…ziniet, īstenībā… lidot nemaz nav tik grūti! Tikai… – mazliet trūkst iemaņu… Un tāpēc mēs ar Giņku vienā acu mirkli pacēlāmies tik augstu… augstu…
…un tik tuvu! Pie pašām Zvaigznēm…
* * *
…un tad… – es pēkšņi nomierinājos… Un paskatījos uz leju. Un es ieraudzīju kādu mazu dzīvu liesmiņu – svecīti!
Svecīti!
Uz mana rakstāmgalda pie plašā loga, ar skatu uz Lielupi… – pie monitora…, kur vienmēr tik ļoti patika sēdēt Giņkai…
Šī svecīte pēkšņi kļuva par manas dzīves patieso orientieri…
* * *
…un tad bez īpašas piepūles es nostājos gaisā – vertikāli. Un dziļi-dziļi ieelpoju Visumu…
Tad es noņēmu Giņku no pleca, un viņa man nepretojās. Un cieši piespiedu Giņku pie sirds…
Un noglāstīju viņas galviņu, un noskūpstīju pierīti…
Un Giņka apkampa mani ar ķepiņām, un pieglaudās pie pleca… Viņa bija mierīga un skatījās man tieši acīs…
* * *
– Paskaties, Giņka, – tur, tālumā lec saule! – es pagriezos pret austrumiem. Un mēs kopā raudzījāmies kā rozā krāsa pārņem Visumu, un kā tur lejā veidojas rozā migla…
Tad es izstiepu taisni labo roku – orientierim. Un uzsmaidīju Giņkai…
– Palidosim!
Un tad nesteidzīgi apli pēc apļa… starp zvaigznēm – mēs sākam lidot uz mājām…
* * *
…Baņķis… – tā ir īpaša vieta… – starp Dubultiem un Majoriem – pašā Lielupes sirdī! Kad upe un jūra ir tik tuvu-tuvu viena otrai… kā divi kaislīgi mīlnieki, kuri ir ļoti noilgojušies pēc mirkļa… kad saplūst kopā…
…un reizēm tā arī mēdz notikt, tikai – reti…
…Baņķis… – it kā pussala. It kā – nē… Un vēl šīs dievišķās… – palienu pļavas! Prātam neaptverams skaistums…
…Baņķis… – Ūdri, Rožkalni… Šajās mājās cilvēki vēl guļ… – logi ir tumši. Jo ir tik agra rīta stunda…
Tāpēc mēs ar Giņku arī nevēlamies viņus traucēt un lēni… un klusiņām… – lidojam uz vientuļajām palienu pļavām…
* * *
…šajās dienās lijā. Stipri. Un tas arī ir labi! Jo – atelpa dabai no karstuma un sausuma… Un zāle – vasaras vidu – ir pilnā briedumā…
…un vienkāršie pļavas ziedi… Bet es nespēju pastāstīt Giņkai, kā sauc šos ziedus… – jo neprotu šos bezgalīgi skaistos latviešu vārdus… Es esmu cittautiete un šajā zeme… svešiniece…
…ak, jā – Madara…
* * *
Bet palienu pļavu ziedu smarža ir tik spēcīga, ka reibst galva… Un tāpēc mēs ar Giņku pagriezāmies uz upes pusi…
…pie Dzintariem. Un sākam lidot tieši virs ūdens…
* * *
Upe guļ…
…visapkārt – rozā migla. Un paša Lielupe…, šķiet, ir no šķidras rozā marmelādes… Tik klusa, tik nevainīgi skaista…
* * *
Mums priekšā Majoru stacija…, bet neviena nav. Bet, ja arī kāds būtu nomodā… – vienalga mūs ar Giņku neredzētu. Mēs abas esam drošībā – rozā miglā…
* * *
…un tad es vēlējos noglāstīt upi… Es maigi pieliku plaukstu pie ūdens virsmas… Silts! Toties upes miegs ir trausls… un es nevēlos to izjaukt.
Arī Giņka ir aizmigusi man uz pleca… Laikam… ir laiks atgriezties… mājās…
Un Dubultu stacija jau ir acu priekšā…
* * *
…un tad vēl viens aplis – virs Baņķa…
Lai uzņemtu ātrumu!
* * *
Un es nostājos uz plaši atvērtā loga palodzes…
* * *
…augstais trešais stāvs…
* * *
Tad es lēnām – lai nepamodinātu Giņku – nokāpu no palodzes uz krēsla, kuru pirms lēciena pati pabīdīju pie loga… tad – uz grīdas…
Un rozā migla man sekoja, ieplūstot istabā…
…nejauši pamanīju, ka esmu… kaila…
Kur pazudušas drēbes? Nezinu. Un šķiet, tas arī vairs nav svarīgi…
Jo mana āda – mirdz! Un es esmu dievišķi skaista… Kā jau savu vienīgo Vīrieti mīlošā Sieviete…
