Zvēriem, lopiem bērni piedzimst. Par mātēm viņus nedēvē. Sievietes gan tā sauc, ir tādi, kas tās tur Dieva vietā. Jaunam skuķim kādos 16 gados piedzima bērns. Par mammu bērns sauc sievieti, kura pēc gadiem varētu būt viņa vecmāmiņa. Tā dzemdētāja pat pirms dažiem gadiem priecājās, ka bērns ir invalīds – viņam nebūšot jāmācās un jāstrādā… Ir jau arī tādas, kas “uztaisa bērnu”, lai dabūtu iecerēto vīrieti. Dabū ar, jo tēvs dēlam pasaka – tev jāprec tā, kam bērnu uztaisīji. Un vecos krievu laikos bērns piedzimst kādus divus mēnešus pēc kāzām… Šodien dzīvo kopā, laulību nereģistējot, kaut apkārt pulciņš bērnu klīst. Hm. Bet tad, kad savas attiecības grib likumīgi nokārtot homoseksuāļi, tas esot nesmuki… Vārdi ar darbiem nesaskan. Tā, kas dabūja iecerēto, teica – es pat tēvreizi skaitīju,lai tu paliktu dzīva. Viņai laikam dzīve ir tā, kas man tikai veģetācija. Veģetācija bez vīra, bez mātes “nogalināta” dēla, bez darba… Bet man ir divi zelti (zeltainie retrīveri), kas ir labāki par cilvēkiem. Politika, politika… Visur tiek iejaukta tā politiskā politika. Esot demogrāfiskā problēma tāpēc, ka latvieši esot kūtri bērnu dzemdētāji. Čakli dzemdētāji ir tie, kam par godu tiek rīkotas palīdzības akcijas – par vairākiem desmitiem tūkstošu latu esot jāļauj bērnam staigāt… Bet varbūt te pietiek to degradēto, kas rada arvien jaunus degradētos? Vai citādi valsts būtu novesta līdz tādai situācijai, ka nav jēgas dzemdēt bērnus. Parādi tak viņiem būs jāmaksā. Labāk, lai nav, kas maksā. Jo tā tomēr nav māte, kas izaudzinājusi tādus, kas citus noved nekurienē.
Māte vai dzemdētāja?
Dalīties.
