Vakar bija viena no tām dienām, kad bija praktiski neiespējami nepārkāpt pār vietējās konditorejas slieksni. Tā atkal aicināja ar garšīgo smaržu sajaukumu, kurā varēja atpazīt gan kanēli, gan šokolādi, gan grauzdētu cukuru.
Apskatījusi visus kārdinošos gardumus vitrīnā, nostājos rindā un lūkojos apkārt līdz mans skats apstājās pie pārdevējas, tās pašas, kas te strādāja jau ilgāku laiku un, tāpat kā es viņu, visdrīzāk, bija ievērojusi arī mani. Tomēr šoreiz mans skatiens, cik ātri sastapies ar viņas acīm, novērsās, pēc brīža atkal mulsi pievērsās sievietei un tā visu laiku, līdz pat brīdim, kad ar kāroto gardumu paciņu pagriezos un devos prom.
Tās līdzīgi kā citas reizes bija tikai pāris minūtes, ko pavadīju smaržīgajā kondetorejā, taču tās likās daudz garākas. Kas tās tādas pārvērta? Laikam jau biezā, oranžīgas nokrāsas tonālā krēma kārta, kas centās noslēpt rētas un zilumus, kas bija ieskāvušas vienu pārdevējas aci, degunu un pieri virs uzacs. Diemžēl karstais laiks bija darījis savu un tonālais krēms bija sagājis rētās, tās nevis nomaskējot, bet, gluži pretēji, vēl vairāk izceļot un pievēršot tām papildu uzmanību.
Stāvu rindā un galvā viens pēc otra top notikušā scenāriji: 1) sievieti mājās sit; 2) viņai uz ielas kāds uzbrucis vai vēlējies apzagt; 3) iztēlojos pat dzērāju, kas ar sasistu pudeli skrien virsū un viņu savaino; 4) pie vainas kāda medicīniska manipulācija, kas izraisījusi sejas piepampumu, rētas un zilumus… Lai vai kā, šausmīgi. Šausmīgi, jo viņa strādā, bet viņas acu sakts nodod, ka viņa labprāt kļūtu neredzama, lai nebūtu jāsastopas ar pircēju mulsajiem vai gluži pretēji līdz pretīgumam pētošajiem skatieniem. Arī ar manējo. Gluži kā respektējot viņas slēptāko vēlmi, es cenšos neskatīties, taču pavisam to nedarīt arī nevaru. Rezultātā komunikācija mums izvēršas diezgan nervoza, situāciju vēršot vēl neērtāku.
Lai arī, izejot no konditorejas, mani joprojām bija pārņēmis žēlums par sievieti, domas pievērsās citam, kādam šķitīs otršķirīgākam jautājumam, proti, uzņēmumam, kurā strādā šī sieviete. Kāpēc sieviete šādā stāvoklī stājās aiz letes? Kas viņai lika to darīt? Vai tiešām uzņēmumam iet tik traki, ka nevar atrast aizvietotāju? Tā tomēr ir apkalpojošā sfēra un galu galā, ieejot konditorejā es gribu palūkoties uz skaistām smalkmaizītēm un kūciņām, pakaifot par gardo aromātu, nevis to pāris minūšu laikā nodarbināt savu prātu ar to, ar ko tas šoreiz bija nodarbināts. Ja ieklausāmies teicienā, ka darbinieks ir uzņēmuma seja, tad kādu seju šoreiz vēlējās parādīt šis uzņēmums!?
3 komentāru
Es ari redzeju sho skatu….baisi,zel,nepatikami!
tādā gadījumā būtu ļoti jauki piezvanīt uzņēmuma īpašņiekam vai vēl kādam, un izteikt savas domas tīri no klienta puses.<br><br>
ka tik pēc tāda zvana neatlaiž…