Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

‘Melnās piektdienas’ – kam negadās!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

elnās piektdienas” ir dienas, ko ik pa brīdim piedzīvojam un, kurām ir paradums mazliet pamainīt mūsu ierasto ikdienas dzīvi. Bet kas ir īpaši – tām nebūt nav jānotiek piektdienā, 13. datumā. Parasti šīs dienas izceļas ar to, ka tajās notiek kas nelāgs – sākumā, šķiet, ka negatīvs, bet vēlāk, to atceroties jau var samanīt arī devu humora.

Arī es gluži nesen piedzīvoju “melno piektdienu”. Kādā ziemīgā trešdienā, ejot uz vienu oficiālu tikšanos, biju pienācīgi sapucējusies, un, kā jau tas bieži notiek, iegrimusi domās par gaidāmo sarunu. Pēkšņi nejauši man uz ielas nokrita somiņa, ko nekavējoties pacēlu un ieliku padusē. Ejot tālāk, es sajutu smaku, kas man uzmācīgi sāka sekot. Paskatījusies uz leju, es to sajutu vēl vairāk. Tad pēkšņi pamanīju, ka man viss mētelis un somiņa ir notriepti ar kāda suņa uz ielas atstāto “dāvanu”. Es biju tik šokēta par to, ka nebiju to pamanījusi jau brīdī, kad somiņa nokrita. Kādu minūti stāvēju ielas vidū un mēģināju saprast, ko iesākt. Beigās ar cimdiem visu notīrīju, bet smaku aizvākt tā arī nebija iespējams. Tā nu man svarīgā tikšanās bija jāatceļ un ar steigu jādodas mājās, bet vēl joprojām šo dienu atceros un ierindoju savu “melno piektdienu” saraksta augšgalā.

Līdzīgas dienas droši vien ir piedzīvojusi katra no mums. Bieži esam dzirdējušas stāstus par to, kā visa darba diena nostaigāta ar uzrautu zeķbiksi un skāde pamanīta tikai vakarā, dodoties mājās. Tāpat „melnās piektdienas” mīl durvis un atslēgas – tās vai nu aizkrīt vai ieklemmējas un nākas pavadīt vairākas stundas iesprostotai. Un slapjajā gada laikā topa augšgalā, protams, ir peļķes un tie dullie šoferi, kas ātrumā tām izšaujas cauri, un viss gaišais mētelītis pagalam.

Bet kā jūs domājat- vai vīrieši par šādiem sīkumiem arī nepārdzīvo? Un kā vēl! Arī viņiem – mūsu stiprā dzimuma pārstāvjiem- gadās dienas, kad atliek vien nopūsties un gaidīt brīdi, kad par visu notikušo varēs vien pasmaidīt. Četri vīrieši padalījās stāstos par savām „melnajām piektdienām”.

Māris (28): Aizballējos un piemirsu, ka no rīta jālido uz Taizemi!
‘’Reiz mēs kādu sestdienu bijām ar draugiem aizgājuši paballēties. Acīmredzot, bija gājis jautri, jo ballīte ieilga līdz pat pašam rītam. Pulkstens jau bija pus deviņi no rīta, kad pēkšņi saņēmu zvanu ar atgādinājumu par to, ka man 12:00 ir jābūt lidostā lidojumam uz Taizemi!!! Protams, ka es pavisam par to biju aizmirsis! Un kas ir vēl jautrāk… ballīte nenotika Rīgā un līdz lidostai vēl bija divarpus stundu brauciens! Beigās gan viss beidzās diezgan laimīgi, taču, ja tā būtu bijusi piektdiena, es noteikti padomātu, ka tā ir bijusi vismelnākā no visām piektdienām!’’
Māris atzīst, ka, lai arī dzīvē gadās visādi, viņš vienmēr cenšas visu uztvert pozitīvi un atrast, par ko pasmieties jebkurā gadījumā. Viņš uzskata, ka nav jēgas lieki satraukties par neizdevušos dienu, jo tas tāpat nepalīdz atrisināt radušos situāciju.

Dzintars (25): Gāju satikt draudzeni, bet attapos noskrējies, apmaldījies un ar izkusušu saldējumu
Dzintaram ‘’melnās piektdienas’’ iespējams ir bijušas pat vairākas. Vislabāk atmiņā esot iespiedies gadījums no pagātnes attiecībām. ‘’Reiz es ļoti vēlējos pārsteigt savu draudzeni. Bija karsts vasaras vakars, draudzene strādāja līdz 20:00 vakarā. Es nopirku saldējumu un devos viņai pretim uz darbu, bet kā izrādījās draudzene pēc darba bija izvēlējusies citu ceļu uz mūsu kopīgajām mājām. Tā kā viņas izvēlētais ceļš uz tām bija pa man mazpazīstamu Rīgas rajonu, es viņu meklējot, paspēju apmaldīties, noskrieties, un saldējums pilnībā izkusa. Draudzene, protams, dusmīga mani sagaidīja mājās… Vai tā nebija īsta melnā piektdiena?’’
Dzintars atzīst, ka viņa attieksme pret šādām dienām ir atkarīga no kopējām sekām beigās. ‘’Ja tām ir paliekošas sekas es varbūt uz brīdi esmu iekšēji nikns, bet lielākoties es uztveru to kā sīkumu, jo dzīvē ir gan kāpumi, gan kritumi, bet galvenais kā es dzīvoju. Tas sakrīt ar manu dzīves moto – nodzīvot katru dienu tā ir kā tā būtu pēdējā uz šīs zemes,’’ viņš piebilst.

Atis (29): Visspilgtākā „melnā piektdiena” no bērnības
Atis smejas, ka viņam pašam ir paveicies, jo ir dzimis 13. datumā, taču tā bija nevis piektdiena, bet gan sestdiena. Bet, ja runā par neveiksmīgām dienām, tad Atis atceras pirmo nopietno uzstāšanos kad viņam bija deviņi gadi.
“Vecāki bija iegādājuši manu pirmo mūža smokingu (nevis uzvalku) ar tauriņu, korseti un ādas kurpēm! Priekš tā laika tas bija milzu pirkums un, ja godīgi, tad vēl līdz pat šai dienai neesmu pajautājis, cik ilgi vecāki krāja tādam šikam komplektam!
Bija saulaina atvasaras pēcpusdiena, kad savā glaunajā ietērpā, iespiedis nošu mapi padusē, devos no savas mājas, uz sabiedriskā transporta pieturu. Pavisam nesen bija lijis stiprs lietus, par ko liecināja uz ielām esošās peļķes un dubļi ap tām. Lai ieekonomētu laiku, izdomāju uz transportu doties caur ikdienas takām, kas tiek bradātas ar rajona puikām, nevis pa galveno gājēju ielu. Protams, tanī brīdī, es neatminējos, ka būs jāšķērso divas sētas un vēl jāatceras, ka iežogoto teritoriju sargā suns. Tikai pēc tam, kad biju pārlecis pāri žogam un nospēris kārtējo viegli sārto, bet tik saldo ābolu, sapratu, ka nepatikšanas nu ir klāt – te viņš priekšā stāvēja – apmēram divtik lielāks par mani un atņirgtiem zobiem – kaukāzu aitu suns. Metos bēgt! Mape ar notīm aizlidoja pirmā un nedaudz aizturēja naidīgi noskaņoto sargu, kas man noderēja brīdī, kad pa galvu, pa kaklu rāpos pāri sētai, tomēr vienu bikšu staru suns paspēja sabojāt, bet tas tanī brīdī bija maznozīmīgi. Izdvesis no nāves briesmām izbēguša cilvēka cienīgu nopūtu, devos uz mājam salabot noplēsto bikšu staru. Laikam spriedze bija tik pārņēmusi organismu, ka nepamanīju milzīgu peļķi uz ielas, gar kuru ejot, protams, neieraudzīju lielā ātrumā braucošu auto – ŽĻARGT – un visa dubļu masa jau bija mani iekļāvusi savos glumajos apskāvienos. Vajadzēja redzēt mātes acis, kad viņa man atvēra durvis aptuveni pēc 15 minūtēm kad tās bija aiz manis aizvērusi.’’
Ata attieksme pret šādiem notikumiem ir tāda – kā ir jānotiek, tā notiksies!

Andris (31): Iztraucos cauri peļķei, pamatīgi apšļācot daiļu sievieti baltā kleitā
“Biju jauns puika, kas nesen nolicis tiesības. Ar auto pie stūres biju braukājis tikai pa Valmieru. Pienāca 19 gadi un nolēmu, ka vēlos strādāt par šoferi. Meklēju darbu, cīnījos un atradu. Tas bija darbs uz kravas busiņa. Toreiz biju ļoti priecīgs. Pirmajā dienā, man iedeva karti un uzdeva doties uz Rīgas pusi. Tā bija pirmā reize pie stūres lielam auto, pie tam vēl lielpilsētā, tāpēc neiztikt bez lieka stresa – pārpratumi, piemēram, ielu atradu īsto, māju nē, visi zvanīja – nu, īsi sakot, melnā diena. Tad dienas otrā pusē saule pazuda un sāka līt. Atradu firmu, kuru man vajadzēja. Tur iznāca laukā vīrs, kurš teica, ka to, ko man vajag, var atrast noliktavā Rīgas otrā pusē. Viņš bija ar mieru braukt pa priekšu un parādīt ceļu. Sākām braukt, bet viņš, kā jau pieredzējis vīrs, spieda pedāli grīdā. Savukārt, es, neko nepieredzējis, centos cik varēju, tikt līdzi. Pēkšņi redzu – luksoforā mirgo dzeltenais. Bet, ko dara man priekšā braucošais vīrs? Brauc pāri! Es viņam sekoju, jo sapratu, ka, ja to nedarīšu, tad viņu pazaudēšu, un pats ceļu neatradīšu. Ielidojis krustojumā, acīs iekrita daiļa sieviete baltā kleitā. Bet spogulī jau redzu, kā lielas peļķes vilnis no manas mašīnas kā jūras vilnis pārklāj šo daiļo spožo tēlu ar netīru ūdeni. Tad pie sevis domās viņai atvainojos un nodomāju: „Jā, man ir melnā diena, taču tikko kādam negribot šo dienu pataisīju pavisam melnu…’’
Taču neskatoties uz „melnajām piektdienām” savā dzīvē, Andris pasmaida un saka, ka no katras sliktās dienas vienmēr var ko mācīties vai paņemt labāko, un iesaka to darīt arī citiem.

Nu, kam negadās! 😉

Dalīties.

3 komentāru

  1. atceros, reiz, kad vēl mājas bija kopā ar biroju, gaidīju uz tikšanos klientu. Un kaķis tajā dienā bija kaut ko nelabu saēdies, un tieši 10 minūtes pirms tikšanās uztaisīja lielu mīksto kaku, atvainojiet par tiešo formu 🙂 Visa māja smirdēja, es biju panikā, zvanīju un lūdzu, lai klients apiet pāris kvartālus un atnāk pēc pusstundas. nezinu, vai viņš juta to atnācis, kas īsti bija bijis par iemeslu manam lūgumam :))

  2. Jūlija Liene R. on

    He,he :)<br>Gadījies man arī visādi, bet vislielāko kaunu laikam esmu tieši mēnešreižu dēļ piedzīvojusi. Braucu ceļojumā ar grupu- autobusā. Un tās reizes tieši nelaikā sākās, vēl vairākas dienas nevajadzēja būt..bet neko darīt, nācās grupas vadītājai lūgt palīdzību, jo mana lielā soma ar visiem vajadzīgajiem piederumiem ta autobusa apakšā bagāžniekā stāvēja. Vienīgi kad pamanīju, uz biksēm bija pamatīgs pleķis jau. Tā kā visi redzēja…<br>Tagad gan smaidu par to, bet toreiz diezgan neērti jutos.<br>

  3. Man šķiet, ka melnas piektdienas ir tad, kad no tevis neatkarīgu apstākļu dēļ notiek dažādas nebūšanas. Īsi pirms Ziemassvētkiem gāju pa trotuāru. Blakām plata iela, reti garām aizbrauc pa mašīnai. Kad esmu tieši pie vienas lielas peļķes, brauc garām busiņš, kurš nevis peļķi apbrauc, bet gan lielā ātrumā tai iztešas cauri. Burtiski, tiku nošķiesta no galvas līdz kājām.

Atstāt Ziņu