Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

No kurienes atceļojusi veikala desa?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

“Vella kalpu” lielais izēdājs Ērmanītis dzīvoja laikos, kad cūkas audzēja bez jebkādām mākslīgām barības piedevām. Arī piena produkti bija paši vienkāršākie un, ja sabojājās, tātad bija pienācis to gals. Mūslaikos gan Ērmanītim viegli neklātos, jo dabisku pārtiku atrast kļūst aizvien grūtāk un – arī dārgāk. Taču, varbūt tik traki nemaz nav, jo vismaz Eiropas Savienībā (ES) pēdējos gados aizvien striktāk kontrolē visa veida pārtiku – no lauka vai kūts līdz pat pircēju šķīvim.

Mūkot no lopu sērgām
Tūkstošiem nokautu liellopu un iznīcinātu vistu. Liellopu encefalopātija, putnu gripa un citas dzīvnieku slimības 90.gados pamatīgi iedragāja cilvēku uzticību pārtikas nozarei. Lai nākotnē izvairītos no līdzīgām nelaimēm, ES nopietni pievērsās izsekojamības ieviešanai no dzīvnieka dzimšanas līdz nonākšanai uz pircēja šķīvja. Rezultātā – ES teritorijā vismaz teorētiski nevar nonākt nekvalitatīva un patērētājam bīstama pārtika. Arī šovasar Briselē notikušajā starptautiskajā veterinārajā nedēļā eksperti no dažādām valstīm diskutēja tieši par pārtikas drošumu un to, kā izsekot tās izcelsmei.

Sandra Smulko, PVD Robežkontroles departamenta vecākā eksperte: “Konferencē uzstājās kāds kungs no Francijas un stāstīja par izsekojamību pārtikas un barības ķēdē. Savu runu viņš sāka, demonstrējot sešas kādā Briseles veikalā iepriekšējā vakarā pirktas vistu olas, uz kurām bija vistu mēsli. Tad nu viņš pavilka uz zoba beļģu ražotājus par to, kā viņi ievēro higiēnas prasības, jo mēsli uz olām nedrīkst būt nekādā gadījumā – tie var veicināt salmonellu un citu slimību rašanos”.

Ja gaļas izstrādājumu kvalitāte ir laba un to var vieglāk izkontrolēt, tad vairāk problēmu rodoties ar dažādām pārtikas piedevām un uztura bagātinātājiem. „Ir bijušas situācijas, kad rozīnes nav labas, jo tajās atrodas neatļautās atliekvielas. Nesen ņēmām medus paraugu no Ķīnas, domājot, ka būs kas slikts – nē, viss bija kārtībā,” stāsta PVD eksperte. „Ja runājam par gaļu, tad to ieved tikai no tām valstīm, kuras izpildījušas ES prasības un to kvalitāte atbilst ES standartiem visā procesā. Tātad – ir nodrošināta izsekojamība. Nu, piemēram, putnu gaļu var ievest no Jaunzēlandes, jēra gaļu no Austrālijas, liellopu gaļu no Brazīlijas,” piebilst S.Smulko.

Pēc S.Smulko sacītā, Eiropas Komisijai esot arī visai ambiciozs plāns, kura īstenošana patiktu dažādu austrumu garšvielu un svešzemju tēju cienītājiem. “Ir tāda kontroles sistēma kā TRACES, kas reglamentā dzīvnieku izcelsmes produktu ievešanu. Eiropas Komisija domā to paplašināt, iekļaujot arī augu valsts produkciju,” norāda S.Smulko. “Pašlaik šiem produktiem ir vien noteikts padsmit nosaukumu garš saraksts. Ievedot ES tajā minētās preces, piemēram, rozīnes, čilli piparus uz robežas jāizdod tāds pats sertifikāts, kā gaļas produkcijai”, piebilst speciāliste.

Taču izrādās, ka ES ļauj arī divām Āfrikas valstīm, Burkina Faso un Namībijai, ievest tās teritorijā liellopu gaļu. Ņemot vērā tik plašu valstu diapazonu, ko veicinājusi globalizācija, ANO pārstāvji jau uzsvēruši, ka visbūtiskākais pašlaik esot garantēt tieši iespēju izsekot katram gaļas gabalam, vai jebkurai pārtikas precei. Turklāt jāņem vērā fakts, ka pēdējo desmit gadu laikā jaunattīstības valstis piena ražošanu palielinājušas divas reizes, bet gaļas – pat trīs. Šāda ANO nostāja nozīmē, ka arī šīm valstīm nāksies piestrādāt pie izsekojamības un kvalitātes, ja vien tās vēlēsies tirgoties ar ES.

Skaties, ko pērc
Lai gan ES pārtikas drošības likumi nosaka, kā zemniekam pārtika jāražo, tostarp, kādu ķīmiju tie drīkst izmantot augu audzēšanai un, kā tiem barot savus lopus, kā pārstrādāt pārtiku, kādas krāsvielas un piedevas var, vai nevar lietot un, kā to labāk pārdot, cilvēki vienalga netic, ka veikalu plauktos vai tirgos nenonāk nezināmas izcelsmes pārtika, kas varētu būt pat bīstama. Tādēļ no pircēja paša gudrības lielā mērā atkarīgs, cik drošs ēdiens būs pusdienās vai vakariņās. Piemēram, lai nesanāktu, kā beļģu vistu audzētājiem, olas der atcerēties nomazgāt katrreiz, pat ja tā nākusi no vecmāmiņas vistu kūts laukos, Tikpat būtiski ir – sekot produktu derīguma termiņiem, vai vadīties pēc to vizuālā izskata. “Lai gan es tādus gadījumus nezinu, ja cilvēkam ir kaut mazākās aizdomas, ka veikalā, piemēram, precei ir mainīts derīguma termiņš, to vajadzētu saglabāt un nākt uz mūsu dienesta Pārtikas departamentu ar iesniegumu par katru konkrēto gadījumu,” norāda S.Smulko.

Ik pa brīdim tiešām nākas dzirdēt par kādu gadījumu, kad piens izrādījies vecs, bet desa – gluma. Tomēr šādu stāstu ir aizvien mazāk. Tā lielveikala “Rimi” sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Eniņa atzīst: “Jā, ir bijuši gadījumi, kad atrodam nekvalitatīvu produktu. Taču tirdzniecības procesā no tā nav iespējams pilnībā izvairīties. Gadījumos, ja konstatēta prece, kas var radīt apdraudējumu pircēju drošībai un veselībai, tā iespējami ātri tiek izņemta no aprites. Tas notiek gan tad, kad pārkāpumus konstatējušas valsts kontroles institūcijas, gan tad, kad šādu situāciju fiksē preču ražotājs vai Rimi pārstāvji. Ja produktus ir bīstams, mēs arī informējam pircējus par iespējamiem riskiem.”
Nu ko, dodoties uz veikalu jāatceras – rūpīgi izlasīt to, kas rakstīts uz iepakojuma. Turklāt, ja kāds par to izrāda nepatiku, der atgādināt, ka ES likumi par pārtikas marķēšanu paredz iespēju, kas pircējam ļauj uzzināt, ko viņš grasās apēst. Zināšanai – uz etiķetes jābūt norādītai pilnai informācijai par izmantotajām sastāvdaļām, kā arī par visām izmantotajām krāsvielām, konservantiem, saldinātājiem un citām ķīmiskajām piedevām. Ja sastāvdaļa ir tāda, kura atsevišķiem patērētājiem var izraisīt alerģiju – piemēram, rieksti – arī tam jābūt tur uzrakstītam, pat, ja riekstu tur ir tik, cik melns aiz naga.

Tāpat jāatceras, ka ES pārtikas marķēšanas likumi regulē to, kurus produktus drīkst saukt par «bioloģiskiem». Tāpat ir skaidri noteikts, ka konkrētā Eiropas reģionā tapušas pārtikas nosaukumu, nedrīkst lietot līdzīgas produkcijas ražotājs citviet. Piemēram, ja produkta etiķetē norādīts “Prosciutto di Parma”, ir skaidrs, ka šis šķiņķis nāk no Parmas, ja rakstīts – Kalamata, tad olīvas ir no Kalamatas.
Vēl viens apzīmējums, kuram būtu jābūt marķējumā, bet, diemžēl, ne vienmēr tas ir tur atrodams – vai pārtika ir ģenētiski modificēta (ĢM) un vai satur ĢM sastāvdaļas.

Un visbeidzot, jūnija plenārsesijā pēc kaislīgām debatēm, Eiropas Parlamenta deputāti apstiprinājuši vēl virkni prasību, kuras nāksies ievērot ražotājiem. Turpmāk uz iepakojuma, turklāt visām precēm vienā vietā – obligāti aizmugurē, būs jābūt norādītam tauku, piesātināto taukvielu, cukura, sāls, kā arī kaloriju daudzumam uz 100 gramiem vai mililitriem produkta. Turklāt, šī informācija būs jāpapildina vēl arī ar norādi par ieteicamo dienas devu. Savukārt iepakojuma priekšpusē jābūt informācijai par enerģijas daudzumu kalorijās. Var vaicāt, kam tas vajadzīgs, jo šāda informācija jau ir pieejama? EP deputāte Renāte Zommere parlamenta mājas lapā norādījusi: “Līdz šim ražotāji vai tirgotāji pārtiku marķēja brīvprātīgi, kas nozīmē, ka uzrādītie dati nav saskanīgi. Uz iepakojuma var rakstīt visu, ko vien vēlies. Tagad mēs pārtikas norādes padarīsim par obligātām un izlasāmām. Ļoti bieži problēmas rada tieši salasāmība. Tā, piemēram, izejvielu saraksts ir obligāts jau šodien, taču vairumā gadījumā to nav iespējams izlasīt, jo tas nav salasāmi uzdrukāts.”

Interesanti, ka papildus norādes būs jāizvieto arī tā dēvēto pārtikas atdarinājumu, jeb kā mēs esam raduši saukt “krējuma izstrādājuma” iepakojuma priekšpusē. Tas tiek darīts, jo tirgū šādas produkcijas kļūst aizvien vairāk – patērētājam ir jāzina, ka siers, kas izskatās un garšo pēc siera nebūt tāds nav, jo – gatavots no dārzeņu taukiem…

Tiesa gan, jaunajiem noteikumiem paredzēti vairāki pārejas posmi, līdz ar to spēkā tie varētu stāties ne ātrāk kā 2014.gadā. Brīdī, kad regula stāsies spēkā lielajiem uzņēmumiem tā būs jāīsteno triju gadu laikā, bet mazajiem, kuros nodarbina līdz 100 cilvēkiem, tiks atvēlēti pieci gadi.

Uzziņa:

 

Raksts publicēts sadarbībā ar Es Māja/ esmaja.lv

Dalīties.

2 komentāru

  1. Nu cīsiņus jau sen nevaru ieēst, sajūta, ka ēdu papīru..Tas pats ir ar doktordesām, tādas aizdomīgas. Ja pērku desu, tad tikai žāvēto.

  2. Līga Rozentāle on

    Pēdējā laikā arvien uzmanīgāk pētu produktu etiķetes, īpaši uzmanīgi pērku gaļu. It kā liekas nu kas tad tajā desā var būt, no gaļas taisīta, bet kad palasa etiķeti, tad tur gaļa vispār gandrīz nav, kaut kādas cūku ādas, sojas izstrādājumi utt. Un kopš reiz pelmeņus ēdot, atradu to pildījumā iemaltu plastmasas gabalu, tos vienkārši nevaru iegādāties un ēst.

Atbildēt Līga Rozentāle Atcelt