Vārda dienu svin: Grieta, Strauta, Rebeka

Pārdomas, izlasot grāmatu ‘Mūžīgie Spārni’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Grāmatu par Aspaziju sāku lasīt ar samērā lielu skepses devu, ar Aspazijas daiļradi pēdējo reizi saskāros skolā, atmiņas par to blāvas, arī pati grāmata bieza un vēsturiskiem faktiem bagāta. Tomēr tik traki nebija, lai arī lasījās lēni, bija tiešām interesanti.

Atklāju sev jaunu un nezināmu pasauli – Aspazijas dzīvesstāstu. Nebeidzamās brīvības alkas, laimes meklējumus, vilšanās un pakļaušanos skarbajai laikmeta realitātei. Arī mīlestību, pilnu rūpju, maiguma un uzupurēšanās. Ironiski, bet, savos darbos slavinot sievietes brīvību un neatkarību kā jaunās, modernās dzīves pamatvērtības, privātajā dzīvē autore samierinājās ar otrā plāna lomu, pakāpjoties aiz muguras Vīrietim, savai mūža mīlestībai Rainim. Aiz muguras ne kā ēna, bet kā balsts, stiprā siena. Jā, tā laikam ir taisnība, ka aiz katra pasaules varenā vīrieša stāv sieviete. Dzinējspēks un atbalsts, mierinājums un iedvesma…

Citāts, kas man pāris vārdos raksturo visu Aspazijas dzīvi: “..smejošā lauvene ik pa brīdim juta, ka uz viņas pleciem guļ izraudāto asaru smagums, gan neizgulētais nakšu miegs, gan baiļpilnais nemiers, ar bažām skaitot kapeikas mēnešu un gadu ienākumiem un izdevumiem. Nabadzīgā, skrandainā, atpūtu nezinošā ikdiena izstiepa roku un cīnījās ar pārplūstošo dzīvības spēku.”

Bija interesanti sekot līdzi arī vēstures notikumiem – kā veidojās mūsu valsts, par cilvēkiem, kuri piedalījās tās tapšanā, par cilvēkiem, kuri veidoja mūsu vēsturi un literatūru. Esmu lepna, ka mums ir bijušas tik spēcīgas, drosmīgas un talantīgas sievietes, kuras, spītējot politiskajām peripētijām, karam, personīgajām problēmām, tomēr ir spējušas mainīt vēstures gaitu un arī iedvesmot līdzcilvēkus.

Dalīties.

Atstāt Ziņu