Mēs esam kā zvaigznes plašajā pasaulē, un galaktika mums jāatklāj pašiem, lai izdzīvotu. Viss, kas vien ir apkārt, ir zvaigznes galaktikā. Jeb kas jauns, kas iet pasaulē, iet izzināt galaktiku. Pat lodīšu pildspalva. To uztaisa un laiž pasaulē, lai iepazītu – kā tas ir. Bet viņa jau to nesaprot.
Bet mēs cilvēki un zvēri. Mēs visu saprotam. Mums sāp, priecē, un mēs jūtam visu pasauli. To pasauli, kura ir neiepazītā galaktika, kuru vēlamies iepazīt. Piedzimtot mazs telēns ātrāk par mazuli iepazīst pasauli. Telēns ceļas kājās un grib skriet, kamēr bērns ar aizvērtām acīm guļ pie mātes krūts. Tas varbūt tāpēc, ka viņš zina. Zina to, ka neviens nešaus uz viņu prieka pēc vai arī ka kāds nelabs draugs pēc strīda to neapēdīs. Viņš zina to, ka viņam ir daudz vairāk laika, lai iepazītu nezināmo galaktiku, lai izdzīvotu.
Nezināmā galaktika…
Dalīties.
2 komentāru
Man gan šķiet, ka ir gluži otrādāk- telēns ātrāk ceļas kājās, jo jūtas apdraudēts, nevis drošībā. Dzīvnieku vidē valda šis izdzīvošanas princips, tādēļ mazuļiem jāsāk ātrāk par sevi pašiem rūpēties. Turklāt vājākie vnk tiek pamesti vai pat nogalināti, savukārt cilvēkbērnus pat maziņākos un vārgākos izdziedina un aprūpē.
hmmm… bet tā jau arī ir domāts. ka tas, par kuru rūpējas, ir zīdainis.<br>Iespējams nav tik tieši un pareizi uzrakstīts, bet tāds bija mans domu gājiens pirms desmit gadiem pamatskolā 🙂