākotnē? Arī es vēlos paskatīties mazliet atpakaļ un uz priekšu.
Esmu pasācis brīnīties, kāpēc pie mums bijušās sociālisma bloka valstīs, nu kaut vai Latvijā, nerodas jaunas mācības, kā veidot savādākus sabiedrības modeļus. Mēs samērā īsā laikā esam piedzīvojuši gan sociālisma sabrukumu, gan kārtējo kapitālisma krīzi. Pēc bada gadiem mēs iekodāmies it kā sulīgā ābolā, tikai serde tam bija iepuvusi, acis to nepamanīja, bet garšas kārpiņas gan to sajuta visā pilnībā. Mums pieder unikāla pieredze, lai izprastu cēloņus un sekas, tikai, mēs to neliekam lietā vai arī nojaušam, tikai neuzdrošināmies vai runājam joprojām čukstus.
Manuprāt, pienācis laiks nevis pārbūvēt sociālisma vai kapitālisma būdiņas, bet domāt, kā veidot humānisma sabiedrību. Tas nav nekas jauns, jo humānisma idejas un kustība jau pastāv, kam vērtību centrā ir cilvēks un zinātne. Veidot sabiedrību, kas patiesi ieklausās cilvēku, nevis atsevišķu indivīdu, vajadzībās un zinātnes viedajās balsīs. Līdz šim mēs pārāk esam klausījuši pašu cilvēku izdomātiem, liekulīgiem un samudžinātiem spēles noteikumiem. Būsim atklāti kaut vai pret sevi – vai šī paklausība vienmēr mums ir devusi prieku un gandarījumu?
Maestro Pauls ar dziesmām un skaņdarbiem bija sapelnījis miljons eiro. Viņš paļāvās uz banku, ka viņa darba augļi ir drošībā, jo zeķē glabāt esot vecmodīgi, nedroši un nesaimnieciski. Tā vienā balsī apgalvo baņķieru un valsts institūciju koris. Lasot par to, kas notiek ar maestro ieguldījumiem, pašlaik izskatās, ka patiesībā glabāt naudu bankā ir vecmodīgi, nedroši un nesaimnieciski. Var sarakstīt simtiem kontroles likumus un izveidot neskaitāmus fuktukus, taču neviens nepasargās saimniekus, ja atļaus spēlmaņiem šiverēt ar viņu naudu vai arī birokrātiem pēc saviem ieskatiem klapēt ciet bankas.
Laiks atkal izstrādāt modeli, kā banku industriju skaidri un saprotami sadalīt vairākās daļās, kā to izdarīja jeņķi pirms 80 gadiem. Manuprāt, pat trijās daļās, proti, zeķē, biznesā un spēļu namā. Lai tad pelnītājs pats pieņem lēmumu, kur likt savu naudu – vai kontos, no kuriem nekad nepazudīs ne santīms, vai biznesā, kas rada cilvēkiem un sabiedrībai derīgas lietas, vai spekulācijas un augļošanas riskā! Valsts atbildība kļūs daudz skaidrāka, tā daudz vienkāršāk varēs ķert zagļus.
Pēdējā laikā tik daudz runā par inovācijām. Mēs ar savu unikālo sociālisma un kapitālisma pieredzi varētu strādāt pie inovācijām humānismā. Radošu un laimīgu Jauno gadu!
(Publicēts arī lvportals.lv)
1 komentārs
Laimīgu šo gadu!<br> Raksts foršs. Tikai to nepiešamību pēc humānisma gan jau nesaskatīs, jo humānisms taču nav, latviešiem pēc vēsturiskām tradīcijām tak patīk kāptuz grābekļa, kāpt un kāpt, to, ka pastāv iespēja grābekli nolikt malā vai salauz, viņi neiedomājas, jo kāpšana uz grābekļa un zūdīšanās pēc tam sagādā tādu baudu…<br> Es domāju, ka varu tā teikt, jo reizē ar liesu tie mediķi no manis izņēma arī sirdi. Par medicīnu es saku tāpat kā padomju gados – es to pazīstu, mēs guļam kopā… vilcienā.<br> Te pieminētas darbaholisms. Jā, tas ir slikts, briesmīgs. Bet vai briesmīgāks nav alkoholisms, seksoholisms, reliģij – vā, nevaru izdomāt, kā izdomāt īsāku vārdu atkarībai no reliģijas. Bet mediķi jau skaļi nerunā par daudzām atkarībām…<br> pauls kaut kur teica, ka par banku nedienām atbildīga valsts. Var jau gadīties. Tikai, kas veido šo valsti? kaut kādi citi, kuri atbildīgi par citu uzkrājumiem? Teikt – man pazuda, ir ļoti vienkārši. Vai tad tā pazudusī atslēga, piemēram, pati pazudinājās un aizgāja, vai viņu kāds pazaudēja?