Mežs ir mana terapija

Mamma nav mana sirdsdraudzene. Mūsu attiecības noteikti varētu būt labākas, bet manā apziņā tās joprojām kaut kādā mērā apēno notikumi no bērnības un pusaudža gadiem, kad abas cīnījāmies par savu „taisnību”. Tomēr tas, lai paliek mana psihoterapeita ausīm un viņa kabineta sienām. SievietesPasaule.lv konkurss „To man iemācīja mamma” mani uzrunāja tāpēc, ka es sarunās ar draudzenēm bieži vien pieminu pāris mammas dotos padomus, par kuriem domās saku viņai paldies:

Attieksme pret vīrieti. Spilgti atceros gadījumu, kad mans tēvs, īsts mājas cilvēks, posās mazai ballītei jaunības draugu pulkā, kurā bez saules ķeršanas uz mazas jahtiņas bija paredzētas arī kaitīgākas nodarbes, uz ko mamma man teica: „Ļoti labi, lai tik brauc! Vīriešiem vajag ļaut tikties ar draugiem lai paballētos!” Skaidri zinu, ka viņa šo frāzi izmeta bez īpaša nodoma, bet es to pieņēmu kā formulu pareizai attieksmei pret vīrieti – nevis turēt „ķēdē” vai vienmēr doties viņam līdzi kā pievienotajai vērtībai, bet ļaut satikties ar draugiem un piedzīvot īstas veču sarunas, kurās sievietēm nav vietas. Un manā dzīvē tas vienmēr nācis par labu attiecībām! Vīrs man bieži par to izteicis komplimentus un dzirdējis atzinīgus vārdus arī no saviem draugiem, kuriem katrs solis ārpus mājas asociējas ar ģimenes drāmu. Jā, situācijas un vīrieši ir dažādi, bet mana pieredze ir laba.
Attieksme pret materiālajām vērtībām – sākot ar naudu un beidzot ar visu, ko par to var nopirkt. Mamma vienmēr ir teikusi: „Par to taču nav jāuztraucas! Mēs noteikti kaut ko izdomāsim!” Un viņa vienmēr ir izdomājusi – kamēr citi sūkstās par pārtikas produktu dārdzību, viņa apvieno lietderīgo ar patīkamo, sēņojot un ogojot no rīta līdz vakaram; kamēr citi dusmojas par degvielas dārdzību, viņa uzlec uz velosipēda un uzsauc: „Čaoo!” un prom ir; kamēr citi krāj naudu dārgām štātēm, viņa prot atrast īstas pērles lietotu mantu veikaliņos; kamēr citi pārdzīvo, ka netiek ārzemju ceļojumos, viņa vismaz reizi mēnesī aizlaiž pie draudzenes Vijolītes, kundzes cienījamā vecumā, lai kopīgi aizbrauktu līdz blakus novada kafejnīcai apēst karbonādi un kūciņu: „Ir kārtīgi jāpaēd, lai justos stabili!”. Visu viņas attieksmi raksturo viens vārds – VIEGLI.
Attieksme pret dabu. „Mežs ir mana terapija!” viņa saka. Un viņai ir taisnība. Kopš bērnu dienām es mežā jūtos kā mājās, mani nebiedē ne svešas vietas, ne brikšņi. Tieši otrādi – mans „iekšējais kompass”, kā es mēdzu teikt, vienmēr palīdz orientēties un ļauj izbaudīt visu, ko piedāvā daba. Es zinu, kur mežā ir labākās lazdu audzes, kur vienmēr ir gailenes un apšu kungi, kur pavasarī var redzēt medni kokā, vasarā mežacūku ar svītrainu bērnu baru un rudenī dzērvju pulku pirms došanās uz siltākām vietām. Bet ziemā viņa kāpj uz distancenēm un traki kliedzot laižas lejā no „kalniem”, kas tādi pauguri vien ir. Brīvdienu rītos, kad man sagribas apciemot vecākus, tas ne vienmēr ir iespējams, jo telefona klausulē mamma enerģiski saka: „Mēs nebūsim mājās! Mums šodien ekspedīcija!” Un tas vienmēr nozīmē braukšanu dabā.

Godīgi? Es lepojos ar mammas attieksmi pret dzīvi. Jā, viņa arī kļūdās, pieņem nepareizus un sāpīgus lēmumus, reizēm ir īgna un pieprasa savu kārtību, bet šīs trīs lietas viņa, pati to neapzinoties, man ir nodevusi mantojumā. Un es ar to jūtos bagāta. Paldies, mamm’!

Stāsts iesūtīts konkursam “To man iemācīja mamma”. Piedalies arī Tu un laimē praktiskas balvas no „Fiskars”!