Vārda dienu svin: Miķelis, Mikus, Miks, Mihails

Neliels ieskats 1.maija nozīmē

Pinterest LinkedIn Tumblr +

1. maijs – LR satversmes sapulces sasaukšanas diena. Darba svētki

Daudzām no mums 4. maija notikumi vēl ir spilgtā atmiņā. Bailes, spēks, nedrošība, kopības sajūta un pats galvenais – ticība brīvai un neatkarīgai Latvijai. Savā ziņā līdzīga, bet tajā pat laikā nesalīdzināma bija situācija 1920. gada 1. maijā, kad uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulces dalībnieki. Kāpēc tobrīd bija tik svarīgi, ka beidzot 1918. gada 18. novembrī proklamētajai Latvijas republikai būs sava konstitūcija, tiks sakārtots agrārais jautājums, skaidrot palīdzēja vēstures entuziasts, Saldus pagasta Druvas vidusskolas vēstures skolotājs Aivars Tērauds

1918. gada 17. novembrī, apvienojoties Rīgas demokrātiskajam blokam un Latviešu pagaidu nacionālajai padomei, tiek izveidota Tautas padome. Par tās priekšsēdētāju ievēlēts Jānis Čakste. Dienu vēlāk – 18. novembrī Tautas padome proklamē Latvijas republiku. Latvijas valsts ir “dzimusi”! Tautas padomē, tāpat kā vēlāk Satversmes sapulcē, darbojas arī sievietes. Jau sākotnēji ticis nolemts, ka demokrātiskā valstī, par kādu veidota arī Latvija, jābūt dzimumu vienlīdzībai. Tālredzīgi bijuši mūsu valsts veidotāji. Jāatzīst, ka jau tajā laikā sabiedrības elitē netrūka spēcīgu personību – sieviešu, piemēram, Aspazija, Emīlija Benjamiņa u.c. Tiesa, tikai dažas no sievietēm nolēma nopietni iesaistīties politikā. Tāpat jau toreiz tika respektētas arī mazākumtautības un to pārstāvji ievēlēti arī Satversmes sapulcē.

Prieks par “jaunizcepto” valsti nebija ilgs. Jau 4. decembrī Latvijā iebrūk Sarkanā armija. Mums ir tikai valsts nosaukums un pagaidu vara, nav nedz armijas, nedz naudas. Mēs esam “gards kumosiņš”. Pēc 1. pasaules kara Latvijā vēl atradās daļa vācu armijas, kurai pēc sabiedroto norādījumiem bija jāaizstāv mūsu valsts. Taču lielākajai daļai vācu armijas karavīru Latvija nav ne prātā. Ir decembris, viņi vēlas atgriezties mājās uz Ziemassvētkiem, vai vienkārši doties mājup. Ulmanis tiem, kas Latvijas labā cīnīsies vismaz 4 nedēļas, apsola zemi un pilsonību. Tiek sagatavots oficiāls dokuments. Daļu vāciešu šis piedāvājums ieinteresē, bet pēc brīvības cīņu beigām izrādījās, ka oficiālais dokuments pazudis bez vēsts… to atrast vēsturniekiem nav izdevies vēl šodien.

Mēs aizstāvam savu valsti brīvības cīņās pret Sarkano armiju, bet 1919. gada 23. augustā Tautas padome ar Ulmaņa valdības atbalstu pieņem pavalstniecības (mūsdienās sauktu par pilsonības) likumu. Tas ir pirmais solis, lai Latvijā notiktu demokrātiskas vēlēšanas, lai sakārtotu valsts likumdošanu. Par pilsoņiem tiek atzīti tie, kas Latvijā dzīvojuši līdz 1914. gada 1. augustam un šo personu pēcnācēji. Savu pilsonību varēja pierādīt ar mājasgrāmatu ierakstiem vai citiem dokumentiem, taču, ja tie kara laikā pazuduši vai iznīcināti, nācās meklēt vismaz divus galvotājus. Sieva gan par galvotāju nav derējusi. Bet visi, kas atzīti par pilsoņiem varēja vēlāk doties uz Satversmes sapulces vēlēšanām.

Mēs sīvi cīnāmies pret Sarkano armiju, līdz 1920. gada 1. februārī tā ir sakauta un izdzīta no Latvijas teritorijas. Neskatoties uz to gaisotne valstī ir ļoti saspīlēta ne tikai kara dēļ, komunistu propaganda plešas plašumā. Viņi latviešu sīkzemniekiem un bezzemniekiem jautā par labumiem ko jaunā Latvijas valsts tiem devusi. Zemnieki sāk šaubīties, jo tiešām – agrārais jautājums valstī nav sakārtots, ir tikai valsts, kas reālu labumu (zemi) nav devusi. Tiek rīkotas vēlēšanas. 1920. gada 17. – 18. aprīlī no dažādiem sarakstiem, partijām, dažādu reģionu pārstāvjiem ievēl 150 deputātus. Tajā skaitā arī mazākumtautības pārstāvjus un sešas sievietes. Viena no viņām ir Elza Rozenberga jeb Aspazija, kas kopā ar Raini atgriezušies no Šveices. Vēl kāda ietekmīga dāma ir Klāra Kalniņa. Viņas vīrs Pauls Kalniņš ir sociāldemokrātu līderis, arī Klāra aktīvi iesaistās politiskajā dzīvē. Tiek nolemts, ka pirmā Satversmes sapulces sēde notiks 1. maijā.

Pirmā sapulce nozīmēja, ka lietas sāk kustēties, drīz, pavisam drīz varēs sakārtot likumdošanas varu, varēs sakārtot zemes jautājumus un daudzas citas lietas, Latvijas valsts vairs nebūs tikai nosaukums. Sapulcē tika nolemts, ka vispirms jāsakārto divas lietas – jāsastāda Latvijas konstitūcija (Satversme) un jāsakārto zemes jautājums.

Rezultātā zemes likums tika pieņemts 1920. gada beigās un uzreiz ieviests dzīvē. Lielākā daļa zemes līdz šim bija piederējusi vācu muižniekiem. Tika nolemts, ka tiem muižniekiem, kas brīvības cīņās nav cīnījušies pret Latviju atstās 100ha zemes, bet tiem, kas ir to darījuši, zemi neatstās nemaz. Radās jautājums, vai vāciešiem nav jāizmaksā kompensācijas par zemes zaudējumu, Ulmanis un citi valstsvīri esot bijuši par, taču 1922. gadā, pirmās Saeimas laikā balsojumā nolemts, ka kompensācijas nemaksās, interesanti, ka arī paši vācu frakcijas deputāti balsojuši pret kompensācijām. Viņi esot bijuši par lepnu, lai pieņemtu “grašus” par atņemto zemi. Arī baznīcu draudzēm zeme tika atņemta, atstāti vien 50 ha. Atņemtās zemes iekļāva valsts zemes fondā un atdeva zemniekiem.

Par Satversmē iekļaujamajiem punktiem tika diskutēts daudz ilgāk. Nolemts, ka par pamatu Latvijas Satversmei tiks ņemta Vācijas konstitūciju, neskatoties uz to, ka Vācija ir prezidentāla republika, bet Latvijā tiek veidota parlamentāra valsts pārvalde. Arī zemnieku savienība Latvijā vēlējusies prezidentālu valsti, taču sociāldemokrāti bijuši par parlamentāru. Diskusijas bijušas asas un ilgstošas, līdz 1922. gadā Satversme ieraudzīja dienasgaismu.

Tieši 1. maijs mūsu tautai nozīmē reālas atbildības un varas uzņemšanos. Mēs bijām ne tikai proklamējuši valsti, pasludinājuši, ka vēlamies būt saimnieki savā zemē, bet uzvarējuši brīvības cīņās un sākuši sakārtot valsts likumdošanu.

Priecīgus svētkus!

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu