–„Nu, nāciet paēdiet, viss vēl silts!… Nu, bet salātiņi?! Lieciet, lieciet!… Nu, kāpēc jūs, bērni, neēdat? Paskaties, kā vaigi iekrituši – paņem, apēd vēl vienu vistas kājiņu!…Un ko jums līdzi iedot? Gurķīšus, marinētas sēnītes? Noteikti ielieciet līdzi kartupeļus!…Brokastīs nāciet laicīgi, man būs biezpiena plācenīši un krējums, īsts lauku krējums…“
Mīlestība iet caur vēderu. Un nevis tāpēc, ka runa ir par mūžīgi izsalkušiem vīriešiem un iztapt gribošām sievām un viņu mātēm raibos priekšautos, bet tāpēc, ka ir cilvēki, kuri patiesi savu mīlestību izrāda tikai ar gruzīnu cienīga galda starpniecību. Kāpēc?
Nesen dzirdēju kādu sievieti stāstām, ka viņai esot apnicis apciemot savu māti cerībā, ka varēs dalīties ar viņu rūpēs par apnikušo priekšnieku un attiecību sarežģījumiem ar mīļoto vai vismaz par tādu topošo vīrieti. Vienmēr, tikko pārspērusi soli mammas mājas slieksnim, viņa tiek burtiski piespiedu kārtā, gribi vai negribi, sēdināta pie galda un barota, barota, barota… „Es taču atnācu parunāt, nevis ēst!” viņa saka. Viņai esot sajūta, ka mammai ir pilnīgi vienaldzīga viņas personīgā dzīve, jo viņai nākoties apēst šmorējumu kaudzes pirms mamma beidzot pajautā „Nu, kā tad tev iet, meitiņ?” Un tad jau vairs negribas, kotletes spiež kuņģi, nāk miegs un gribas mājās. „Iešu rīt pie Anitas, viņa vismaz mani sapratīs…” viņa nodomā pie sevis.
Divi cilvēki, kuri gaida, bet nesaņem uzmanību, rūpes un mīlestību. Jo neprot viens otram to pajautāt. Protams, tas taču šķiet pašsaprotami vai, kā kādreiz teica mana paziņa, „Bērnudārzs!”. Bet kā būtu, ja mamma vienkārši atzītos, ka viņa ir laimīga par meitas ienākšanu ciemos, jo visas dienas šķiet vienādas, Panorāma pēdējos 30mit gados maz mainījusies un ar Broņu no 3.stāva viss jau izrunāts? Ja viņa pateiktu, ka reizēm jūtas vientuļi un labprāt kopā ar meitu kaut kur izietu, nu, kaut vai tepat līdz kanālmalas konditorejai apēst vienu kraukšķīgu austiņu? Bet viņa, meita – ienāktu un pateiktu: „Nē, mammu, kotletes pagaidīs, es tev gribu kaut ko izstāstīt – Juris mani nesaprot!..“
Sirsnīgas sarunas. Un kotletes pēc tam.
Lai laba nedēļa!
Elīna
Labo Domu Pietura
1 komentārs
Šis man ir ļoti pazīstams stāsts, jo arī sava drauga ģimenē saskaros ar šādu "mīlestība caur pārbāztu galdu" izrādīšanu. Mamma pārgurusi gatavo, mēs pārguruši ēdam, bet beigās vairs nav spēka nemaz parunāties… Un starp citu, kad tu jau pāris stundu esi ciemojies un viss noticis tikai par un ap ēdienu, un tad tiek pajautāts, kā iet, nemaz negribas atbildēt, jo šķiet, ka tad jau tā ir tikai tāda pieklājības frāze. Tā teikt, kaut kas ir jāpajautā, jo ēst vairs nav ko vai vairs nav vietas vēderā… Skumji.