Ir Ramadāna (gavēnis) devītā diena, kura laikā apmēram no saullēkta līdz saulrietam ir aizliegts ēst un dzert, bet ir atļauts to darīt nakts stundās.
Atlikušas vēl divas stundas, siekalojos pie tekoša ūdens un domāju par milkšeiku,ko gatavosim naktsēšanai. Kādas ilgas mani pavada visas dienas garumā pēc ēdiena, pretēji laikam , kad biju anoreksiķe, kad neēšana šķita dabiskāka par ēšanu.
Tā tas bija gadu, pamazām kļuvu par nesamērīgo ēdāju, kas turpinājās vairāk kā pusotru gadu. No problēmas apzināšanās pie problēmas atrisināšanas. Latvijā ar šīm psiholoģiskajām problēmām grūti atrast atbalstu, bet atradu.
ANĒ- (anonīmie nesamērīgie ēdāji) balstās uz 12 soļu sistēmu, kas tiek pielāgota specifiskajai atkarībai, vai tā būtu alkoholisms, ēdienatkarība, narkotikas, azartspeles, smēķēšana. Princips balstās uz to,ka mēs paši neesam spējīgi cīnīties ar šiem zaļajiem, zilajiem un šokolādes kēksu pūķiem, tādēļ mēs lūdzam palīdzību augstākiem spēkiem, katra ar savu izpratni par to, kas ir augstākais spēks.
Nesekmīgi…..
Kad izdzirdēju kādu dalībnieci sakām, ka šeit jau esot vairākus gadus, šad un tad jutot progresu, bet pārsvarā viss iet pa vecajām sliedēm, es nobijos un man vairāk neatradās laiks šim pasākumam. Ar savu šķībo domu gājienu, pieņēmu,ka tas ir tikai apņēmības trūkums. Tā nu šādu apsvērumu dēļ saņēmos jau ento reizi, lai nomestu svaru, kas sākoties nesamērīgajai ēšanai bija uzkrājies nedaudz par daudz. Iepriekšējā rindkopa, kurā ir tikai viens vārds „nesekmīgi”, visu jau paskaidroja.
Mans mērķis bija būt un kļūt skaistai, iekārojamai un atzītai.
– Kas Tev tā izskalojis smadzenes? Neviens Tevi nevērtē pēc tava auguma, bet gan pēc tavas personības.
Es , tu , viņš, viņa, mēs to pat neievērojam. Es nesaukšu vārdos, bet piemēru ir gana daudz. Pavērosim slavenības, kuras tiek apbrīnotas pēc savas slavas zenīta.Un par ko? Sieviete, kura ir gados 40,50,60 tiek apbrīnota par to, ka izskatās kā uz gadiem 26, ar slaidām kājām, botoksētām lūpām,nerunājot par ķirurga skaupeli un tauku atsūkšanām. Sabiedrība nenoliedzami rada iespaidu,kas ir skaists. Zombēšana televīzijā, izklaides industrijā, kur aktrises ir slaidas, skaistas, vidukļi tievi. Reklamējot zobu pastu, slaidā kundze vienmēr man lika domāt,ka būt formā un svara normā un būt zem šīs normas, tas ir tā, kā tam ir jābūt.
Tā nu mani greizie uzskati mani noveda līdz svaram, kāds man vēl nebija bijis. Patiesi jutos apaļīga, bezpalīdzīga, vientuļa. Tam visam sekoja 7 dienu neēšanas kūre un ne tāda, kā Ramadānā, ēdienu sev liedzu, gan dienā, gan naktī. Šīs noteiktās dienas patiesi izturēju pavadīdama ar galvas reiboņiem, vājumu, drebuļiem, miegainību dienas laikā,bezmiegu nakts laikā. Un kas pēc tam? Urrā- 7 kg nost, jāpiezīmē,ka puse no šī svara noteikti bija ūdens. Bet vaitad tas apstādināja manas ēšanas lēkmes? Retorisks jautājums. 2-3 reizes nedēļā pieēdos līdz kunģa sāpēm, tad aktīvi sportoju , bet pārējās dienas ēdiens bija normēts. Ritenis griezās….
Jau iegriežoties ANĒ klubiņā biju aizdomājusies par to kā es uztveru šo augstāko spēku. Bet mana izpratne balstoties uz nezināšanu izčabēja, jo tā bija bezgala švaka. Šādas pārdomas mani, protams, nepameta. Veicu visādas pašterapijas, bet nekāds domu spēks nepalīdzēja. Aktīvi sportojot svars nedaudz nokritās , jo arī parēšanās man bija normēta, veinreiz nedēļā. Ko gan sniedz šie skaistuma labumi, ja brīva no šī šokolādes kēksa pūķa nebiju. Uztraucos,ka ziepēs esmu, šādi noteikti būs jāpavada viss mūžs. Atgriezos pie Radītāja meklējumiem, pavīdēja doma par baznīcu, bet tā kā tas nebija īstais ceļš, ik pa laikam aizmirsās,kam tad es īsti ticu. Nešķita godīgi pret Vissaugstāko kaut ko lūgt, ja mana padevība bija tikai daļēja,ja mana ticība aprobežojās lūgumos un iešānā uz baznīcu.
Augstākā spēka meklējumi nebeidzās, tāpat kā nebeidzās manas ēšanas problēmas. Man bija piegriezies pilnīgi viss, galējs apnikums. Man bija apnicis sievietes statuss šajā sabiedrībā, man bija apnicis,ka tieku vērtēta pēc drēbēm, kuras valkāju, izmēru, kādu nēsāju. Jā, 20 % no sabiedrības tā nevērtē, bet pārējie? Es izaicinu jebkuru sievieti man pierādīt,ka viņa Eiropā netiek vērtēta pēc skaistuma… mēs melojam pašas sev, ka šo kleitu valkāju priekš sevis, neskatoties uz to,ka kleita par īsu un sēžot vienmēr jābūt ar augstu koncentrēšanās spēju uz kleitas dabisko saīsināšanās procesu, dekoltē par dziļu un jāvaktē vai pieliecoties skats nepaliek atkailinātāks.
Manai sirdij bija nepieciešama reliģija, savādāk šo pilnīgo paļaušanos uz Augstāko es nevarēju aktivizēt. Un es atradu, kā es atradu?
Būdama kārtējās šokolādes varā, domaju,ka mana apmātība atbrīvosies,ja sastapšu kādu,ko patiesi mīlēšu. Še man nu bija-nekā nebija. Iemīlējos tā labi kārtīgi un no sirds, bet šokolāde mani uzrunājā tādā pašā mērā un vēl vairāk, aiz bailēm,ka es varētu viņam pārstāt patikt,jo apkārt ir tik daudz skaistu un interesantu meiteņu. Šis cilvēks mani nevērtēja pēc ārējā izskata, tādēļ būdami pazīstami tikai 2 mēnešus aprecējāmies Allah priekšā, bez oficiāliem papīriem, bez izpratnes, kas tas tāds Allahs, bet ja viņam tas ir tik svarīgi, lai jau būtu.
Tā es uzzināju,kas ir šis, ar tik plaši negatīvo pieskaņu izskanējies vārds „Islāms”. Pateicoties mūsu atšķirīgajiem uzskatiem, daudz pļāpājām,lai viens otru labāk izprastu. Atcerējos kaut ko no reliģijas vēstures stundām, bet ar to nepietika, tādēļ talkā nāca internets. Jā, jā, uzgāju Delfos milzum daudz (neobjektīvas) kritikas, bet uzgāju arī ko citu- sieviete muslima arī latviete raksta blogu. Tā ķēdīte turpinājās, nākamais posms bija latviešu Islāma forums. Nekad nebūtu domājusi, ka ir tik daudz latvieši muslimi.
Āķis lūpā, lasīju katru brīvu brītiņu, aiz intereses pret savu vīru. Opā, raksts par sievietes statusu. Ha hā, ko tad es tur varēšu sagaidīt, noteikti nicinājumu- sieviete klusē! Nekā,mans ierastais viedoklis,kas bija nācis kopš citu reliģiju meklējumiem , ar šo nesaskanēja,sieviete nebija velnišķs izdzimums. Sievietes tiek augstu godātas. Sapratu arī to,ka tajās valstīs kur praktizē Islāmu, bet sievietes nogalina,ka tas tiek darīts aiz Islāma nezināšanās, nevis reliģijas. Par brīnumu arī ierastajām šausmām par terorismu ,ko skandina mēdiji, Islāms neatbalsta terorismu un pašnāvības.
Meklēju, kur piesieties, kādu reliģijas vājību, kur tā izgāstos ,kas man pierādītu, ka šī ir akla sekošana. Man tika atbildēts uz visu, bez nevienas pretrunas. Šeit es ieraudzīju šo pilnīgo padevību Dievam, kas mani pārliecināja, ka es izpildot Radītāja prasības, esmu tiesīga vērsties ar saviem lūgumiem, kas tiek uzklausīti.
Es pieņēmu Islāmu un lūdzu ,lai mana nesamērīgā ēšana un svara problēmas izbeidzas veselīgā veidā. Sekojot Islāma dzivesveidam , katra mana dzīves sastāvdaļa, ēšana, gulēšana, ūdens dzeršana un rūpes par vīru noriss saskaņā ar Allah. Mana dzīves sastāvdaļa ir arī hijab (lakats vai jebkas,kas nosedz matus) un ķermeņa aprišu neizceļoša kleita, jo es jūtos tik labi, tiekot vērtēta pēc personības, nevis ķermeņa skaistuma. Es jūtos ļoti cienīta un savu augumu atklāju tikai savam vīram, nevis visiem vīriešiem (gribas teikt suņiem, kuriem krīt acis uz visiem kailumiem). Tādejādi es pasargāju sevi no steriotipiem, par to, kas ir skaists, jo šeit nav definīcijas skaistumam, kas man būs skaists- Tev nebūs.
Es nezinu, kas man ir labāk, jo es neesmu sevi radījusi, arī mana mamma nav mani radījusi,jo ome nav radījusi manu mammu, mūs ir radījis Radītājs, un viņš zina, kas mums ir labāk. Pieņemot Islāmu, dažkārt domāju, kādēļ par to nezināju agrāk, dzīve bez mērķa, vai ar nejēdzīgiem mērķiem, bija apgrūtinoša. Ir ļoti grūti veikt darbu, ja darba vadītājs nav pateicis,kā šis darbs ir veicams un kāda alga vai soda sankcijas man par to būs, tāpat ir grūti dzīvot dzīvi, ja nezini,kā ir pareizāk.
Vēlmes nekad nav piepildāmas un var vēlēties daudz, bet vai mēs vienmēr esam pārliecināti, ka iegūtais mums nekaitēs?
Manas lūgšanas piepildījās, pārēdusies neesmu nu jau vairākus mēnešus. Esmu pret vārdu „diēta” , respektīvi tādu es neievēroju. Arī man svars ir samazinājies, ēdot saldumus un kūkas samērīgos daudzumos. Tagad man ir sāta sajūta nevis „pušu plīstošs” kunģis.
Kādreiz viesības bija pagalam stresains pasākums,jo ēdiens bija daudz un neviens jau nesver tevi pirms un pēc svētkiem (jebkura negausīgā ēdāja zin, par ko ir runa). Vakar bijām ciemos un tikai pēc viesošanās attapos, kādas mocības kādreiz svētkos pārdzīvoju ēdiena dēļ. Tagad esmu pilnībā aizmirsusi par savām ēšanas problēmām, kuras kādreiz mani pavadīja ik uz soļa, ik pēc kumosa. Agrāk šim sekmīgajam rezultātam man pietrūka pilnīgas padevības Augstākajam spēkam.
Es ļoti ceru, ka manā veiksmes stāstā jūs atradīsiet arī kaut ko savai veiksmei, jo es zinu cik izplatīti ir ēšanas traucējumi. Es nekādā ziņā nevēlos jums likt domāt, ka jums ir jāpieņem Islāms, es vēlos jums likt domāt pašām par savu dzīvi, respektējot apkārtējos, bet neļaujot šīm personām jūs pazemot.
Izvērtējiet, kādēļ jūs kaut ko vēlaties sasniegt, ne tikai šajā jomā (labas formas jomā), bet arī citās dzīves jomās. Nemelojiet sev par saviem mērķiem, jo, ja mērķi ir iekļauties- patikt sabiediedrībai, parādīt tiem durakiem cik esi laba, tas nestrādās. Jūs teiksiet „strādās”, jo tas ir labs stimuls. Jums strādās uz 10 dienām, 10 gadiem un vairāk, bet tad izčabēs, un tas, kas ir nenoturīgs, neskaitās,ka ir strādājis. Neskaitās strādājis arī tad, ja šī mērķa dēļ jums nākas ciest, upurēt ģimeni,bērnus, kuriem nepietiek laika, vecākus, ar kuriem nav spēka pavadīt nedēļas nogales vai kaut vai piezvanīt. Neskaitās stradājis, ja jūs māc patstāvīgas skumjas un mērķis nav attaisnojis pilnīgi neko.
Cieniet sevi!
Priecāšos dzirdēt par jūsu stāstiem.
