Vārda dienu svin: Marija, Marika, Marina

Pati, pati, visu varu pati!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Par šo blogu varat pateikties 28.decembrī gaidāmajam kolāžu vakaram un augusta žurnāla „Una” numuram. Vācu žurnālus, ko izmantot kolāžu veidošanai un, kā jau parasti šādās reizēs, kad pēc ilgāka laika paņem rokā kādu lasāmvielu, vienmēr atklāj ko jaunu. Tā manu uzmanību piesaistīja intervija ar basketbolistu Valteru mammu Zentu Valteri.

„Nevajag sievietēm būt visu varošām, visu darošām – jāmāk paļauties arī uz vīrieti. Atbildība par visu, ko neizdara otrs, un vēlme izdarīt to pašām, pierādot, ka es to varu, ir liela kļūda. Princips ir vienkārš – ja jau tu vari, tad dari! Diemžēl tas atbrīvo no atbildības otru cilvēku,” viņa saka.

Varu atzīties, es arī dažkārt gan attiecību, gan skolas, gan darba kontekstā esmu pieķērusi sevi pie domas: Līga, tu gadījumā nedari tagad bišķiņ par daudz un neesi iebraukusi ne tajā lauciņā!? Kur paliek tava sievišķība, kur paliek tava spēja ļauties? Kāpēc tu centies darīt visu!? Kāpēc tu dari citu vietā? Patiesībā tas notiek ļoti nemanāmi – iedevi mazo pirkstiņu, paņēma visu roku. Un tas parauj sev līdzi gluži kā lavīna.

Nu kā, dažkārt taču mums patīk domāt, ka zinām, kā vajag; zinām, ka izdarīsim labāk; dažkārt iedomājamies: ja ne mēs, kurš gan cits utt. Un tad mēs saņemamies un izdarām. Nenoliegsim, kādu brīdi mūs pat silda sajūta, ka mēs spējām PAŠAS izdarīt to un šito. Mēs tiekam apbrīnotas, uzteiktas, pašas gavilējam, jo esam atkal pacēlušas savu spēju latiņu. Sākumā domājam, ka turpmāk jau tā nedarīsim, tomēr, kā saka par lapsu kūmiņiem, kas zogas pie vistu būra: kas izdarīts vienreiz, tiks darīts atkal. Tā nu mēs pašas apzināmies, ka to spējam, bet cilvēks otrā pusē apzinās – viņa patiešām to var un, skat, skat, pat priecājas un lepojas ar to, nevis gaužas.

Un tad vienā dienā attopamies, ka atkal „dzenam to skrūvi sienā” un domājam – bet kāpēc gan es to atkal daru!? Tad sākam pukoties (visbiežāk to nepasakām skaļi, gribam, lai cilvēki nolasa mūsu domas un paši visu saprot), bet otrs cilvēks tevī raugās ar sejas izteiksmi: „Ko tu tagad man te pārmet? Tu taču pati to izdarīji, pati uzņēmies, pati teici, ka vari, un neliki nojaust, ka tevi šī situācija neapmierina!”

Patinot atpakaļ filmu, esmu vairākkārt attapusies situācijās, kad esmu mēģinājusi demonstrēt, ka varu visu un nonākusi līdz punktam, kurā jāsaka: „Stop!” Es negribu pārmest neko cilvēkiem, kas tobrīd ir bijuši pretim. Runa drīzāk ir par to, ka es pati neesmu pratusi un (varbūt arī) gribējusi (!) nodot atbildību par kaut ko otram cilvēkam, iespējams, neesmu bijusi gatava ļauties, ļaut otram uzņemties rūpes un atbildību.

Kā intervijā saka Zenta Valtere, ja tu visu vari pati, kam tev vīrietis?

Bet ziniet, kas ir interesanti, tā jau ir ne tikai attiecībās ar vīriešiem, tāds pats princips jau pastāv faktiski jebkurās attiecībās – starp draudzenēm, kolēģiem, darbiniekiem. Ja tu vienmēr izstreb citu ievārīto putru, tad visi zina, ka var darīt praktiski jebko, jo tu jau viņus tāpat piesegsi un izglābsi. Ja tu kādu laiku brīvprātīgi uzņemsies darīt dažādas lietas, drīz vien tas tiks uztverts kā norma un, jā, izmantots. Tā teikt, ir aitas, ir cirpēji!

Tāpēc, mīļās, mācīsimies paļauties uz citiem, mācīsimies neuzņemties atbildību par pilnīgi visu, kas notiek šajā pasaulē!

Dalīties.

Atstāt Ziņu