Nav problēma…

Dzīvē viss notiekot, kā notiekot. Ha. Pirms nedēļas sarunā pieminēju savu vecvecāku fotoalbumu un to, kā pie tā tiku. Te – Annijas blogs par fotografēšanu. Varētu Annijai veltīt divus skaistus teikumus stimulam un iedvesmai, bet…
   Kā tad es tiku pie tā vecvecāku fotoalbuma? Gudri muļķīgi. Toreiz teicu, ka darbā to saplīsušo albuma muguriņu var sataisīt. Tik tas albums joprojām ar visu plīsumu ir pie manis. Vecas, melnbaltas bildes, notverti mirkļi, speciāli pozēti mirkļi. Jā, tajā albumā fiksētie mirkļi gandrīz visi ir speciāli, fotografēšanās pag gs vidū un agrāk bija notikums. Ne tā kā tagad. Retais mirklis ir speciāls. Un arī – bilde uz papīra tiek uzlikta ļoti reti. Papīra bilde ir retums.
   Te arī mana problēma. Par problēmu gan to grēks saukt, jo albums nemaisa, netraucē, gadiem to pat neesmu atvērusi. Vecas mantas esot jāmet ārā. Lai netraucē baudīt ikdienu, tās priekus un bēdas. Man netraucē. Tikai pirms dažiem gadiem, apskatot vecās bildes, secināju, ka es ļoti līdzinos savai vecaimātei. Ārēji, protams. Un man nav tā sīkuma, kas viņu mocīja – vēdera bruka, pag. gs trīsdesmitajos tā neesot operēta. Pašlaik mani bērni nemaz neinteresējas par saviem senčiem? Bet ja nu pēc gadiem 20 tā interese rodas, bet būšu veco albumu izmetusi laukā. Maniem vecvecākiem bija divi albumi. Tas otrs jau kaut kur nezināmi ir vai beidzis vispār savas gaitas.
   Šodien bildēšana varbūt ir viena cilvēka problēma, bet bildes – vairāku problēma. Problēma, par kuru aizdomājas ne jau katru dienu.