Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Mīļāko Ziemassvētku dzejolīšu izlase

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tik gaiši un sirsnīgi ir tikai Ziemassvētku laika dzejoļi. Gan tie, kas uzbur svētku noskaņu, gan tie, kas rosina uz brīnumu gaidīšanu, gan tie pavisam bērnišķīgie, pat tie mazliet skumji nostaļģiskie. Šeit, mūsu -SievietesPasaule.lv laumiņu – mīļākie Ziemassvētki dzejoļi un pantiņi. Ceram, ka noderēs arī Tev – varēsi nošpikot kādu dzejoli Ziemassvētku apsveikumu kartiņām, vai sameklēt no šī klāsta kādu pantiņu, ko skaitīt pie eglītes.

Līga Rozentāle, laumiņa-svētku organizētāja
Ir virkne latviešu tautas dziesmu, kas sirdī tuvas un asociējas ar svētkiem, jo gadu no gada pie eglītes tās skaita mani tuvnieki. Piemēram, pantiņu par sadegušo pīrāgu iecienījis mans tētis. Un ir tik mīļi, kad viņš to gadu no gada tik izteiksmīgi atkārto.

Ko mēs bērni ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Pīrāgam nabagam

Abi gali sadeguši

Vēl viena tautasdziesmiņa, kas mūsmājās skan katru gadu ir par sudraba lietutiņu. Turklāt šogad, šķiet, tā arī ļoti atbilst laikapstākļiem.

Sidraba lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā
Visi sīki žagariņi
Sidrabiņu vizināja

***

Ar smaidu atceros, kā bērnībā šo dzejoli es cītīgi iemācījos no galvas un skaitīju pie eglītes. Tāpat kā toreiz man joprojām tas liekas dikti mīļš. Pavisam noteikti zinu, ka reiz mācīšu to arī savam bērnam.

Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.

Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.

Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.

Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.

Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
/P. Sils/

***

Plūdonis prot ar vārdiem uzburt tik īpašu noskaņu – aizver acis, klausies šajā dzejolī un šķiet – tiešām esi kā ziemas pasakā!

Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.

Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.

Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.

Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/V. Plūdonis/


Līga Ozoliņa, laumiņa-dāvanu gādātāja

Šis ir mans bērnības favorīts. Vienmēr šķitis tāds ļoti mīlīgs dzejolītis, kas bērnam spēj acu priekšā uzburt svētku, pārsteiguma gaidīšanas sajūtu. 

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīts ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks, ne ierējās suns,
Bet kur tas bij bijis, gaiši iedegās guns.

***

Man šķiet, ka vienmēr gada nogalē cilvēki kļūst labāki. Mēs nebaidāmies to parādīt uz āru. Par spīti dāvanu gādāšanas drudzim, cilvēki prot baudīt ģimenes siltumu, velta laiku sev, domām par bijušo un par gaidāmo. Manuprāt šis dzejolis parāda vēlmi, lai šī svētku labestība un mīļums nebeigots ar Jaunā gada zvanu skaņām. 

Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg.
Un uz baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet. Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir.
(Imants Ziedonis)

***

Šis dzejolis savukārt ļauj sajust to kņudinošo sajūtu krūtīs, kad tuvojas Jaunais gads, kad ar lielām cerībām gaidi jaunu cēlienu, ir pozitīvs satraukums, bet arī dīvaina, nedaudz nedroša sajūta.

Ir dīvaina sajūta gadu mijā,
Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā,
Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs,
Ko nākamā gada puteņi sūtīs –
Ir dīvaina sajūtā tādā brīdī,
Kad satiekas gadi uz īsu brīdi:
Tu pats it kā stāvi vēl durvju priekšā,
Bet domas sen jau atrodas iekšā.
(Janīna Tabūne)


Annija Goldberga, laumiņa-māksliniece

Šis dzejolītis atmiņā uzbur manu kluso vecmāmiņu, kas, ar vēlīgu smaidu, sirsnīgā murrājošā balsī katru gadu to skaitīja.

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulkstenis skan
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds tik laimīgi pukst man…

***

Šo četrrindi ar visiem žestiem mācīšu mazajam viņa pirmajai apzinātajai eglei (3 gadi).

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Sētā nāk rūķītis ar dāvanu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi…

***

Un šis ir mans vēlējums mums un jums visiem, lai izdodas šo īpašā harmoniskā, sapņainā laika sajūtu saglabāt arī pēc svētkiem!

Šajā naktī atver durvis,
Šajā naktī sirdi ver,
Kļūsti pats par labo burvi,
Visiem prieku saujām ber.

Līga Āboma, burtu un rakstu laumiņa
Pantiņš, kas tik reāli attaino to, kam būtu jābūt Ziemassvētkos – sniegam, svētku sajūtai un svētku galdam.

Sniega māte pūkas mētā
Svētki ienāk katrā sētā,
Galdā karsti pīrādziņi
Zirnīši un kāpostiņi.

 ***

Lasot šīs rindas, tā vien sajūtu svētkus tuvojamies un klauvējam pie durvīm!

Piparkūku smarža gaisā,
Salatēvs ar roku māj,
Dāvanas tam liktas maisā –
Skaties, Ziemassvētki klāt!

***

Šis dzejolītis man saistās ar bērnibas dienām, kad kopā ar vecākiem dziedājām šo dziesmiņu pie eglītes. Ar to arī tas man ir īpašs.

Es redzēju eņģeli baltu virs galvas,
Es redzēju sudraba zvaigzni, kas mirdz,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Es mīlu to dienu, kas uzausīs rīt…

Edīte Irbe, burtu un rakstu laumiņa
Šis dzejolis man ir ļoti mīļš, jo skaitīts no mazām dienām, katros Ziemassvētkos. To man iemācīja oma, un šobrīd, kad viņa skatās no mākoņmaliņas, šī dzejoļa skaitīšana man sagādā īpašu prieku un emocijas. Tas reizē ir arī sveiciens viņai.

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulksten’s skan.
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība.
Tas augstākais, ko mums var dot
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulksten’s skan
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds pukst aplaimota man.
(Jānis Poruks)

***

Arī šis dzejolis nāk līdzi no bērnības. Tas ir bezgala vienkāršs, bet tajā pat laikā apraksta Ziemassvētku brīnumu, pārsteigumu, ko šajos svētkos tik ļoti alkstam piedzīvot.

Sidraba mēnestiņš
Veļas pa gaisu.
Sētā nāk rūķīts
Ar dāvanu maisu.

Atnāca, nolika
Priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk
Uz kaimiņu pusi.

Ne manīja sētnieks,
Ne ierējās suns, –
Bet, kur tas bija bijis,
Gaiši iededzās guns.

***    

Šo dzejolīti atradu kādā jauno laiku grāmatā. Vienreiz izlasot, tas jau bija palicis atmiņā. Un, laikam jau, man gribas šim brīnumam ticēt mazliet vairāk, kā gribētos atzīt.

Viens zelta stars no zvaigžņu sieta
Mums katram tieši sirdī krīt.
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt.

 

Ieskaties arī šeit!

SIRSNĪGI ZIEMASSVĒTKU DZEJOLĪŠI UN PANTIŅI

Šeit apkopoti 2020. gadā pievienotie
Ziemassvētku laikam atbilstošie pantiņi un dzejoļi.

 

 

 

 


Dalīties.

7 komentāru

  1. Jūs, Laumiņas, esat burvīgas! 🙂 Paldies, ka nesat gaišumu un prieku pasaulē un palīdzat uzburt svētku sajūtu! Lai priecīgi un gaiši svētki!

  2. Laura Caune on

    Mūsu ģimenē uz izķeršanu parasti ir šis dzejolītis – <br><br>Še pa baltu sniedziņu, <br>aizgaiņādams miedziņu<br>Šurp nāk Salavecītis,<br>turot rokā svecīti.<br>Plecā viņam somiņa,<br>galvā viena domiņa -<br>Noglaust bērniem galviņas,<br>pasniegt viņiem balviņas! 🙂

  3. inita šenkevica on

    šis dzejolītis Ziemassvētkos,mūsu radu lokā ir uz izķeršanu ,kurs pirmais tiek pie teikšanas <br>tas noskaita,bet pārējiem jādomā cits ko skaitīt.Un tas ir ļoti jautri.<br> Mēness atver mākoņlogu,<br> Kas tur tā pa sniegu brien?<br> Salatēti,kur tik vēlu?<br> Apmaldīsies,vēl nu dien.<br> Salatētis maisu rāda,<br> Redzi pats,ciemos eju,<br> bērniem dāvanas es nesu,<br> Lai tiem priecīgs Jaunais Gads.<br> Mēness aizver mākoņlogu,<br> Salatētis tālak brien,<br> Viņa draugi meža zvēri,<br> Priecīgi tam līdzi skrien.

Atbildēt Iveta Atcelt