Gandrīz 600 lappušu garais romāns „Daiļās būtnes” ir pirmais amerikāņu rakstnieču Kami Garsijas un Mārgaretas Stolas kopdarbs. Lai gan uz viena no grāmatas vākiem vēstīts: „Šis romāns gluži kā tveicīgi karsta vasara pārņem tavu prātu, līdz tu vairs nespēj domāt ne par ko citu”, ar mani tā īsti nenotika nevienā no grāmatas lappusēm. Man šī nebija no grāmatām, ko gribas pabeigt vienā naktī. Tie ir reti gadījumi, kad grāmatu neizlasu līdz galam, tādēļ arī šoreiz no viena vāka līdz otram tiku.
Grāmatas galvenie varoņi ir pusaudži, kas satiekas un veido savas attiecības. Taču tas viss notiek uz mistisku notikumu, noslēpumu, paralēlas pasaules un tās iemītnieku darbības fona. Protams, fakts, ka Līna un Ītans nav parasti pusaudži, kārtējo reizi apstiprina, ka pēdējos gados literatūrā ir populāri veidot mīlas figūras starp cilvēkiem un būtnēm „no citām aprindām”. Varbūt, ja nebūtu lasījusi Stefānijas Meieres „Krēslas” sēriju un redzējusi arī pēc tās uzņemtās filmas, man šī grāmata liktos īpašāka un interesantāka. Jo Meieres varoņu attiecības, lai arī starp meiteni un vampīru, man šķita daudz dzīvāk, jutekliskāk, romantiskāk un ticamāk aprakstītas.
Lai gan man tuvākas ir grāmatas, kuru varoņi ir parastie mirstīgie cilvēki ar saviem spilgtajiem raksturiem un attiecību kaislībām, tomēr arī šis romāns ļāva izdzīvot krāšņus notikumus un iepazīt spilgtus raksturus. Manuprāt, autorēm veiksmīgi izdevies radīt spilgtus, līdz detaļām un niansēm noslīpētus tēlus. Atsevišķos gadījumos izteiksmīgi, aizraujoši un meistarīgi veidoti likās varoņu dialogi.
Tomēr sižeta risinājumi man šķita diezgan paredzami un ne pārāk aizraujoši. Protams, zināma dinamika un spraigums bija tas, kas lika lasīt katru nākamo nodaļu, tomēr nevaru teikt, ka laikā, kad grāmatu nelasīju, par tās varoņiem domāju. Grāmatas ainas uzbūru, tikai to lasot.
Desmit baļļu sistēmā šai grāmatai dotu 7/8 balles.
