Par pārmaiņām jeb matu cirtas krīt

Piesakot janvāra mēneša tēmu, portāla redaktore Līga blogā rakstīja, ka „katra diena var būt kā Tavs personīgais Jaunais gads”, kad vari būt laimīga, kad nospraud jaunus mērķus, svini to sasniegšanu, apņemies mainīties vai jau esi izmainījusies un turpmāk dzīvosi savādāk. Es absolūti tam piekrītu un gribēju pastāstīt par to, kā es zinu, ka atkal ir pienācis mans lielais jaunais gads, neatkarīgi no tā, vai kalendārā lapa uzšķirta uz 31.decembri, 1.maiju vai 8.oktobri.
Es to vienmēr pilnīgi skaidri sajūtu pēc „nopietnajām” friziera apmeklējuma reizēm. Jau kādu laiku mani neatstāj sajūta, ka tieši mati ir tie, kas uzsūc negatīvās emocijas, kur nosēžas dažādi pārdzīvojumi, kur paliek arī manu iekšējo cīņu nevajadzīgais atlikums. Dažkārt burtiski fiziski ir bijusi sajūta, ka mati šķiet palikuši tik smagi, ka grūti tos panest.
To, ka šie „nopietnie” friziera apmeklējumi ir ne vien mans attīrīšanās rituāls, bet arī kā atskaite kādam jaunam sākumam, sapratu pavisam nesen. Biju apsēdusies friziera krēslā, spogulī vēroju, kā krīt manas matu cirtas, un klik! sajūta, ka pārmaiņas būs. Kā es to zināju? Jo manas matu cirtas taču VIENMĒR krīt nozīmīgu pārmaiņu brīžu priekšvakarā, gluži simboliski dodot gongu – ESMU GATAVA KAUT KAM JAUNAM!
Dīvaini, kā matu krāsa, griezums, taisnums vai čirkainums, ietekmē to, kā jūtamies pašas, kā mūs uztver apkārtējie. Atceros, ka vidusskolas pēdējā gadā no dabīgas, garmatainas tumšmates kļuvu par zeltaini brūnu matu īpašnieci, turklāt savos garajos matos ieliku smalkos ilgviļņus. Ar šodienas prātu domājot, šis solis noteikti raksturojams kā vēlme piemest dzīvei vairāk vieglprātības, jo līdz tam, teiksim tā, biju gudra, apķērīga un ļoti paredzama. Laikam gribējās, lai arī es varu pieļaut kļūdas, savu reizi būt muļķīga, koķeta utt.
Nākamais nopietno pārmaiņu posms nāca studiju gadu izskaņā. Kaut kas nopietni bija aizgājis pa pieskari – nebaidīšos teikt, biju kļuvusi līdzīga tam, ko mēdz saukt par darbaholiķi, kam bonusā nāk mācības un attiecības, kuras cieta no pirmajiem diviem, vai, gluži otrādāk, pirmie divi kalpoja par veidu kā aizbēgt no problēmām pēdējā. Ej nu sazin’, kā tur bija, bet matu cirtas krita un savus garos matus iemainīju pret lakonisko karē un kļuvu par izteiktu tumšmati, kura sev noformulēja, ko vēlas no sevis, no darba, no attiecībām.
Tad nāca krīze, vienu darbu nomainīja cits, bet arī tas diemžēl nebija ilgstošs… Paslēpos no apkārtējo acīm – savam karē pievienoju pamatīgu čolku. Bet tas nebija uz ilgu laiku – jau pavisam drīz gribējās kļūt atvērtai pasaulei, sākās radošais SievietesPasaules veidošanas laiks. Tad pagāja emocijām bagātais bērniņa gaidīšanas laiks un bērniņa ienākšana ģimenē. Un atkal atnāca tā sajūta, ka matu cirtām ir jākrīt – atgriezos pie boba.
Arī nesen esmu piedzīvojusi būtiskas vizuālas pārmaiņas – man ir asimetrisks matu griezums, un es atkal jūtu, ka tas simbolizē to, ka ir noslēdzies kāds posms dzīvē un sākas jauns, ka ir uzvarēta kāda iekšēja cīņa un nu esmu vienkārši savādāka un savādāk vēlos komunicēt ar šo pasauli.

Kopš esmu par to aizdomājusies, esmu dzirdējusi neskaitāmus stāstus par to, kāpēc rūdītas blondīnes kļūst par tumšmatēm un otrādāk. Lielākoties tas saistās ar ilgstošu partnerattiecību pārtraukšanu vai savas vietas iekarošanu darba tirgū. Un kā ir ar Tevi?