Vārda dienu svin: Marija, Marika, Marina

Mēs noticam saviem vārdiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ziniet, ko es šodien darīju? Ha! Googlēju jēdzienu “grafomānija”. Kaut kā vakar pirms miega, ieskribelējot trīs teikumus par aizgājušo raibo dienu savā “Bridžetas Džonsas dienasgrāmatā”, es iedomājos – kāpēc man to vajag? Kāpēc man vajag rakstiski piefiksēt sajūtas, notikumus? Vēsturei? Atmiņām? Lai brīžos, kad šķiet, ka dzīve tik rāma kā peļķe, pašķirstītu lapaspuses un atcerētos? Jā, teikšu atklāti, savus iepriekšējo divu gadu plānotājus ik pa laikam pārlasu kā romānu. Laikam tāpēc man to vajag – lai bezvēja periodos zinātu, ka dzīve ir notikusi, svaidījusies bangās. Tad nu atmiņu tiesai kārtējais ieraksts. Lai neaizmirstu. Vai atcerētos.

Pagājis laiks kopš mana sāpīga apmulsuma pilnā ieraksta par vīrieti no Ziemeļiem, kurš manā dzīvē uzradās atkal, uzplēsa mani kā sēšanai gatavu zemi un pazuda bez pēdām. Ak, viņš parādījās atkal. Un mēs satikāmies. Tik jocīgi bija redzēt viņu nākam – tādu pašu kā todien, kad redzējāmies pēdējoreiz. Un uzvedās viņš tāpat kā toreiz. It kā šī klusuma pilnā gada mūsu starpā nebūtu bijis. It kā mēs tikai vakar būtu sabučojušies atvadām, lai šodien atkal satiktos. Garais augums, iesirmie deniņi un puišelīgais smaids – jā, jā, Tu esi tas pats mans pavasaris no pagājušā gada, kuram es nedomājot sekotu līdz bezdibenim!

Man jau ļoti gribētos izplūst aprakstos un precīzi atainot tovakar notikušā mizanscēnu, bet tās gaidas, uztraukumu, meitenīgo samulsumu, pārdrošo tuvumu un bezceremoniālu manas privātās telpas robežu šķersošanu īsti nemaz nevar izstāstīt. Palikusi tikai tāla un mazliet silta apjausma pirkstu galos un zosādas punktiņos.

Kad viņš mīkstām lūpām pieskārās manai mutei, es biju saspringusi kā stīga, kura tūlīt pārtrūks un tajā mirklī, tai sekundes simtdaļā, kad saskārās mūsu siltums lūpu galos, es sajutu neko. Nē, pareizāk sakot – ne to, ko biju gaidījusi. Tajās retajās svētku reizēs, kad atļāvu savai apziņai atslēgt atvilktni, uz kuras uzrakstīts viņa vārds un pafantazēt, kā būtu, ja mēs vēlreiz satiktos, man likās, ka tas tik būs kaut kas! Ka mani no kājām nonesīs taureņu bars un pilnīgs īssavienojums izsvaidīs haosā katru saprātībai radniecīgu domu. Viss, kas manī tobrīd skanēja, bija doma – tātad tu tomēr atgriezies vēlreiz, tu pieskaries man vēlreiz, tu nevarēji bez manis vēlreiz. Un vēl viena doma – mēs abi no šī vakara esam pelnījuši paņemt labāko. Dzert vīnu un mīlēties. Svelmaini, negausīgi, baudkāri un elpu atņemoši. Kā cīniņā. Nedomājot par to brīdi, kad pamodīsimies pelēkā rīta stundā un, kaut vai bez vārdiem, būs jārod atbildes uz dažiem būtiskiem jautājumiem.

No rīta, aizvērusi aiz viņa savas durvis, vēl ar siltiem viņa lūpu nospiedumiem uz maniem pusaizvērtajiem plakstiņiem un pieres, es vēl uz mazu un grēcīgu mirklīti ierakos palagu, spilvenu un segu ņurckuļos. Lai visu notikušo ieelpotu līdz vēdera dobumam. Tā, lai atceroties skudru bataljons aizdipina. Tobrīd es zemapziņā jau zināju, ka tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Kvēls noslēgums tām nekādajām beigām, kādas mums bija pirms gada. Pēdējā nakts, kurā aizmigu viņa pēc pagājušā pavasara smaržojošajā kakla iedobītē. Pēdējā nakts, kurā viņa pirksti pa miegam ievažoja plaukstā manējos tik cieši, ka man mazliet gribējās raudāt. Pēdējā nakts, kurā es sapratu, ka šī vakara izrādē aizrautīgi un kārīgi ir piedalījies mans ķermenis, bet mana sirds no galvenās lomas ir atteikusies. Piedalās vien kā vērojoša statiste.

Tās pašas dienas vakarā, kad negulējusi, nogurusi, mazliet sakaunējusies, vīlusies un mazliet skumja sēdēju, ieritinājusies gultas stūrī, un, pie sejas piespiedusi pēc viņa smaržojošo spilvenu, prātoju, kur doties tagad, ja pat šim stāstam, pie kura es turējos kā pie kaut kā paradoksāli gaiša, ir beidzies derīguma termiņš, man atnāca īsziņa. Bla, bla, bla pieklājības frāzes, kuras man likās tik tukšas un neīstas un visbeidzot, kad jau gatavojos grandiozai šīs sižeta līnijas kulminācijai ar atvadām, uzvērpās vēl viens sarežģījums – Netīšām, no rīta vācot kopā drēbes, esmu paņēmis no Tevis mazu suvenīru. Man ir Tavs krūšturis. Kā man to aizgādāt – aizvest vai aizsūtīt pa pastu? Tā tur bija rakstīts maziem, smukiem burtiņiem. Sēdēju, katrā ķermeņa muskulī un kvadrātcentimetrā juzdama pagājušo nakti, bet nezināju, ko teikt. Jā, ko tad es īsti gribu no šī vīrieša, kurš teju gadu bija brāzies cauri manai asinsritei kā neatņemams komponents gandrīz ik dienas? Notikt vai beigties? Jautājums, uz kuru man nebija atbildes. Jautājums uz kuru man nav bijis atbildes un, visticamāk, tās arī nebūs.

Mana dzīve dažkārt patiesi ir kā bezgaumīgs kino. Ar nebeidzamām iespējām turpināt sevi izsmēlušas sižeta līnijas bezgalīgi. Vai tik es nevarētu kādus latviešu “Hameleonus” uzcakināt? Un vai tikai te vietā nav teiciens – ne dzīve tāda, es pati tāda? Par to es aizdomājos, kad saņēmu nākamo ziņu no viņa. Siltu un negaidītu.

Redzēsim.

Dalīties.

Atstāt Ziņu