Vārda dienu svin: Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis

Par bailēm

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vienīgais, ko esmu iemācījusies par bailēm ir tas, ka tās spēj stindzināt un likt rīkoties pretēji saviem ieradumiem un priekšstatiem.

Es esmu mēģinājusi sadzīvot ar savām bailēm no augstuma, bet šķiet ar katru gadu tās paliek arvien izteiktākas un izteiktākas.

Esmu centusies, uzbraucot Zinātņu akadēmijas entajā stāvā, pieiet pie malas un paskatīties lejā, kas ir pilnīgi droši un nedod man nekādu iespēju nokrist lejā, bet nesekmīgi. Kaut kāds nezināms spēks paralizē manus muskuļus un ieslēdzas instinkts – izdzīvot. Sirds sāk sisties straujāk un pārņem panika. It kā ikdienišķa situācija, parasts skatu tornis, bet bailes spēj man likt rīkoties kā mazam bērnam. Un tad es sastingusi lēnām virzos prom no bīstamā augstuma un pazūdu aiz atvērtajām durvīm – drošībā. Bet šīs bailes nav vienīgās…

Šodien braucot vilcienā es domāju par savām bailēm no tumsas. Cik vēl pasaulē ir cilvēku, kuri guļ ar gaismu, izslēdzot to tad, kad aust pirmā gaismiņa? Droši vien daudz. Vispār es uzskatu, ka nejau no tumsas mums ir bail, bet drīzāk gan no tā, ko tā sevī slēpj. Vēl joprojām es naktī vairākas reizes pamostos un paskatos pār plecu, vai kāds nestāv pie manas gultas. No tā man ir visvairāk bail. Nemaz nerunājot par reizēm, kad ziemā pazūd elektrība un ir jāguļ bez gaismas, skatoties tumsā un mēģinot saredzēt, vai tas, kas atrodas pie skapja ir tikai krēsls ar drēbēm vai kaut kas cits. Emocionāliem cilvēkiem vispār, manuprāt, ir grūti dzīvot, jo viņi ir viegli iespaidojami. Gluži kā es. Skat, man atlika pirms četriem gadiem noskatīties youtube.com video par spokiem, lai bailes no tumsas mani vajātu vēl joprojām. It kā ar katru gadu palieku arvien pieaugušāka, mainās domāšana, vērtības, bet vecais paradums – nenoslēgt gaismu, kad dodos gulēt, paliek.

Bailēm ir neaptverama fantāzija un ko tik tā nespēj izdarīt ar cilvēku prātu. Kaut vai iesēžoties lidmašīnā. Cik no mums nav domājuši par to, ka tieši šis reiss būs tas liktenīgais un lidojuma laikā teju vai notiek psihoterapijas seanss pašai ar sevi, pārdomājot savu dzīvi, paveikto un ieplānoto.

Es gribētu mēģināt tikt galā ar savām bailēm, bet šķiet, tā ir daļiņa no manis. Kaut kas īpatnējs, kas padara mani neatkārtojamu. Lai arī bailes mēdz sačakarēt dažus brīžus no manas dzīves, tajās tomēr ir kaut kas labs.

Man ļoti patīk no sirds pārbīties. Tas ir tā it kā es meditētu, un pēkšņi kāds negaidīti man piezagtos no muguras un satvertu aiz pleciem, liekot sirdij salēkties Tā ir tāda sajūta, ka šķiet viss organisms elektrizējas un pārstartējās izjūtot neticamu adrenalīna devu. Varbūt kādam tādas sajūtas izraisa šausmas, bet ņemot vērā manas fobijas un bailīgo raksturu, tāds mazs brīdis spēj mani pa īstam satricināt, pamosties un paskatīties uz dzīvi vēlreiz. Plašākām acīm.

Dalīties.

4 komentāru

  1. Jūlija Liene R. on

    Precīzi teikts- nebaidāmies no tumsas, bet no saviem iztēles augļiem, "ko tumsa varētu slēpt" 🙂

  2. Anita Špoģe on

    cilvēces lielākais ienaidnieks var būt viņa paša fantāzija. Ko tik nevaram sadomāties un pēc tam paši baidīties. Kā rīkoties? Pateikt sev kā ir patiesībā, ka tas ir tikai krēsls, un ka nokrist vienkārši nav iespējams. Man patīk reiz senā pasakā lasītais – "uzvari bailes raugoties tām acīs"

  3. Gunta Leona on

    Bailes ir jāārstē. Man arī bail no augstuma. Labāk no tā izvairīties, neskatīties, neapzināties. Lidmašīnai ir sienas, tā ir slēgta telpa. Atceros, Zviedrijā neredzēju skaisto skatu, ko visi vēl ilgi apbrīnoja – krustojās upe, dzelzceļs un ceļš. lai to apbrīnotu, bija jāiet pa ceļu augšā. negāju. Bailes ir arī labvēlīgas – tās brīdina kaut vai no nāves briesmām – neviens tak nespers nākamo soli, kad bail nokrist, jo ir reāla iespēja nokrist.

  4. Annija Goldberga on

    par bailēm no tumsas, visticamāk, ka bērnībā esi vai nu atstāta gulēt tumsā, vai ieslēgta kādā tumšā istabā (sods) , situācijas, kruas parasti neatceramies, bet atstāj sekas uz visu dzīvi. <br>

Atstāt Ziņu