Vārda dienu svin: Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis

Patiess stāsts: ‘Es aizgāju’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Iepazināmies naktsklubā, viņš piesaistīja ar savām skumjajām acīm un atlētisko ārieni. Arī es viņam patiku. Mēs sākām satikties. Andris bija galants, īsts džentelmenis, ziedi randiņos, vienmēr man atvēra durvis, palaida pa priekšu, kafejnīcās izmaksāja, dāvanas. Lutināja. Uz viņa aizraušanos ar azartspēlēm un alkoholu pat nepievērsu uzmanību – tas nešķita nekas briesmīgs.

Tad es paliku stāvoklī, ļoti pārdzīvoju un raudāju, bet Andris mani mierināja un teica, ka tagad mūs vairs nekas nespēs šķirt un vienmēr paliksim kopā. Es biju laimīga, jo ko gan vairāk sieviete varētu vēlēties. Grūtāk bija to pateikt vecākiem, jo es nebiju pilngadīga. Tomēr viņi samierinājās ar šo faktu, kaut gan bija pret šīm attiecībām.

Biju grūtniecības septītajā mēnesī, tieši manā 18 gadu dzimšanas dienā, kad pirmo reizi  saņēmu spēcīgu sitienu pa seju. Par to, ka biju izvārījusi pārāk karstu zupu. Es neraudāju, jo pārsteigums bija tik liels, ka nezināju kā uz to reaģēt – tas šķita tik absurdi, bet viņa dusmas bija īstas.

Nākamajā dienā viņš man atvainojas un attaisnojās ar to, ka automātos bija paspēlējis lielu summu, jo bija gribējis laimēt naudu, lai man nopirktu dārgu dāvanu uz dzimšanas dienu. Nākamajā dienā es to arī saņēmu – dāvanu karti apģērbu veikalā 150 Ls vērtībā. Man sāpēja, tas ka man bija sabojāta dzimšanas diena. Man sāpēja tas, ka viņš bija spējīgs man iesist. Negribēju pieņemt šo dāvanu un aizvainoti to nometu uz galda… Ziniet, sāp tikai pirmais sitiens, nu mazliet arī otrais, pēc tam vairs nē…

Tai pat vakarā savācu mantas un devos prom pie vecākiem. Pusceļā viņš mani noķēra un uz ceļiem raudādams lūdza piedošanu. Man patiesībā bija kauns mammai un tētim atzīt, ka viņiem bijusi taisnība un es atgriezos atpakaļ pie Andra.
Viss bija skaisti, viņš atkal par mani rūpējās, pēc mēneša apprecējāmies un abi gaidījām lielo notikumu – mūsu dēliņa piedzimšanu.

Tas bija rudens, man sāpēja paribē, pēdējais grūtniecības mēnesis, kad vīrs ieradās piedzēries kopā ar diviem draugiem un paziņoja, ka viņi te paliks pa nakti. Mums bija plašs vienistabas dzīvoklis. Es jutos slikti un pateicu, ka varbūt labāk nē. Viņš sāka smieties, izstūma mani draugu priekšā, paziņojot, ka šī kuce viņu komandējot. Par mani smējās, viens no viņa draugiem noraudzījās uz mani līdzjūtības pilnām acīm un Andrim paziņoja, ka ies mājās. Uz to sašutumā tika protestēts, ka tagad zoli nevarēs paspēlēt. Promejošais vīrietis norādīja uz mani un pateica, lai es spēlējot viņa vietā. Es tiešām lieliski protu zoli, vīrs to zināja un tā es tiku pielikta spēlēt. Pieļāvu lielu kļūdu – es uzvarēju Andri, atstājot vairākārt viņu zaudētājos…

Sāpēs lokoties, Andra kliedzienu pavadīta un vīriešu smiekliem skanot, es aizrāpoju līdz vannas istabai, paņēmu divas paciņas pretsāpju tabletes un izdzēru – gribēju nomirt. Es vairs tā nespēju. Dēlēns tomēr gribēja dzīvot un rezultātā es visu izvēmu. Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, bet attapos guļot gultā, man blakus sēdēja Andris, kurš smaidīja. Viņš teica, lai neļaunojoties uz viņu un lai vairs nedomājot nogalināt viņa bērnu. Tālāk viss ritēja tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Piedzima dēls, vīrs piedalījās dzemdībās. Es cerēju, ka nu viss būs savādāk. Bija arī. No pārtikušās dzīves nokritām uz izdzīvošanas minimumu. Vīrs zaudēja darbu, sāka piestrādāt visādos gadījuma darbos, iegūto naudu nospēlēja automātos, sāka lombardā ieķīlēt mantas no mājām, kuras vairs nevarēja izpirkt.

Puikam bija divi mēneši, kad atradu iespēju strādāt par apkopēju. Palūdzu Andrim, lai zēnu pieskata, viņš bija ar mieru, jo pēdējo mēnesi knapi iztikām. Labi, ka vecāki no laukiem ik nedēļu sūtīja kartupeļus, piena produktus un dārzeņus, tas glāba mūs no badošanās. Reiz atgriežoties no sava darba, ieraudzīju, ka bērnam visa mute ap knupi asinīs. Es pārbijusies jautāju, kas tas ir, uz ko saņēmu vienaldzīgu atbildi: “Viņš skaļi brēca”. Puikam ar knupi bija pārsista lūpiņa. Turpmāk mazo ņēmu līdzi uz darbu.

Laiks gāja uz priekšu, es biju kļuvusi par pelēku būtni, par sevi vairs nerūpējos, tikai par bērnu un vīru. Andrim tas patika, tāpēc brīdī, kad paziņoju, ka gribu atsākt mācības, no viņa puses bija liels protests. Viņš uz mani kliedza un paziņoja, ja iešu mācīties, viņš bērnu neskatīšoties, lai es pati domājot, kā to izdarīt. Es gāju uz skolu un ņēmu puiku līdzi. Mājās aizvien biežāk sāka izcelties skandāli, es pamazām, uzsākot skolas gaitas, biju atguvusi pašcieņu un vairs nebaidījos atbildēt pretī. Es viņu vairs nemīlēju un klusībā domāju, ka pabeigšu skolu un iešu no viņa prom, jo iegūstot pilnu vidējo izglītību, radīšu iespēju atrast labāku darbu. Viss izvērtās savādāk.

Andris bija atradis jaunu darbu, saņēma labu algu. Reiz atnācis mājās viņš naudu man iesvieda sejā un teica, ka gribot anālo seksu. Es uz to nereaģēju. Dēls sāka raudāt un es aizgāju zēnu nomierināt. Tiku parauta aiz matiem, ar pavadošo kliedzienu, lai beidzu „lutināt to kverpli”. Sitiens pēc sitiena, es sajutu sāļu garšu mutē – asinis. Bērns jau histēriski kliedza. Andris piegāja pie viņa un iecirta zēnam pliķi. Nezinu, kas ar mani notika, bet paķēru no virtuves nazi un ārprātīgā balsī kliedzu, lai liek zēnu mierā. Paņēmu turpat līdzās esošo telefonu un teicu, ka saukšu policiju. Vīrs mierīgi pielika roku pie bērna kakla un sāka to žņaugt pasakot: “Gribi šo kverpli dzīvu redzēt, tad noliec telefonu un nazi un ļauj man tevi tikai izdrāzt.” Es neticēju, ka viņš varētu nožņaugt pats savu bērnu, bet redzot, ka dēla seja kļūst zila, balss pazūd, es pakļāvos vīra prasībām.

Viņš aizmiga, bet es raudot saģērbu bērnu un skrēju uz policiju. Man bija vienalga, ko par mani padomās kaimiņi, vecāki, paziņas, draugu man vairs nebija, bet arī tas bija vienalga. Vienīgais, ko gribēju – nogādāt bērnu drošībā. Policijā pret mani izturējās iejūtīgi, izsauca ātro palīdzību.

Man ilgi bija bail iet pa ielām, vīrs zināja, kur esmu un vairāk kārt ieradās lūgt piedošanu. Es vairs nepiedevu. Redzēju viņa acīs dusmas, kuras viņš tik tikko valdīja, un arī tikai tādēļ, ka man līdzās bija brālis, kurš gan miesās, gan spēkā bija spēcīgāks par Andri.

Tālāk sākās tiesas process par laulības šķiršanu un bērna aizbildniecības piešķiršanu. Andris iestājās par to, ka vēlas bērnu satikt četras reizes mēnesī un bez manas un sociālā darbinieka klātbūtnes. Tiesa šo viņa prasību noraidīja, uzsverot, ka viņš ar bērnu varēs tikties tikai trešās personas klātbūtnē un pirmo pusgadu tikai divas reizes mēnesī. Bijušo vīru šāds lēmums neapmierināja un viņš pēc tiesas mani notvēra nelielā ieliņā, kur nebija cilvēku, un, piespiedis pie sienas, sāka žņaugt. Ziniet, sāp tikai pirmajā momentā, pēc tam pārņem patīkams siltums, tīkama gaisma – nesāp. Man paveicās, kāds tomēr gāja pa to ielu un es tiku palaista vaļā.

Tā bija pēdējā reize, kad ar viņu runāju. Savas tiesības tikties ar bērnu viņš neizmantoja. Ir pagājuši jau septiņi gadi. Pirms pusgada viņu nejauši ieraudzīju uz ielas, burtiski gandrīz virsū uzskrēju – viņš mani nepazina.

Dalīties.

Atstāt Ziņu