Vārda dienu svin: Imants, Rimants, Ingars, Intars

Miljons

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Divdesmit pelnītas un likumīgi piešķirtas dienas, kuras pavadīt, kā sirds kāro. Tur – vietā, kur katru vakaru aci pret aci var satikties ar jūru, zilu un nepārejošu; kur smaržo liepas (nez, pa kuru laiku tās ir ziedos?) un ap pusnakti tuvējā ostiņā klusi nopūšas saules nogurušās jahtas un kuģīši, kuriem tagad laikam gan atpūtas periods; kur piepildošu sirsnību, humoru un prieka mirkļus var smelt spaiņiem un pankūkas ēst ar pasaulē garšīgāko zemeņu ievārījumu – pie omes un opja.

Nē, tur patiesībā nav nekā no lauku šarma un īpašās garšas, tas parasti bija atrodams pie citas – omammas, kura tagad jau no mākoņa maliņas nopēta visus mūsu ceļus un neceļus. Te ir pavisam citādi – iekopts mauriņš un ūdensrozes dekoratīvā dīķītī, svaigi ziedi vāzēs „ziedošajos” gadalaikos un sauso ziedu kompozīcijas „neziedošajos”, un noteikta – omes iedibināta – kārtība, kurai mieramikam opim jāpakļaujas. Katru reizi, kad tur viesojos, es pieķeru sevi nemitīgi smaidām un smejamies. Tāda laimes saliņa – viss mūžs kopā nodzīvots un zināms, ka tas nav bijis izpriecu brauciens karuselī. Bet te vienmēr sagaida visaptverošs siltums.

Tas ir tā jocīgi – kad pēc trīsstundu ikvakara blandīšanās gar jūru ar „Džeinu Eiru” padusē Tevi sagaida ar vārdiem – nu, manu zaķīt, tev kaut kas jāieēd, lai gulēt ejot vēders nav tukšs! Jā, man jau sen vairs nav „zaķīša” gadi, bet šoreiz šis vārds liekas īsti vietā. Un tad tu apstulbsti – no lielās un nesavtīgās mīlestības, kas ir tepat blakus – divos acu pāros, divos roku pāros, kas šajā pasaulē jau septiņus gadu desmitus strādājuši, sapņojuši, mīlējuši. Dzīvojuši. Un pat mazliet gribas raudāt, jo šķiet – vai tiešām es ko tik labu esmu pelnījusi?

Pēc dārza ballītes, kurā visi tuvākie – bērni, mazbērni un mazmazbērni pabijuši kopā, tā teikt, lai saimes sajūta nepazūd, ar omi mazgājam traukus. Pirmo reizi es gandrīz dievinu trauku mazgāšanu. Un šajā nedēļā es dievinu daudz ko – nejauši kopā noskatītu „Hameleonu rotaļu” sēriju (<i>tā iet, kad vecs cilvēks ar to seksu grib nodarboties</i>, saka mana ome, kad viens no varoņiem pārdzīvo sirdslēkmi pēc šīs nodarbes), runas par politiku un valstī esošo situāciju (man neviens no viņiem nepatīk!), sarunas par attiecībām (meitiņ, nu tu tak zini, ka vīriešiem sekss ir vissvarīgākais), kopīgas pusdienas (<i>jāēd vēl! man ir arī žagari, ja kas!</i> – šoreiz to smaidīdams saka opis). Patiesībā – visu, visu laiku, ko pavadīju pie viņiem.

Prombraucot, ar omes zemeņu un aveņu turzām somā, ir mazliet skumīgi. „Meitiņ, es iešu laukā līdz ar tevi , beidzot jānopļauj zāle, pareizāk sakot, jāizkomandē opis, kurš to darīs. Agrāk jau nevar pļaut, kaimiņu bērni taču vēl guļ, bērniem gribas izgulēties…” Vēl iesprūku dārzā pie opja, kurš saņem manu buču uz vaiga, saņem manu roku savējā un pa kurzemnieku modei saka: „ Turies, meitens!”. Es smaidu un atkal noriju asaras. Nesaprotu, kas ar mani. Lai gan nē, saprotu gan – apžēliņ, kā es jūs abus mīlu un pateicos par katru sekundi, kuru varu pavadīt kopā ar jums! Un neuzdrošinieties vēl kādreiz ar humoru teikt, ka visiem tak tā fīre uz mūžamājām priekšā. Man jūs vajadzēs visu mūžu. Un vēl vairāk.

Dalīties.

4 komentāru

Atstāt Ziņu