Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Manas Viņas

Pinterest LinkedIn Tumblr +

“Krāsaini tērpi, puķes un lūpas”… Pirms dažām dienām svinējām starptautiskos buču un puķu svētkus. Es aizdomājos lielas domas. Šoreiz ne par Viņiem, kuri mani mācījuši, rūdījuši, mīlējuši, nicinājuši un sāpinājuši, pulējuši kā oli upes gultnē, bet par Viņām, kuras bijušas blakus. Sen, nesen, vienmēr, uz brīdi. Par viņām – tikpat svarīgām. Varbūt pat vēl svarīgākām. Savām tuvākajām draudzenēm. Šobrīd trim.

To pretīgo cūku es vairs nekad neielaidīšu par savu slieksni! – tieši tik krāšņu apzīmējumu es reiz veltīju savai mīļdraudzenei, kura, kā izrādās, kādā ballītē, mūsu starpā esot tikai sienai, bija skūpstījusies ar manu toreizējo mīlu līdz ģībienam, ar kuru tobrīd jau trīs mēnešus skaitījos attiecībās. Nu un tad tur vēl šo to šad tad. Un neba nu tās bija tādas 18gadnieku spēlītes, bijām pieauguši cilvēki un viņa zināja, ka esmu iemīlējusies līdz vājprātam, zināja, kā man šis vīrietis sāp, zināja teju visu un vēl vairāk. Joks slēpjas faktā, ka par toreizējo viņu performanci es uzzināju gadu pēc paša notikušā, bet toreiz nespēju tam pielāgot loģisku lietas noilgumu. Jūs jau zināt, kā tas parasti notiek – draudzenei ir draudzene, kurai ir draudzene, kurai savukārt arī ir draudzene. Un viņas visas, protams, nekad nevienam neteiks to, ko tikko uzzinājušas. 🙂 Verbāla ķēdīte, kura ziņu pa ilgu un garu (gadā mērāmu tātad) ceļu atveda arī pie manis.

Pa to gadu, kamēr es dzīvoju laimīgā neziņā, noticis bija tik daudz – kopēji prieki un skumjas, strīdi un siltas salabšanas, mierinājuma vārdi, uzmundrinājumi, kratījām sirdis un kopā mežģījām prātus bārā pie viskija glāzes, cenzdamās saprast, kā iemācīties mīlēt nesāpot. Uzticējos. Stāstīju. Ne visu, bet daudz. Jā. Izrādījās, tas viņai bija bijis tik vienkārši – nesaudzīgi pacelt savu mazo, aristokrātisko rociņu un, ne aci nepamirkšķinot, iecirst asmeni līdz spalam manā paļāvīgi pagriestajā mugurpusē. Un pēc tam klusēt. Neteikt ne vārda. Un smaidīt, skatoties man acīs. Bet, ja man tagad jābūt godīgai, es zināju. Jau toreiz. Tikai nespēju savai intuīcijai noticēt. Kaunināju, rāju sevi. Ak es, muļķa pieaugušais bērns!

Protams, esmu viņu ielaidusi pār savu slieksni. Neskaitāmas reizes. Jā, mēs vēl esam draudzenes. Ne vairs tādas, kā bijām, ir kādas durvis, pa kurām es vairs nespēju viņu ielaist, bet mēs tiekamies, smejamies, jokojam un tas pat nav tā – rūgti un ar piespiešanos. Vēl kaut kad janvārī, kamēr viņas vīrietis ar draugiem spēlēja pokeru, piecas stundas mūsu starpā pludoja sarunas un sarkanvīns. It kā tās vājprāta nakts, kad es, uzzinājusi, stundām gulēju uz grīdas, burtiski kaukdama un balsī raudādama nepanesamās sāpēs, nemaz nebūtu bijis. It kā tā laika, kad es gabalu pa gabalam centos sevi atkal salikt kopā kā puzli, nebūtu bijis. It kā tās bildes, kura, jau ar nesaudzīgi apskaidrotu galvu esot, pati salikās kopā kā komiksā, demonstrējot to, kas toreiz man aiz pakauša notika, nebūtu bijis. Vai es esmu piedevusi? Laikam jau tā pa īstam nē. To pierāda arī šī ar pagātnes epizodēm bagātīgi pierakstītā rindkopa, bet viņa ar mani ir bijusi tik svarīgos dzīves brīžos! Viņa vienmēr paliks nozīmīga manas dzīves nodaļa. Mans putniņš. Un es zinu, ka drīz mēs atkal kopā iedzersim vīnu un paklausīsimies Billiju Holideju. Jo tieši tā tam bija jābūt. Tieši tik dzelkšņains bija paredzēts mūsu kopceļš.

Otra ir par mani vairākus gadus jaunāka svilpaste, ar kuru man ir pārsteidzoša saskaņa. Viņa ir mans mazais, smukais Bembijs – silti brūnām acīm, šokolādes brūniem matiem un ar viņu es laikam pat varētu sadūšoties iet izlūkos. Tā – bez baiļu. Turklāt visām labajām lietām līdztekus mani pārsteidz vēl kāda. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir dīvaini, ja draudzenes savā starpā bezkautrīgi brīvi un atklāti runā par seksu. Man tas licies kaut kā…absolūti lieki, nevajadzīgi un sekli. Ar šito mazo zaķi mēs esam romānus pierunājušas. Protams, ne galēji intīmās detaļās un niansēs, ir lietas, kuras, uzskatu, tomēr jāatstāj tikai tur – divu cilvēku kopējos palagos – bet mēs tik ļoti nepiespiesti un brīvi dalāmies pārdomās, pieredzēs un atklāsmēs! Par absolūtu pārsteigumu man pašai. Pirms nedēļas, kad es tomēr atkalsatikos ar savu dim dim dim, lieli svētki Ziemelim, viņa man atrakstīja smieklīgi mīļu ziņu, ka viņa esot ar mieru man atnest take away vakariņas kastītē, ja esmu nomīlējusies līdz bezsamaņai, ka netieku laukā no gultas (un tāpēc neatbildu uz viņas ziņām). Mums kopā labi ir visur – Tallinas naktsklubs ar reibinošiem kokteiļiem un smiekliem, mans dīvāns ar ceptu garneļu bļodu un tarkšķīgām sarunām, jogas nodarbība ar pēkšņu smieklu lēkmi, pinkšķīgs koncerts ar uz pusēm sadalītu papīra kabataslakatu, veikalu šturmēšana, viskija-galda spēļu ballīte ar kopējiem draugiem – es vienmēr, vienmēr jūtu, ka neesmu viena, pat fiziski tāda esot. Vai tas nav tā meitenīgi un ļoti skaisti?

Un tad ir viena jaunkundze kā šampanietis, kuru es, cik raksturīgi 21. gadsimtam, satiku virtuālajā vidē. Netīšām. Man patika viņas dzīves redzējums un izteiksmes veids, viņai simpātisks bija manējais un tā mēs sākām apmainīties domām, pusdomām, pieredzēm un apjausmām. Rakstiski. Satikāmies arī dzīvē. Viņa bija burvīga! 🙂 Laiks tovakar ritēja tik ātri, ka likās, tas nekustas vispār, aiz muguras tveicē dunēja Rīga, mēs malkojām galoniem baltvīna, runājām bez mitas un man bija sajūta, ka, pat nepazīstot, es tomēr viņu dīvainā veidā zinu. Uzķeru frekvences. No viņas atvadījusies, krēslā sēdēju Vērmaņparkā uz soliņa, klausījos, kā onkulis uz saksofona spēlē “Summertime” un domāju, cik lieliski ir negaidīti satikt cilvēku, pavisam svešu, kurš runā Tavā valodā. Vai vismaz saprot Tevis teikto. Mūsu romāns gan galvenokārt ir tikai epistulārs – viņa, smukā latviešu meitene, dzīvo un strādā ārzemēs. No mūsu pasta kastēm viena otrai pretī lido atklātas, godīgas, siltas un ļoti gaidītas elektroniskās vēstules. Varbūt tieši tā arī ir labi – varbūt tieši šāda veida saskarsme mums ir veiksmīga, tāpēc īpatnēji tuva. Kas zina, ja viņas graciozās skorpiones daba katru dienu sintezētu ar manu periodisko vēzisko atpakaļkāpšanos, promkāpšanos, vai mēs spētu tik dabiski draudzēties. Bet šobrīd mēs spējam un tas ir tik lieliski!

Jā. Mēs atzīstamies mīlestībā vīrietim atkal un atkal, mēs sabučojam smaržīgos bērnu vaigus un pakausīšus, teikdamas, cik ļoti mēs viņus mīlam, mēs sabužinām kažoku minkām un pakasām aiz auss sunčiem, mēs pasakām smaidīgu labrīt! orhidejai, kura atkal atvērusi kādu jaunu ziedu aci, bet bieži mēdzam aizmirst pateikt (vai nokaunamies pateikt?) savām draudzenēm – Tu man esi tik ļoti mīļa! Paldies, ka man esi! Un paldies, ka esi tieši tāda – dažkārt fantastiska, dažkārt apbrīnojama, dažkārt neloģiska, dažkārt “ai, Tu vispār neko nesaproti”, dažkārt “izšņauc degunu un beidz kaukt”, dažkārt spītīga kaza, kurai es jau nu pirmā nedošu ziņu, bet vienmēr, vienmēr daļiņa no manis. Lai Tev ļoti, ļoti skaists pavasaris, mana mīļā! 🙂

Dalīties.

2 komentāru

  1. Līga Ozoliņa on

    Atkal viena garšīgi savirknēta vārdu spēle, ko ar baudu notiesāt. Paldies Tev, Zane!<br>Šodien vēl noskatījos šo aizkustinošo video – http://www.boredpanda.org/anything-for-love-true-friends/ – tāpēc vēl jo vairāk mums visām un arī sev novēlu novērtēt draugus, turklāt darīt to ne tikai klusībā pie sevis, bet nekautrēties to arī pietiekami bieži paust to arī skaļi.

Atstāt Ziņu