Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Paliec sveiks, Pēr Gint!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Es zinu, reiz teicu: neesmu Solveiga un negaidīšu. Naivi necerēšu un nelūkošos ilgpilnu skatienu tālēs. Es zinu, teicu, ka neesi Pērs Gints, un ja arī būtu… ne Tu, ne Pērs nav manu vai kādas citas sievietes asaru vērts. Un vispār… Ibsens bija vīrietis, un tikai vīrietis sievieti var attainot tik naivu un dumju. Var jau būt, ka tajā laikā, kad dzīvoja Solveiga vai pats Ibsens, tā notika. Tad varbūt sievietes nemaz citādi nemācēja, kā samierināties, cerēt un mūžīgi gaidīt. Piedot, piedot un atkal piedot. Melus, tukšus solījumus, pieviltas cerības. Varbūt. Es zinu, teicu, ka tagad vairs tā nenotiek, jo dzīvojam pavisam citā gadsimtā. Un šis ir gadsimts, kad gudra sieviete neļauj ar sevi tā izrīkoties. Viņa zina, ka ir pelnījusi ko vairāk. Un esmu gudra sieviete. Es neesmu Solveiga! Es negaidīšu! Es zinu, reiz es tā teicu… Un… Alojos. Tāpat kā ļoti daudzas citas… nepavisam ne dumjas sievietes. Ha! pasaule ir pilna ar stulbām un līdz nelabumam naivām Solveigām. Tikai neviena to labprātīgi neatzīst. Un tiesa… Mūsdienu Solveiga nav Ibsena Solveiga. Un mūsdienu Pēri nav Ibsena Pēri.

Viņas gana ātri saprot, ka viņas mīļotais slimo ar Pēra Ginta sindromu (kā nekā ir gana inteleliģentas un lasījušas Ibsenu), ka vairāk runā nekā dara, ka nealkst pavadīt diendienas kopā ar ar viņu, ka lūkojas apkārt un īsti netic, ka ir saticis pašu labāko. Bet ja pavisam godīgi, vienkārši pat nezina, ko grib. Un tad nu nabaga Solveigas dara visu, lai pierādītu, ka ir labākās.

Vienas izliekas, ka viņām viss vienalga. Ka piekopj brīvas attiecības. Ka pašām ir gana interesanta un notikumiem bagāta dzīve, lai neiespringtu uz mīļotā klaidoņa dabu un nespēju izlemt, ko īsti vēlas. Izliekas, ka Pērs Gints ir tikai aksesuārs, kas pieskaņots viņas svētdienas cepurei un ka jebkurā brīdī var to nomainīt pret citu. Ha! Un tā tas aksesuārs pieskaņojas gadiem, un nemaz tik nadzīgi pret kādu citu mainīts netiek. Un brašās Solveigas riskē tikt nosauktas par vecmodīgām šī aksesuāra dēļ.

Citas cenšas kļūt ideālas. Liela daļa brīvā laika paiet skaistumkopšanas salonos, solārijos, fitnesa studijās, kulinārijas kursos. Viņas ir tērpušas pēc jaunākās modes, uz galvas ik matiņš ir savā vietā, perfekts manikīrs un meikaps. Viņas interesējas par lietām, kas interesē viņu Pēru. Viņas ir ideālas mājsaimnieces, pavadones sabiedrībā un lieliskas mīļākās gultā. Viņas ir nevainojamas. Viņas savam Pēram nepārmet neko. Vienmēr smaida un maigām rokām aprūpē dzīves ceļos un neceļos nogurušo klaidoni. Un… gadiem raud uz saprotošas draudzenes pleca vai spilvenā, ka nav novērtēta, ka nav pelnījusi tādu attieksmi, bet… Viņa taču tik ļoti mīl savu Pēru Gintu.

Vēl kādas, jau laikus sapratušas, kas par putnu ir viņas sapņu princis. Lepni sūta to pie velna. Tēlo visu varošas, un ka lieliski bez viņa var iztikt. Dažas lepnā vientulībā gaida, dzemdē un audzina viņa bērnus. Un galā jau tiek. Draudzenes viņas devē par varonēm, ka ir malači, ka patriekušas memļaku, kas pats nezina, ko grib. Viņas piekrītoši māj ar galvu, bet… Klusībā cer, ka Pērs Gints apdomāsies, ka sapratīs, ko ir zaudējis, ka atgriezīsies un izglābs viņas no šis lepnās vientulības, kurai pašas sevi nolēmušas. Jo, lai cik smieklīgi tas nebūtu, viņas tik ļoti ir ieciklējušas uz savu Pēru un pārliecību, ka viss vēl būs labi, viņa – Solveiga un Pērs reiz būs kopā, ka neredz nevienu citu vīrieti, un attiecības ar kādu citu uzskata par nodevību pret viņu – savu ideālo vīrieti.

Ir Solveigas, kam izdodas ar Pēru Gintu apprecēties, bet tas nenozīmē, ka viņu liktenis ir labāks kā pārējām Solveigām. Viņas gaida tieši tāpat. Kad mīļotajam vīram beidzot būs laiks pievērsties viņai un viņu bērniem. Bet tas parasti notiek kaut kur starp darbu, mīļotā burziņiem ar draugiem un lietām, kas vienmēr ir svarīgākas, kā sieva un bērni. Viņs sola vienu, bet dara ko citu, viņš nepiezvana, ja kavēs, un vienmēr gadās kas tāds, kas kavē viņa labo nodomu izpildi. Un tā vēljoprojām, atkal un atkal, gadu no gada.

Viņas ir dažādas. Mūsdienu Solveigas. Un neviena negrib atzīt, ka tāda ir. Bet agrāk vai vēlāk nākas. Un parasti, kad šī apjausma nāk pār nabaga Solveigu, viņa spēj pateikt: Paliec sveiks, Pēr Gint! Un atvadīties no tā, kā dēļ patiesībā daudzus gadus bija liegusi būt sev pašai, no tā, kas viņai bija ko devis tikai pavisam īsu brīdi. Un tad? Tad Solveigai ir jāiemācās atslēgties no mūžīgā gaidīšanas režīma un dzīvot. Dzīvot uz pilnu klapi, tagad un tūlīt. Tas nav viegli, jo gadiem ilgam ieradumam ir liels spēks un Pērs Gints nemaz tik viegli negrib atvadīties. Bet viņas visas to spēj. Lepnās un gudrās mūsdienu Solveigas. Citas ātrāk, citas lēnāk, bet spēj. Mēs visas to spējam. Es. Tu. Viņa.Mēs. Jūs. Viņas.

Paliec sveiks, Pēr Gint! Man Tevis vairs nevajag!

Dalīties.

Atstāt Ziņu