Pavasaris, kad prāts atkāpjas un sirds sajūtas pieņemas spēkā. Tāds dīvains laiks, kad gribas būt kopā.
Tas notika pavisam nesen, tik pāris nedēļas atpakaļ.
Mēs bijām un esam sveši, satikāmies nejauši kādā draugu pasākumā. Dažas dienas pavadītas apmainoties skatieniem, flirtējot un smaidot. Tik plaši un brīvi, nepiespiesti un droši. Pārdroša flirtēšana, nejauša satikšanās uz ielas. Viss tā pavisam nejauši, lai arī plānoti.
Pirmspēdējā diena. Tuvošanās, tā pavisam nopietni, sarunas par dzīvi, piedzīvojumiem un mazliet arī plāniem līdz rīta stundai. Mazas bučas un vēlme pēc skūpstiem, tā dikti un daudz. Nakts, kura pavadīta kopā, lai arī pavisam vienkārši pārgurumā aizmiegot blakus vienvietīgā gultā un jūtoties tik brīvi un saderīgi. No rīta draugu izdarības filmējot un bildējot visu, kas noticis vai plāno notikt.
Pēdējā diena. Palīdzot pakoties, lidojums pēc stundām divām, brīži skrien prom kā stirnas, un sajūta, ka iespējams netiksimies vairāk, tas attālums tāds dīvaini tāls šķiet tajā brīdī. Dāvanā mīļākais T-krekls. Tā smarža vēl aizvien ir tā pati, ik nakti sapņojot, sajūtas neļauj mazgāt.
Varbūt naivi un bērnišķīgi, bet tomēr skaisti. Lai arī sajūtas uz pāris dienām, mēnešiem vai stundām. Ir vērts, lai arī nezināms.
Šodien e-pasts, ka biļete nopirkta – es būšu šajās brīvdienās, atpakaļ biļetes man vēl nav.
