…šonakt… mans raksts ir veltīts Viņam…
Viņam…
…kam čukstēju…
mans Mīļais, mans Mīļotais, mans… šajā dzīvē – Vienīgais…
Vīrietis…
* * *
…šķiet, biju aizmigusi pie monitora…
– cik pulkstenis?
3:37…
* * *
…bet tad… es atvēru acis un… ieraudzīju Giņku… Manu mincīti…
Dzīvu!
* * *
…Giņka sēdēja tepat, uz rakstāmgalda – man blakus, kā vienmēr… Un skatījās tieši man acīs…
Tāda… tik īpatnēji klusa…
* * *
– …Giņka, Tu…?
* * *
– …cik, pulkstenis?
3:38
* * *
– …Giņka, Tu…? Zini, es… Es vairs negribu dzīvot… Zini, Giņka, it kā… viss ir… Bet… Viņš…
…jā. Viņš atrakstīja…
…kā padauzai…
Bet es Viņu mīlu. Un man, Giņka, nav neviena, kam atzītos… Un nav neviena, kurš sapratīs…
…varbūt, Tu?
* * *
Giņka skatījās man tieši acīs un klusēja… Bet tad…, pēkšņi ierunājās tik maigajā balstiņā…
– … palidosim?
– Nē. Neprotu… – es noraidoši pamāju ar galvu.
– Pamēģini! – un Giņka uzrāpās man uz pleca…
* * *
…es pabīdīju krēslu pie plaši atvērtā loga un uzkāpu uz palodzes…
* * *
…augstais trešais stāvs…
* * *
– Nē. Es nevaru. Man… ir bail… Man ir bail! Man ir tik ļoti bail… – es visa trīcēju…
– Tas ir… kā lēkt no tramplīna… – tikai uz augšu! Nebaidies! Es esmu ar Tevi… – Giņka skatījās man tieši acīs. Vienkārši izstiep rokas kā bezdelīga…, un tad – koncentrē spēkus atspērienam!
– Nē! Nē… Nē, – es nevaru…, es gribu nokāpt no palodzes… lejā… – mani pārņēma izmisums…
* * *
– …paklau, nomierinies… – Giņka pačukstēja. Tu nevari bez Viņa… Un Tu zini, ka atpakaļ ceļa vairs nav…
– …es nevaru dzīvot bez Viņa… es nevaru… nevaru… – šķiet es saku kliegt…
– …tad – palidosim! – Giņka pieglaudās pie mana vaiga…
* * *
Es vēlreiz uzkāpu uz palodzes. Aizvēru acis ciet un centos koncentrēt spēku kājās… Ieelpoju nakts gaisu… Ieklausījos klusumā… Tad… es stingri izstiepu rokas, kā bezdelīga…
* * *
– …nē. Tā neder… Lūdzu, atver acis! – pavēlēja Giņka.
– Ko vēl… Ko Tu gribi? – es apvaicājos.
– Es gribu zināt tikai vienu… – Giņka skumīgi skatījās man acīs…
…vai Tu… Viņu… tiešām tik ļoti mīli?
– Jā! Es Viņu mīlu! – es izmisīgi kliedzu, bet man nebija balss…
– Lido! – pavēlēja Giņka…
* * *
…es atspēros pret palodzi un… lēcu…
2 komentāru
Skaisti. Lidot vajag. Ne citu dēļ, bet -sevis. Lidojam. Aizlidojam. Atlidojam. Aizlidojot atlidojam pie sevis. Bez veltījuma kādam citam.
"Tā ir? <br>Man par valsti jāstāv un jākrīt, pat jādomā. Ko valsts dod man? Variants ir – vietu, kur krist un vietu, kur stāvēt."<br>Gunta Leona, http://www.ir.lv, Blogi, 06.07.2011.g. <br><br>Labrīt, Gunta!<br><br>Šajās dienās man bija jāpieņem ļoti sarežģīts lēmums. Savā ziņā…, man atkal nācās atbildēt uz jautājumu – Palidosim?<br><br>Es teicu – Jā.<br><br>P.S. Kā vienmēr, paldies, ka izlasījāt manu rakstu. Šobrīd rakstu turpinājumu…<br><br>Lai gaiši!<br>Ludmila <br>