Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Maza svētdienas burvestība

Pinterest LinkedIn Tumblr +

No visiem parastas ikdienas īpašajiem brīžiem, kuru man ir daudz, šobrīd gribas pastāstīt par vienu. Mirkli pēc tam, kad tu, smieklīgās treniņbiksēs un sporta kreklā ieģērbusies, apsēdies uz dīvāna, novelc gumijas cimdus un saproti, ka tu to atkal paveici – apkārt viss ir tīrs, kārtīgs, smaržīgs un atdzimis.

Jāatzīst, ka es neesmu ļoti kārtīga. Tas laikam lielā mērā pateicoties manam vecmeitas dzīvesveidam, jo bērnībā kārtības jautājumos mani pietiekami dīdīja. Šobrīd pati diktēju kārtības noteikumus, pati tos arī pildu vai ignorēju un ne gailis pakaļ nedzied. Lai neizklausītos pilnīgi šausmīgs variants, piebildīšu, ka neesmu arī totāls cūķis, bet kaut kā tāds mīlīgs haoss (nu labi, dažkārt galīgi, galīgi nemīlīgs) manās mājās šķiet dabiskāks nekā sterila kārtība. Un lai kaut ko sirsnīgi berztu man vispār vajag mūzu (mūzi). Labi, ka pēdējā laikā viņa(-š) pie manis ciemojas biežāk.

Pēc kārtīga tīrīšanas procesa sajūta vienmēr ir kā pēc izcīnītas kaujas. It kā dīvaini – nav pat jābūt sadzīvotai stadijai, kad vēl trīs soļi tālāk un tu sajutīsies kā Getliņu pavalstī, kurā līdzēt var tikai mehāniski darbināmi objekti ar liekšķeri. Pietiek ar mērenu nekārtību, lai pēcāk justos kā Žanna d`Arka. Esmu sapratusi, ka tā atvieglojuma sajūta slēpjas, lūk, kur – kad tu slauki putekļus, sakārto plauktus, izberz vannu, izmazgā grīdas, izrevidē skapi un kurpju kastes, kad tu izslauki pagultes, nomazgā logus, piekar svaigus, tīrus aizkarus, ielaid svaigo, rudenīgo gaisu pa atvērtiem logiem, tu to visu izdari ne tikai miteklī, bet arī sevī, dziļi, dziļi sevī. Vecumveca patiesība.

Kad šī gada sākumā izlēmu beidzot šķirties no Precētā vīrieša, jaunās dzīves ieskaņās nedēļu vētīju kaktus un pakšus. Jā, ko gan tik ilgi var darīt četrdesmit ar asti kvadrātmetru apartamentos? Izrādās, ka daudz var. Kā žurka biju pievilkusi mājas pilnas ar žurnāliem, kurus žēl izmest, pustukšām smaržu pudelītēm (jo tajās esošā pēdējā pile taču pasmaržota atsauc atmiņas), suvenīriem un vienkārši emocionāli nozīmīgiem niekiem (kastaņu sauja, papīra lietussardziņš no kokteiļa glāzes, teātra biļete, uz trotuāra atrasta lapiņa ar zīmīgu tekstu, u. tml.), kastītes, lādītes, tarbiņas, krēma tūbiņas un bundžiņas, kuras gandrīz tukšas, bet tomēr vēl nav, bižutēriju, kuru sen kā vairs nevalkāju, pusbeigtas puķes puķupodos uz palodzes, kuras taču mistiskā kārtā var pēkšņi atdzīvoties un tā joprojām. Šķiet, tādējādi biju būvējusi sev drošības, cietokšņa, patvēruma sajūtu, kuru man tobrīd tik ļoti vajadzēja.

Tajā nedēļā ķēros visam klāt kā rīkļurāvējs – bez žēlastības. Prom, ārā, sadedzināt, atbrīvoties, iztīrīt, aizvākt, nobēdzināt. Melnu muti un cietu sirdi šķiroju un vētīju, un izmetu ne vien lietas, bet arī lielu daļu rūgtuma un sirdssāpju. Un piedzimu no jauna.

Pēcāk, jā, pēcāk notikumi manā dzīvē uzņēma neredzētus tempus. Šķita, ka ilgu laiku aizturētā elpa, asinsrite, enerģija sāk cirkulēt kosmiskos ātrumos – karuselis reibināja. Un es atkal sajutos dzīva. Pa ilgiem laikiem.

Lai gan šoreiz man nebija drastiskās šķirošanas seanss, kuru gan drīzumā vajadzēs realizēt (es nesaprotu, pa kuru laiku atkal esmu apaugusi lietām?), šovakar es iedegšu vaniļas sveces un līdz vēlam turēšu atvērtu logu, lai septembris ienāk pie manis ciemos – mazliet atdzimušas un gatavas nākamajam karuselim. Es jau jūtu – tā mutuļojošā elpa atkal ir pamodināta. Izmēģiniet!

P.S. Viena lieta gan manā mājoklī paliek nemainīga. Lai arī kādas personīgās dzīves viesuļvētras vai kataklizmas es neizdzīvotu, lai arī cik perestroiku mānijas man neuznāktu, manā vannasistabā dzīvojošais Zigis vienmēr paliek, kur bijis. Mans apakšīrnieks zirneklis. Ir tik labi apzināties, ka dažas lietas dzīvē ir stabilas un paliekošas. Drošā pleca sajūta. 🙂 

Dalīties.

2 komentāru

  1. Zane,ka naglai uz galvas! man tiesi tapat- kad jatiek gala ar emocijam, palidz majas un skapju kartosana, izmetu ne vien mantas, bet ari dalu dusmu,sapju un aizvainojumu un kas pats forsakais- kad pabeidzu kartot, domas ta sakartojusas un sastajusas pa vietam, visa bilde klust skaidraka un situacija labak saprotama!

  2. hahahahahhaha Zigis 🙂 jānosauc man savējais arī vārdā, tāds apaļīgs kundziņš gados :)) <br>Jā, man arī palīdz kārtošana sakārtot galvu un otrādi, ja galvā nav haosa, arī apkārt kārtību uzturēt pavisam viegli 🙂

Atstāt Ziņu