Vārda dienu svin: Austris

PATIESI STĀSTI: Kā vecāku šķiršanos uztver bērni?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ad ģimenē, kurā ir bērni, vecāki izlemj šķirties, tas vairs neattiecas tikai uz viņiem abiem. Šo lēmumu jāsaprot un jāpieņem arī viņu bērniem. Un tieši bērniem šoreiz gribējām pievērst lielāku uzmanību. Kā šī situācija izskatās no viņu puses? Ko bērni izjūt brīžos, kad vecāki strīdas, pārdzīvo, solās šķirties vai to patiešām izdara? Uzklausījām divus patiesus stāstus un geštaltterapeites-psiholoģes Daces Caicas (Freibergas) komentāru, lai mēģinātu saprast bērna izjūtas un to, kā rīkoties vecākiem?

Vecāku šķiršanās bērniem (neatkarīgi no vecuma) nekad nav viegla. Bērni var justies nomākti, viņus var mocīt vainas apziņa vai arī, līdzšinējai dzīvei izirstot, tie var justies pilnīgi zaudējuši zem kājām pamatu. Ļoti bieži bērniem, kuru vecāki šķirās, skolā ir neiedomājami grūti sniegt atbildes vai rakstīt esejas par tēmu, kas saistītas ar ģimeni. Bērns gluži vienkārši nespēj aptvert, kas un kāda tagad, kad vecāki šķirās, ir viņa ģimene. Viņam nav ko atbildēt uz jautājumu: Ko jūsu ģimene dara kopīgi sestdienā? Neies tak’ teikt, ka abas ar māsu cenšamies netraucēt viņiem izplūkties un beidzot salabt.

Daži bērni vecāku šķiršanos pārdzīvo smagāk, citi- vieglāk. Turpmākās dzīves sakārtotībai ļoti svarīgi ir divi jautājumi:
1. Vai bērnam tiek nodrošināta iespēja pavadīt laiku kopā ar ikvienu no vecākiem?
2. Vai abi vecāki spēj pēc šķiršanās saglabāt mierīgas, cieņpilnas savstarpējās attiecības?

Svarīgi!
Ideālā variantā, vecākiem par lēmumu šķirties vajadzētu bērniem pateikt kopīgā sarunā. Tādējādi bērniem nebūtu jāuzklausa divi atšķirīgi viedokļi. Ieteicams abiem vecākiem iepriekš sagatavoties, lai saruna nepārtaptu par skaļu, neprognozējamu savstarpējo attiecību noskaidrošanu.
Uzzinot, ka vecāki gatavojas šķirties, bērns vispirms raizējas par to, kā šķiršanās ietekmēs viņa turpmāko dzīvi. Tāpēc vecākiem ir jābūt gataviem viņam to detalizēti (cik vien tas ir iespējams) izstāstīt.
Uz bērna jautājumiem „kāpēc tā notika?”, vecākiem jābūt gataviem atbildēt atkal un atkal – ne tikai vienu reizi, bet atkārtoti vairāku mēnešu garumā un, ja bērns jautā- katru vakaru.
Bērniem noteikti jāatgādina, ka viņi nav vecāku šķiršanās iemesls. Piemērs: „Mēs ar māmiņu tevi mīlam un mīlēsim vienmēr. Tu nekādā ziņā neesi mūsu šķiršanās iemesls. Mēs vienkārši nespējam darīt viens otru laimīgu”.
Ja vecāki nolemj kādu laiku padzīvot atsevišķi, oficiālu šķiršanos nenoformējot, bērnam vajadzētu zināt konkrēti, cik ilgi ( nedēļu, pāris mēnešus, līdz ziemassvētkiem) šāds stāvoklis varētu turpināties.

Vairumā gadījumu bērni noteikti protestēs un vēlēsies sīkākus paskaidrojumus. Labāk būtu bērniem minēt tādus šķiršanās iemeslus, kādus tie jau nojautuši iepriekš, nekā izmisumā paziņot kaut ko pilnīgi jaunu un šokējošu. Piemērs: „Jūs jau bieži esat dzirdējuši mūs vakaros strīdamies; Jūs jau droši vien redzējāt, cik nelaimīgi mēs jutāmies iepriekšējā atvaļinājuma laikā; Jūs jau droši vien esat pamanījuši, ka pēdējā laikā…..” u.tml.

 

Kristīne ( 23 gadi), vecāki izšķīrās pirms pieciem gadiem

Vecākus atsvešināja attālums
Mūsu ģimenes dzīve iegrozījās tā, ka es, brālis un mamma dzīvojām Latvijā, bet tētis – ārzemēs. Sākumā tas bija pat interesanti un likās labi. Ciemošanās, ceļojumi, viss jauns, interesants, citāds… Tomēr, ilgi tas tā nevarēja turpināties. Attālumus vecākus attālināja. Sāka atšķirties viņu intereses, sadzīve, draugi utt. Un, pašos pamatos, viņi vairs īsti nemācēja sadzīvot – bija daudz strīdu.

Šis lēmums nebija pēkšņs un negaidīts, es to jau pamazām jutu, bet, protams, mirklī, kad tas notika, gatava tam nebiju. Tas bija dažas dienas pirms Ziemassvētkiem un bija ļoti, ļoti skumīgi un sāpīgi… Tētis atbrauca uz Latviju, salasīja visas savas mantas un aizbrauca prom uz ārzemēm. Togad Ziemassvētki bija ļoti smags un emocionāls laiks.

Nevienu nevainoju, bet man tomēr joprojām ir žēl tēta…
Tā kā biju blakus tad, kad vecāki strīdējās, redzēju kā viņi pārdzīvo, un kā to pārdzīvoja brālis, uzskatu, ka šāds variants viņiem ir daudz labāks. Ir vieglāk, ka neredzi mammu un tēti strīdamies, bet mierīgi dzīvojam savu dzīvi. Protams, uzreiz to bija grūti saprast un pieņemt.

Es nevienu nevainoju un dusmas neizjūtu. Viņi abi nemācēja sadzīvot, un neuzskatu, ka viens vai otrs ir labāks vai sliktāks.
Tomēr, man bija ļoti žēl tēta, jo viņš palika pavisam viens un ne savā dzimtajā zemē, un arī šobrīd man viņa ir tiešām žēl. Man šķiet, ka viņam vēl nav pārgājis pārdzīvojums un viņam ir grūti…

“Vecāki pēc šķiršanās nesarunājas, un diemžēl, no tā ciešam mēs – bērni.”

Attiecības ar vecāku jaunajām ‘otrajām pusēm’
Vecāku šķiršanās nozīmē, ne tikai pārdzīvot šo faktu, bet pieņemt un ielaist dzīvē jaunus cilvēkus. Manas mammas tagadējo vīru pazinu jau agrāk. Protams, kad viņš vienkārši bija ģimenes draugs, šis cilvēks man patika, bet tiklīdz viņš parādījās mammas dzīvē kā viņas vīrietis, attieksme mainījās. Sākumā saprasties bija ļoti grūti, jo es viņu nepieņēmu. Es pret viņu izjutu dusmas un man nepatika nekas, ko viņš dara, lai gan viņš manis, mūsu dēļ, centās cik spēja.
Tagad ar mammas jauno vīru attiecības ir labas un tuvas, to pašu nevarētu teikt par tēta jauno sievieti, bet domāju, ka to nevar salīdzināt, jo situācijas ir dažādas. Mammai ar vīru ir meitiņa, mana māsa, tas noteikti mūs satuvināja. Arī tas, ka viņi dzīvo tepat Latvijā un es bieži ciemojos pie viņiem. Tēta jaunās attiecības un sieviete man ir svešāki, jo gluži vienkārši mazāk kontaktējamies. Iespējams, vajadzīgs vairāk laika…

Vecāku šķiršanās ir sarežģīta, bet tā ir labāk…
Ikdienas dzīve pēc šķiršanās ir sarežģīta – pasākumi, svētki, izlaidumi, tas viss ir kā jāsaplāno. Mani vecāki pēc šķiršanās nesarunājas, un diemžēl, no tā ciešam mēs – bērni. Svētkos ir jāizvēlas tas, pie kura vecāka tu vēlies un arī vari būt, jāizdomā kā pakārtot svētkus, lai neviens nebūtu aizvainots, turklāt manā gadījumā sarežģīti ir arī tas, ka tētis dzīvo ārzemēs.

Ļoti bieži aizdomājos par to, ka, labprātāk dzīvotu ģimenē, kura nav šķirta, bet diemžēl, ne visiem tas izdodas. Un tagad, kad ir pagājuši 5 gadi tiešām saprotu, ka tā bija jādara. Sākumā galvā bija jautājumi: „ Tiešām?”, „Un jūs neko nedarīsiet? , „Kāpēc?”, „Vai mēs ar brāli ko varam mainīt?”. Tagad es saprotu, ka katra ģimene, katras attiecības un katrs cilvēks ir dažādi. Tu nekad nevari zināt, kā dzīve iegrozīsies. Viss, ko tev atliek darīt- saprast, pieņemt un dzīvot tālāk.
Es patiesi priecājos, kad redzu vecākus priecīgus, priecājos, ka viņi izbauda savas dzīves, lai arī vairs nav kopā..

Dana: Vecāki gandrīz izšķīrās, bet tagad tomēr ir kopā

Toreiz, kad vecāki gandrīz izšķīrās
Es toreiz gāju pamatskolā. Starp tēti un mammu strīdi bija bieži- tētis mīlēja iedzert, mamma tajās reizēs lamājās – manuprāt, tas bija visai tipiski tolaik visās padomju laikā dibinātās ģimenēs. Vismaz cik atceros no savas bērnības- kaimiņu ģimenēs bija tāpat. Taču bija reize, kad mamma tiešām nolēma šķirties, iemesls- tēta neuzticība. Atceros, ka man kā bērnam toreiz bija sajūta, ka tētis tagad ir jāienīst, ka viņš tagad ir ļauns un vispār- kā viņš tā varēja izdarīt pāri mammai un mums? Bija sajūta, ka viņš mūs pametis, nodevis, krāpis ne tikai mammu, bet arī mūs. Es no visas sirds ienīdu arī to otru sievieti, vēl toreiz domāju- tāds, lūk, ir naids, ja ir kāds cilvēks, ko neciešu, tad tā ir viņa- mūsu ģimenes izjaucēja. Jāatzīst, ka es visai miglaini sapratu, ko viņš izdarījis, protams, tajā laikā jau zināju, ka ir tāds sekss, bet neko vairāk. Par visu uzzināju no mammas- viņa šausmīgi pārdzīvoja, raudāja, no viņas es sapratu, ka viņš viņu krāpis un cik tas ir šausmīgi un, ka to nevar piedot. Mēs bērni, protams, bijām mammas pusē. Devāmies ar mammu prom no mājām- palikām pie omes. Man bija baigais uztraukums- ka tagad būs jādzīvo citā pilsētā. Bija tāda sajūta, ka mainīsies visa dzīve- sāku jau domāt, ka būs jauna skola, jauni draugi. Pat tāds nedaudz piedzīvojuma gars vienā brīdī pamodās, jo šķita, ka viss būs jauns un savādāks, varētu būt interesanti.

Bet tad tētis atbrauca mums visiem pakaļ, lūdza mammai piedošanu, un …mēs atgriezāmies mājās. Godīgi sakot, es biju vīlusies, ka mamma, kas tik ļoti pārdzīvoja unstāstīja, ka to nevar piedot nekad, tagad tik ātri piekāpjas. Man likās, ka viņa sevi neciena un mūsu dēļ tikai atgriežas un uzupurējas, lai mums, bērniem, būtu nodrošināta dzīve, bet man visu laiku prātā bija doma, ka tētis ir jāsoda, ka nevar tā vienkārši piedot…

Tagad. Vecāki joprojām ir kopā
Šobrīd, lūkojoties uz to, kas toreiz notika, es kā pieaugušas un jau pati kā mamma, vienkārši saķeru galvu to atceroties- pirmkārt, es uzskatu, ka bērnus tik dziļi vecāku savstarpējās attiecībās nedrīkst iesaistīt. Brīdī, kad es nostājos mammas pusē, es šausmīgi cietu, jo es tak tēti arī ļoti mīlēju un mīlu, un tas man kā bērnam, kā meitai, kurai ir ļoti svarīgas labas attiecības ar tēti, ļoti sāpēja. Tas šķiet pilnīgi absurdi, ka arī bērns šādā situācijā jūtas nodots un krāpts, lai gan neuzticīgs ir bijis vīrs savai sievai, ne jau bērnam. Man jāatzīst, ka vēl ilgi pēc šī precedenta man likās, ka mans pienākums ir tētim atgādināt, cik viņš ļoti mammai darījis pāri un „uzvaktēt”, lai tā vairs nenotiek. Pilnīgs murgs, vai ne? Nav taču mana darīšana, ar ko viņš guļ vai neguļ. Tagad pati par to šausminos..

Tomēr es tagad izprotu, kādēļ tāda situācija radās- tolaik taču cilvēkiem nebija tādas izpratnes, ko darīt ar savām emocijām un kā veidot savas attiecības, neiejaucot tajās bērnus, kas ne pie kā nav vainīgi un vēlas tikai vienu- mīlošus abus vecākus, un vienalga- vai dzīvojošus kopā vai šķirti. Un mammai nebija blakus atbalsta, kas palīdzētu tikt galā ar šo situāciju, tas ir tikai loģiski, ka viņa tās emocijas „izlika” uz bērniem un mūs tajā visā putrā iesaistīja.

                         “Tajās retajās reizēs, kad viņi sadūdojas kā balodīši, ap sirdi paliek ļoti silti…”

Taču, es melotu, ja teiktu, ka gribēju, lai viņi izšķiras. Man šobrīd ir patiess prieks, ka viņi par spīti visam ir kopā. Man ir abi vecāki, pie kuriem aizbraukt ciemos un manam bērnam ir abi vecvecāki – un abi ir zem viena jumta, un kad visi sabraucam pie vecākiem mājās, jūtamies kā viena liela ģimene- tā ir neaprakstāmi forša sajūta.

Lielākoties viņi tīri labi satiek, patiesībā viņi ir viens otram labākais draugs un atbalsta plecs. Tētis bez mammas nebūtu sasniedzis to, ko viņš ir izdarījis. Arī mammai tētis ir kā labākais draugs. Man grūti spriest, cik daudz starp viņiem šobrīd ir romantiskā dzirksts vai arī tur valda vairāk praktiskas, pragmātiskas attiecības, taču, ziniet, tā arī nav mana darīšana. Tomēr nenoliegšu – tajās retajās reizēs, kad viņi sadūdojas kā balodīši, ap sirdi paliek ļoti silti…
Ir, protams, periodi, kad atkal „spalvas pa gaisu” un mamma ieminējusies par šķiršanos, bet mana atbilde ir- ja tu vēlies, tad dari to! Es vairs nenostājos neviena pusē. Abi ir mani vecāki, abi ir ar saviem „dadžiem” kažokā, bet abus es ļoti mīlu un abiem esmu no sirds pateicīga par to, ka esmu uz šīs pasaules un ka esmu tieši tāda, kāda esmu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu