Mans pacietības treneris

Dusmas – tumšas un burbuļojošas kāpj arvien augstāk un augstāk. Uzmanies, ja tās nāks pāri malām, tu cietīsi- metīšu tevi pret sienu vai došu ar dūri pa klaviatūru!
Nekaitini mani..darbojies..nu taču!
Tā jau ir labāk. Labi, labi, tagad neniķojies. Atvērsim šo. Labi. Tagad šo. Mhm. Pag, man arī šito vajadzētu paskatīties. Ļoti labi, malacis. Hm, kas tas par lodziņu?
Nē, nē, ko tu atkal dari? Neslēdzies ārā, nu neslēdzies! NESLĒDZIES!
Brzzz…tu saki un kļūsti nedzīvs un nepieejams.
Dusmu burbuļi tuvojas malai. Viens pārveļas pāri un no lūpām izlaužas: F***!
Nē, viņš to nedabūs. Viņš mani neuzveiks.
Es zinu, tas ir pacietības treniņš. Lieta, kas man tik ļoti trūkst. Pacietība. Tu domā, ka nevaru to iegūt? Gribu un varu!
1…2…3…
Tieku līdz desmit. Dodos pie loga, ieelpoju svaigu gaisu. Lūpu kaktiņi savelkas uz augšu. Atskan smiekli. Pag, tie ir mani? Ha-ha-haaa! Smejos. Par sevi un par viņu. Nu, redzi, neuzveiksi tu mani. Tagad, kad to zini, nav taču jēgas vairs pretoties, ko?
Sarkanā podziņa iedegas. Tavu tumšo seju nomaina krāsainā. Esi sveicināts atpakaļ! Būsim atkal draugi? Nu, protams, līdz nākamajai reizei.
Eh, tu mans pacietības treneri..