Noslēgums. Beidzot tev ir jādomā ar galvu

Ja kāda patiešām ir izbūrusies cauri maniem gandrīz grafomāniskajiem izjūtu atspoguļojumiem un gaida laimīgas vai vismaz ārkārtīgi romantiskas beigas, uzreiz jau brīdinu – tālāk nav vērts lasīt. Bet visādi citādi tomēr padalīšos, varbūt kāda alkst arī neromantikas.

Sestdienas rītā, kad, šķiet, pat orhideju podi uz palodzes man smaidīja, pamodos varen ņipra un cerību pilna, jo droši vien kaut kad šīs dienas laikā realizēsies pat īsti nezinu kur sagrābstītais likums – viņš piezvanīs. Pat ne trīs dienu laikā, kas ir galvenais intereses rādītājs minētajā likumā, droši vien šodien pat. Tāda – liderīga un priecīgām gaidām sirdī arī savu dienu vadīju.

Kad sestdienas vakarā devos pie miera, biju mazliet saskumusi, jo vēl joprojām ļoti gaidīju zvanu, kurš tā arī nebija atskanējis, taču zināju, ka man vēl ir laiks – vēl taču apaļas divas dienas! Man pat bija vienaldzīga precētā psihošana par puķēm uz mana galda. Jā, kaut kādos Augšas failos lietas bija saliktas tā, ka arī viņš pēc zināma pārtraukuma tajā dienā pie manis ieradās ar rožu sauju un uzrīkoja scēnu, ka nebūtu man puķes vedis, ja zinātu, ka man te jau kaut kādas tādas priekšā. Es mierīgi noteicu, ka varu iesaiņot, kā bija un viņš droši tās var vest atpakaļ – uzdāvināt savai laulātajai draudzenei, varu pielikt arī sirrrrrsnīgu kartīti, ja ir vēlēšanās (fui, cik es riebīga, kauns!) un neklapēju ne ar ausi par viņa stresu.

Jau krietni skumjāka es devos pie miera svētdienas vakarā, savu pēkšņi tik kluso un tukšo telefonu uz naktsskapīša nolikusi. Naktī pamodos un skatījos telefonā – varbūt neesmu dzirdējusi zvanu, varbūt esmu pa miegam izlasījusi īsziņu un aizmirsusi? Nekā.

Kad arī pirmdienas vakars atnāca nesaudzīgi kluss, sapratu, ka mani spārniņi aplauzti. Un uz ko tad es vispār cerēju? Ka šis būs otrdienas romantiskā ziepinieka cienīgs stāsts? Kas mani sešpadsmit gadi, ka aizrāvos kā naiva meitene?

Pēc dienas vai divām saskrējāmies vienā no sociālajiem tīkliem. Viņš man atrakstīja vēstulīti. Tā, it kā nekas nebūtu noticis. Čau, kas jauns, kā iet, kur pazudi? Atbildēju īsi, kodolīgi, stindzinoši pieklājīgi un ātri vien pazudu no virtuālajām ārēm. Gala beigās nenoturējos un pēc dienām divām uzrakstīju atklātu vēstuli, ka neizlikšos kā septītās klases meitene – mani aizvainoja viņa klusēšana, nesapratu, kas pēkšņi mainījās, ceru kādreiz vecumdienās to ar viņa palīdzību saprast, bet katrā ziņā tikšanās bija jauka un vienmēr turēšu to gaišā piemiņā, tā teikt. Laikam jau nav nekāds pārsteigums, ka vēstule tika izlasīta, bet atbildi nesagaidīju.

Jā, drusku paraudāju arī. Ne jau tā, ka mana lielā mūža mīla nokūpējusi, vienkārši domāju, ka varēšu uzlēkt augstāk par savu pufīgo dupsi un kad tas neizdevās, sirdī kaut kāds durstīgs gruzis iekrita. Pienāca nedēļas nogale, aizbraucu pie vecākiem, cepu raušus, izslēdzu telefona skaņu un domās pasūtīju bekot visus pasaules vīriešus jebkur uz zemes un ārpus tās. Dienas trīs pēc vēstules izlasīšanas manā klusajā telefona režīmā bija izskanējis viņa zvans. Viens niecīgs, atvainojos, sūda zvanelis pret manu atklāto (tomēr neapkaunojošo) vēstuli! Neatzvanīju. Pēc dienām četrām, kad mans „ejiet bekot, vīrieši” noskaņojums turpinājās un vēl joprojām biju „izslēgusies”, bija atsksanējis otrs. Neatzvanīju. Pēc vēl dažām dienām saņēmu vēstuli – Tu tagad necel man telefonu? Atbildēju – nē, tikai neatbildu uz Taviem neatbildētajiem zvaniem. Līdz ar to saziņa diskonektējās. Ignorējām viens otru sociālajās vietnēs, izlikāmies, ka viens otru nepamanām.

Pēc divām nedēļām atbildēju uz sveša numura telefona zvanu un jā, tajā galā sadzirdēju viņu. Saruna bija mulsinoša, jo neba nu vairs dusmas, neba spītīgs aizvainojums, bet neveiklība gan gandrīz taustāma spraucās no klausules. Runājām par šo un to, esot noticis pārpratums, viņš esot gaidījis manu zvanu, es viņa, tā mēs abi gaidījām un nesagaidījām, citriez viņš šādus pārpratumus ignorējot, bet šoreiz tā nevarēja. Vai mēs turpināsim viens otru ignorēt? Vienojāmies, ka nē. Kad teicu, lai manu pusdusmīgo vēstuli vairs neņem vērā, tas viss ir pagājis, izbijis un šis vilciens aizbraucis, viņš pajautāja silti un tieši – kad būs nākamais?

Tās sarunas laikā atkal sadzirdēju viņa balsī aizrautīgo es gribu turpināt mūsu pazīšanos tāpat kā iepriekš, nē, vēl advancētāk. Es arī, teicu. Tiktāl viss labi. Beidzu sarunu priecīga un pozitīva. Tomēr mūsu saziņa nevedās. Pāris vēstules, pāris skaipa sarunas, bet tik mākslīgas, grūtas un piespiestas! Nu, vismaz no manas puses. Nekā no agrākā šarma, prieka, koķetuma un seksīguma. Laikam jau vienkārši tajos pārpratumu vai nepārpratumu karuseļos kaut kā nomira tas, kas vēl nemaz nebija sācies. Un varbūt labi, ka tā, jo vismaz reizi dzīvē man gribas kaut ko kaut mazliet vienkāršu, nesamudrītu, tīru un iedvesmojošu.

Tomēr jāatzīstas, ka es vienalga esmu priecīga par tikšanos ar šo vīrieti, par tā vakara soli virs zemes pārvietošanos un sajūtām, ko šis viss piedzīvojums manī uzjundīja. Līdztekus tas lika man arī aizdomāties. Vai es vēl mīlu precēto? Vai vispār kādreiz esmu mīlējusi? Vai es vispār kādreiz kaut kriksīti esmu bijusi mīlēta? Varbūt jā, varbūt nē, varbūt tā ir bijusi un turpina būt (tikai ne tik intensīva) vien emocionāla atkarība? Varbūt mīlestība tiešām ilgst tikai trīs gadus un manas termiņš nu ir beidzies? Varbūt to vienkārši nogalinājuši regulārie pirmsmiega piepuņķotie spilveni un sistemātiskie ikmēneša dvēseles kaucieni pret debesīm dienu trīs garumā, pie kuriem jau esmu pieradusi kā pie vecām čībām? Varbūt, varbūt, varbūt. Skaidras atbildes man šobrīd nav, bet ir jautājumi. Un, iespējams, tas ir labākais, ko šis virtuālais piedzīvojums man jebkad būtu varējis sniegt. Tātad pluss bilancē viennozīmīgi.