Novērtēts,kad jau pazaudēts.

Tik daudz saldu skūpstu, skaistu vārdu,

tik daudz siltu apskāvienu.

Ik dienu daudz gaišu smaidu,

tas viss likās tik daudz un pietiekami,

ka es tam nepievērsu uzmanību.

Bet pienāca brīdis līdz sapratu,

ka tas viss bija tik īss mirklis.

Pienāca atvadu brīdis

un viss šķita tik mazs un niecīgs,

tik nepietiekams.

Viens skūpsts,kas ilga vien pāris sekundes,

man sirdī palicis kā ilgas, garas stundas.

Viens pieskāriens, viens smaids,

viens vārds un apskāviens uz atvadām,

tas pulkstenim paņēma tik pāris minūtes,

bet manā sirdī tas viss šķita kā mūžība.

Tas bija gan burvīgi, gan sirdi plosoši.

Tas nebija pietiekami.

Un tikai brīdī, kad nāci atvadīties,

es sapratu, ka palaidu vēja spārniem

katru mirkli, kas bija man rokās.

Es to visu vienkārši palaidu,

jo nenovērtēju, jo nesapratu…

Un tikai šai atvadu mirklī es aptvēru šo vērtību.

Man bija tik daudz šo sajūtu,

bet es tās palaidu, jo šķita, ka tik daudz

un pietiekami…

Es pat iedomāties nevarēju,

ka viens skūpsts, kas velkas sekundi,

var būt skaistāks par visu pasauli.

Kaut pulkstenis izdzīvoja tik pāris minūtes,

es izjutu šai mirklī veselu mūžību.

Kā gribējās apturēt laiku…

Bet pulkstens tik tiksķēja…

Un kaut tikai pāris sekundes mēs atvadījāmies,

tas man škiet tik ilgi, tik grūti kā vesela mūžība

kas neizdziest,

kas nepazūd

kas sirdi plosa.

Un kāpēc mirklis, kad atvadījāmies,

kad redzēju tevi aizejam vilkās tik nežēlīgi ilgi???

Tagad es tiešām vēlējos pulksteni palaist vēja spārniem,

lai skumjas aizlido!

lai izgaist šalkoņā!

lai neatgriežās…