Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Otrā sērija. Dum spiro-spero

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tātad. Apstājos pie tā, ka kaismīgi gaidīju telefona zvanu, kurš tā arī neatskanēja. Bija bēdīgi, jutos, atvainojos par tiešumu, smagi piekāsta. Visi tie neuzbāzīgie komplimenti, seksīgās sms sarkastes un piemīlīgās telefona sarunas bija kaķim zem astes.

Dienu pirms noliktā datuma, kad man uz brīdi bija izdevies aizmirst savu vilšanos, biju samierinājusies un strikti nolēmusi (ja gadījumā kas), ka tikšanās nenotiks, un gāju pa ielu, sapņaini skatīdamās pufīgajās debesīs, zvanīja telefons. Lai skan fanfaras, zvanīja Virtuālais! Sākumā apsvēru domu telefonu necelt – ej ka tu bekot ar visu savu intelektu! Tad atcerējos, ka tomēr jau manos gados nepieklājas uzvesties kā vienai no pirmsskolas izglītības iestādes grupiņas “Rūķi” audzēknēm. Zvanam atbildēju ar dzirksteļojošu jā, lūdzu!

Vārds pa vārdam, frāze pa frāzei, teikums pa teikumam un sapratu, ka viss pavisam noteikti vēl ir spēkā. Kad teicu, ka domāju, man iedots lielais, Labvēlīgā tipa vārdiem runājot, KURRRRVIS, saņēmu aizgrābtu lekciju, ka nē, nekādā gadījumā, vienkārši nav gribējis šķist uzmācīgs. Kā tad, putniņ, kaut kas te nav tīrs, bet lai nu būtu.

Tikšanās spēkā, tiekamies rīt, par vietu vēl telefoniski vienosimies. Hmm, dzīve atkal no melnbaltā, mēmā kino pārvērtusies košās Holivudas krāsās. Eju, dungoju un aptveru, ka, bitīt matos, MAN NAV KO RĪT VILKT MUGURĀ!

Tās pašas dienas vakars ir skarbs. Virinu skapi vaļā un ciet, mēru štātes, nekas nepatīk, esmu nikna, precētajam pasaku, lai viņš liek mani mierā un iet pin sievai bizes (par ko pēcāk nokaunos). Protams, vēlreiz zvana Virtuālais un es esmu izmisumā, nekur negribu braukt, jo esmu nesmuka, man nav drēbju, nav kurpju, nav vispār nekā, maisu galvā un uz mežu prom. Caur puķēm šo visu sarunāju arī viņam. Viņš, džentlmenis būdams, mani nomierina un saka, ka viņš taču ir redzējis neskaitāmas manas bildes, tāpat, kā es viņa, par ko es baidoties, mēs taču zinām, kā otrs izskatās? Noklusēju, ka bildes ir bildes, sūta taču tikai labākās, neviens taču nesūtīs otram bildi ar neveiksmīgu rakursu, kurā izskatās pēc Frankenšteina ceturtās pakāpes māsīcas vai Adamsu ģimenes Glūņas krustmeitas kā minimums. Un realitātē, ja kas, viss (es) būs telpisks. Nu gandrīz. Labi, štrunts ar visu, ies ka nu ar uz tikšanos.

Nolemju doties gulēt un paļauties uz to, ka mans rīts šoreiz patiešām būs gudrāks nekā vakars.

Pamostos, nodušojos, atveru skapi un bez lielas prātuļošanas uz pirmo izņemu, manuprāt, burvīgu komplektu debess zilos toņos. Piemīlīga gaišzila kleitiņa, mazliet košāk zila jaciņa, neuzbāzīgi zilas zeķubikses (hmm, zilzeķe) un manas mīļākās, seksīgākās, foršākās augstpapēžu kurpes (protams, tumši zilas), kuras uzvelkot jūtos kā pasaules valdniece. Sexy edition.

Tā kā nenogurdama esmu mēģinājusi visur iestarpināt, ka šis jau nemaz nebūs randiņš, vienkārši draudzīga tikšanās, nolemju, ka arī ar frizūru un grimu nav jāpārspīlē. Nedaudz, viegli un gaumīgi, lai neizskatās, ka esmu divas stundas sēdējusi friziera krēslā un mazliet mazāk vizāžistes kabinetā vienkāršas tējas padzeršanas dēļ. Esmu vēsā!

Jāatzīstas, ka ideja uzvilkt manas seksīgās zilās kurpes tomēr ir visnotaļ pašnāvnieciska. Mana mamma ir tāds piemīlīgs metrs sešdesmit trīs, tētis tālāk par metru septiņdesmit divi nevelk, bet laikam manis radīšanas procesā abi bijuši īpaši centīgi – sasitu viņus lupatās vienā setā ar savu 1.74m. Stāstu to tādēļ, ka esmu šo tik ļoti svarīgo aspektu noskaidrojusi arī attiecībā uz Virtuālo un viņš, dziedi vai raudi, ir 1.77m (nez, par cik centimetriem es saīsinātos, ja neuzkrītoši visu laiku ieliektos ceļos vai ierautu galvu plecos, nu, pavisam nemanāmi?). Kas manos procesoros torīt nokūpēja es nezinu, bet, kā jau minēju, balerīnkurpīšu vietā esmu savās 8 centimetrus augstajās papēdenēs un jūtos kā dieviete.

Mums paredzēts tikties pēcpusdienā, bet es visu laiku trinos un nervozēju. Pie spoguļa izmēģinu savus šarmantos smieklus, kuri šodien nez kāpēc izskatās pēc hiēnas šķavām, bet tas sīkums. Viss būs labi. Nu kas tad var notikt? Nepatikšu viņam? Ha, es jau neesmu vakarējā, iepriekš taču veikalā nopirku mīļāko sarkanvīnu un lielas, smaržīgas vaniļas sveces, lai neveiksmes gadījumā ir pie kā pieturēties. Ja reiz skumt, tad skaisti!

Neilgi pirms tikšanās vēl aizsūtu sms, ka viņam ir iespēja pārdomāt, jo esmu nepieklājīgi augstos papēžos. Viņš atbild – būšu pagodināts atrasties blakus skaistai, garākai sieviete, jo ir tikai divas lietas, ko citi var padomāt – vai nu esmu ļoti bagāts, vai nu Dabas māte mani iespaidīgi, khm, aprīkojusi. Tā kā ļoti bagāts es neesmu, … Nosmejos un priecājos, ka viss sākas tik jauki, ar vieglu humora pieskaņu, tiktāl izskatās nu ļooooti daudzsološi.

Un tad es esmu klāt. Izkāpju no autobusa un visa dūša atkal ir papēžos. Es vairs nejūtos kā sievišķīgs debess zils mākonītis vai seksīga Zilā jumprava. Es jūtos kā sasodīti gigantisks, zils Eifelis. Tomēr saņemos un dodos uz priekšu. Viņš zvana. Norunājam tikties tuvējā jaukajā pasēdētavā, no kuras arī viņš atrodas netālu un es prātoju, ko man tagad darīt – stāvēt minūtes piecpadsmit uz ielas, lai tikai es neizdarītu lielo grēka darbu un neierastos ātrāk par viņu (sievietei taču tā nepiedienas!) vai jau doties turp, gleznaini izkārtoties smukākajā rakursā un sagaidīt viņu ar laipnu, bet pilnīgi mierīgu, pašpārliecinātu smaidu.

Izlemju par labu otrajam variantam. Apsēžos pie galdiņa, paskatos spogulītī, kad, manurpāt, neviens neredz, atiežu zobus, lai pārbaudītu, vai nekur nekas nav iesprūdis, it kā ieinteresēta skatos dzērienu kartē un jūtu, ka man manāmi trīc rokas. Esmu pārbijusies!

Atkal atkāpe. Ar precēto vīrieti man bijušas jau gandrīz trīs gadus ilgas attiecības. Turklāt ne standarta precētā-mīļākās sakars. Esmu viņu diezgan labi iepazinusi. Zinu, ka viņš nekad aiz sevis nenovāc netīros traukus, uz poda sēžot lasa avīzi, mēdz pa miegam laist balodīšus (nu vispār jau kaut kādus ihtiozaurus kā minimums), esmu iepazinusi viņa ķermeni, domu gājienu, ļoti daudz ko. Ticu, ka ir vēl daudz man nezināmu lietu, bet šoreiz ne par to. Tātad nepilnus trīs gadus esmu bijusi uzticīga, mīloša, gādīga tikai vienam vīrietim. Esmu jau aizmirsusi, kā tas ir, kad tu gaidi kaut ko jaunu, nebijušu, nepiedzīvotu. Un te nu tas ir. Dažu minūšu attālumā.

Vēlreiz ieskatos spogulī, iemetu mutē Tiktaku, jūtu, ka manāmi svīstu, piere norasojusi (un šie te ar uzkurinājuši Taškentu), bet esmu varonīga. Galu galā, mana iespējamā nākotne likta uz spēles. Un tur jau viņš nāk.

Eh. Tomēr šoreiz visu vēl neizteicu. Būs vēl.

Dalīties.

4 komentāru

  1. Nu ko lai saka, Tu būtu vislabākā (no skatītāju viedokļa arī ļaunākā) no seriālu montētājām, jo proties noraut visaizgrābjošākajā vietā!<br>Pilnīgi sāku tev līdzi drebināties, trīties, svīst utt. 🙂

  2. Zane Zane on

    Sveikas, meitenes! Turpinājums būs šovakar, nogrēkojos vakardien ar darbiem un lauzu sev doto solījumu par regularitāti un pirmdienām. 🙂

Atstāt Ziņu