Ziemā iznāca Viljama Brūsa Kamerona pirmā grāmata – “Suņa dzīves jēga”, kuras galvenais varonis bija… nu protams, suns. Draudziņš. Nule grāmatai izdots turpinājums “Suņa ceļojums”. Šajā grāmatā stāstītājs ir tas pats suns, kurš par savu dzīvi vēstīja pirmajā, taču cilvēki, ar kuriem viņš sastopas, ir citi.
Šis ir aizkustinošs stāsts par to, ko domā un jūt suņi, šie četrkājainie sargeņģeļi, kurus mēs, cilvēki, tik bieži nesaprotam, pametam novārtā, apzināti vai neapzināti nodarām viņiem pāri. Šis ir stāsts par suņa bezgalīgo beznosacījuma pieķeršanos – jūtām, ko mēs bieži vien nemaz neesam pelnījuši, tomēr saņemam.
Neviens nezina un neviens zinātnieks nav ticami izskaidrojis nedz mīlestību vispār, nedz suņa spēju pieņemt savu saimnieku tādu, kāds viņš ir, un mīlēt to no visas sirds. Suņa mīlestība ir jūtas, ko nesagrauj laiks un pāridarījumi, tā nepiedzīvo apnikumu un četrdesmitgadnieku krīzi, tā ir visaptveroša, piedodoša un mūžīga. Tieši šī suņu spēja mīlēt ir iemesls tam, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku iegādājas suni, jo, kā vēsta internetā klīstošais, bet tādēļ ne mazāk patiesais izteiciens: “Domā, ka laimi nevar nopirkt par naudu? Iegādājies kucēnu!” – un ikviens, kurš šo teicienu ir pārbaudījis, tam piekritīs.
Grāmatā “Suņa ceļojums” Draudziņš pēc savas dzīves jēgas atrašanas vairākos labiem un sliktiem notikumiem bagātos suņa mūžos pēkšņi sastop vēl kādu cilvēku, kuram suns ir tiešām nepieciešams, – Ētana mazmeitu Klēru. Meitēns aug pie savas egoistiskās un ekscentriskās mātes, no mazas meitenītes pārtopot problemātiskā pusaudzē un pēcāk – jaunā sievietē. Bet cilvēkam, kuram pašam nepietiek spēka tikt galā ar dzīvi, suņa mīlestība noteikti ir vajadzīga, Draudziņš izlemj. Un tā viņa suņa mūži turpinās; būdams dažādos veidolos, viņš atkal un atkal sastop Klēru un ir viņai blakus gan labos, gan ne tik labos brīžos. Lasītājā, kuram kaut reizi mūžā ir bijis suns, šis stāsts uzjundīs atmiņas par savu vismīļāko Draudziņu. Savukārt tiem, kas suņus uzskata par traucēkli straujajā pilsētas dzīvē, varbūt liks aizdomāties – un ne jau tikai par suņiem, bet daudz lielākā mērā par mums pašiem, cilvēkiem, radības kroni.
No angļu valodas tulkojis Kristaps Bricis.
